Šķiet, ka jūsu grāmatas nosaukums “Eiropas sapņa beigas” visu jau izsaka. Un tomēr, vai mēs jau esam šajā punktā? Ko jūs domājat ar “sapņa beigām”?
Nudien šī mana grāmata publicēta 2013.gadā. Jāsaka, ka tad, kad to rakstīju, es negaidīju, ka viss būs pat tik slikti, cik tas ir šodien – 2016.gadā. Eiropas sapņa beigas mēs redzējām kā solidaritātes trūkumu dažādās Eiropas krīzēs. Mēs to diemžēl pieredzējām 2015. kā solidaritātes trūkumu bēgļu krīzē. Bet 2016.ajā gadā mums ir “Brexit”, kur vadoša Eiropas Savienības dalībvalsts nolemj, ka šis klubs nav tai gana labs.
Un te jau jārunā par murgiem, nevis sapņiem. Un saku to ar lielu nožēlu, jo Eiropas Savienība būtu pelnījusi ko labāku.
Tas ir ļoti svarīgs projekts. Kritiski nepieciešams, tostarp nodrošinot mieru un stabilitāti visā Eiropā un arī tieši šajā pasaules daļā. Tas, ko analizēju un aprakstu, apbēdina mani. Pat ja man izrādījusies patiesība.
Vai redzat, ka politiķi domā tāpat? Redzams, ka Brisele vairs nedominē ziņu virsrakstos. Līdz ar to zināmā mērā situācija iezīmējas. Tomēr vienlaikus, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs, vēl nav gatavības atzīt, ka parādījušies nozīmīgas problēmas.
Ir gluži normāli atrasties nolieguma stāvoklī. Jo, ja tu atsakies no nolieguma stāvokļa, tad ir jāsāk reāla plānošana kaut kam citam. Un tas ir ļoti grūti. Jo Eiropas Savienības gadījumā, ja vēlas, lai eiro būtu stabils un labi pārvaldīts, nepieciešama daudz augstāka federalizācijas pakāpe. Bēgļu jautājumā, ja vēlas saglabāt Šengenu, kas ir viens no skaistākajiem Eiropas Savienības sasniegumiem, ļaujot brīvu ceļošanu, tāpat nepieciešama daudz augstāka federalizācija. Robežkontrolei, personu identitātes pārbaudīšanai un tā tālāk. Un tie nav politiski populāri jautājumi.
“Brexit” gadījumā mums, proti, atlikušajām Eiropas Savienības valstīm, vienas no svarīgākās Eiropas valsts pazušana rada reālu izaicinājumu. Šī valsts ir ANO Drošības padomes locekle, un kopā ar frančiem tas ir arī lielākais un efektīvākais bruņotais spēks Eiropā. Britu lēmums balsot referendumā ar “nē” nav nekāda maznozīmīgā problēma. Tādēļ ir kārdinājums turpināt šo jucekli, nodarboties tikai ar šī brīža problēmām, padarīt dzīvi britiem sarežģītu. Šajā ziņā pastāv konsenss.
Un, starp citu, racionālā, politiskā līmenī es saprotu, kādēļ tas ir nepieciešams, bet mēs neatrodamies tādā situācijā, lai pārplānotu visu Eiropas projektu. Tas nav iespējams politiski, ņemot vērā vēlēšanas Itālijā, Nīderlandē, Francijā, Vācijā un tā tālāk.
No otras puses, atceros uzreiz pēc “Brexit” publicētu karikatūru, kur Merkeles kundze un Olanda kungs stāv pie Lamanša, notraušot pieri un sakot: “Beidzot esam tikuši vaļā no Lielbritānijas!”
Ir, protams, dažkārt arī ļauns prieks. Mums šai “beidzot!” sajūtai ir arī savs apzīmējums franču valodā. Respektīvi, beidzot mēs – īstie mīlnieki – varam sadoties kopā. Taču tas, kā mēs to labi saprotam, ir tikai drošības sajūtas iedvešana pašiem sev. Tāda svilpošana tumsā. Jo mums ir patiesi liela problēma – kā mūsu pašu vēlētājus atkal iesaistīt Eiropas projektā. Dibinātājvalstīs. Un kā mēs vienā vai otrā veidā atkal saslēdzamies ar Lielbritāniju.
Turklāt tā, lai vienlaikus neveicinātu atdalīšanos citās valstīs. Jo, protams, ja mēs apietos ar britiem ļoti labi.... tad vēlētāji Itālijā, Francijā vai Nīderlandē teiks — paga! Šie puiši ir pametuši Eiropas Savienību. Turklāt viņi jau tā nebija eirozonā un nebija Šengenā. Bet tagad viņi pamet Eiropas Savienību un ko viņi par to saņem? Viņi saņem labus nosacījumus. Tad kādēļ, pie joda, mums maksāt Eiropas budžetā, kādēļ tērēt laiku bezgalīgām diskusijām Briselē par visu un neko, ja mēs tikpat labi varam būt ārpusē un gūt tādus pašus labumus?
Jūsu citāts: “Masīva un pieaugoša neapmierinātība ar Eiropas Savienību. Eiropas projekts cieš to politiku dēļ, kuras ievērojam, lai saglabātu eiro. Kas tā par problēmu ar eiro? Vai domājat tā, kā savulaik mēdzāt, ka jāatgriežas stāvoklī pirms eiro?
Tas, ko minēju savā grāmatā par eiro tolaik, kad tā iznāca, bija šis. Secīgas krīzes laikā no 2010.ajam līdz 2013.ajam gadam ir ļoti negatīvi atsaukušās kopējā pārliecībā par Eiropas Savienību. Jo, saprotams, Eiropas Savienībai neklājas labi ekonomikas ziņā. Patiesībā tā ir daļa no pasaules, kur ekonomikai kopš 2008./2009.gada lielās finanšu krīzes klājies vissliktāk. Un, protams, ir parādījušās dziļas pretrunas starp tās ziemeļu un dienvidu valstīm. Par to kopumā pastāv vienprātība.
Tas, ko es tolaik ierosināju, ka vācieši un franči sanāk kopā, lai noorganizētu atkāpšanos no vienīgās valūtas uz kopīgo valūtu, kāda tā bija pirms eiro. Tā dēvētais ekijs. Tas ļautu izvairīties no recesiju nesošas politikas, kurai tiek sekots kopš 2009. gada un kuras mērķis ir eiro saglābšana.
Tomēr, pavisam to vienkāršojot, tas gluži vienkārši nozīmētu atgriešanos pie nacionālajām valūtām?
Nē, nē. Pagaidiet mirkli! Es saku – atgriezties no vienīgās valūtas pie kopējās valūtas. Tas ir visai piņķerīgi. Taču, kad es to rakstīju, cerēju, ka radīsies iespēja politiskam risinājumam. Jo tieši tobrīd stāvoklis nomierinājās, nevaldīja tūlītēja krīze. Franči ar vāciešiem varēja sākt par to diskusijas.
Tagad notikumi guvuši virsroku. Tagad vairs nav nekādu iespēju atbrīvoties no eiro. Ja nu vienīgi katastrofisks sabrukums. Tas, protams, nebūtu neviena interesēs.
Tādēļ aizmirstiet par to. To esam nesekmīgi palaiduši garām. Esam saglābuši eiro. Taču būtībā esam radījuši stagnējošu ekonomiku Eiropas Savienības līmenī uz gana ilgu laiku. Tā ir realitāte, un ar to ir jādzīvo. Tagad mums jārisina citas krīzes. Stratēģiskas krīzes. Krievija, Tuvie Austrumi, bēgļu krīze, “Brexit” krīze. Ar to ir gana, lai mūsu politiskie līderi būtu aizņemti darbā 24 stundas dienā, ja vien tas cilvēkam vispār iespējams.
