“Es redzu lielu līdzību gan karavīriem, gan bišu saimei – viens cilvēks varbūt neko daudz nevar izdarīt, bet visi kopā var sasniegt kaut kādu rezultātu,” pastāstīja pieminekļa autors Kristaps Gulbis.
Tieši šāds stāvstrops – kā attēlots piemineklī – eksistē tikai Latvijā. Tā dizains un izmēri ir apstiprināti un nemainīgi kopš 1925. gada. Un piemineklis san – tā ir Latvijas laukos ierakstīta bišu spārnu vibrāciju skaņa. Bet naktī – stropa skreja no iekšpuses ir izgaismota – lai bites zina ceļu uz mājām.
Taču lielākā daļa no tiem karavīriem, kas šajā nometnē uzturējās, ceļu uz Latviju vairs nerada. Te bija daudz ļoti jaunu puišu.
Uz pieminekļa atklāšanu ieradies tikai viens no te savulaik ieslodzītajiem – 92 gadus – vecais Laimonis Ceriņš.
“Nu labi – pāris reižu tur bija ūdens barakās sanācis – tāda slietas notiek. Tur bija krāsniņa iekšā – es domāju, ka neviens nedzirdēja, ka būtu nosalis. Ņemot vērā, ka no 12 tūkstošiem tikai 80 nomira – nevar teikt bada nāvē kāds nomirtu,” atcerējās Ceriņš.
Nometne tika apsargāta – tajā bija trīs nodalījumi jeb būri un viens pie otra nav varējuši iet. Un vienā no šiem uz 1945.gada 18.novembrī ieslodzītie izveidoja Brīvības pieminekļa kopiju – tiem materiāliem, kas nu bija pie rokas.
“Tur ir utu pulveris lietots un šādi tādi sadauzīti materiāli, jo tur bija meistari, kas zināja – kā to lietu darīt,” teica Ceriņš.
Liela loma pieminekļa tapšanā ir vietējam vēsturniekam Polam Denīsam, kurš izpētīja nometnes vēsturi un atklāja latviešus. Latviešu ierašanās tolaik netika sagaidīta ar sajūsmu.
“Zedelgamas kopiena redzēja, ka viņiem ir SS zīmotnes uz apkaklēm – viņus sita un spārdīja uz ielas līdz pat nometnes vārtiem,” stāstīja Denīss.
Bet šobrīd, 70 gadus vēlāk, lietas ir mainījušās. Laukums Zedelgemā nosaukts Brīvības vārdā – par godu latviešiem. Sākotnēji vārdu bijis grūti izrunāt. Šo pieminekli uz pusēm finansē Latvija Okupācijas muzejs un Zedelgemas pašvaldība.
“Tas ir vienīgais publiski atzītais piemineklis latviešu karavīriem Otrajā pasaules kara laikā. Ir, protams, Bērzainē, Dienvidvācijā, Daugavas vanagu īpašumā, bet es nezinu kaut kur citur – kur būtu šāds piemineklis, kas ir izstādīts publiski un starptautiskā mērogā,” ir pārliecināts Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs.
Nolenderofs teica, ka Lestenes brāļu kapos Latvijā piemin aizgājušos, bet tos kas palika dzīvi – tie dažreiz ir piemirsti. Uz neaizmiršanu aicina arī Baiba Rubesa, kuras tēvs bijis šajā nometnē, bet par to man mīlējis stāstīt.
“Es varu aicināt jebkuru, kam ir radi, draugi, senči, kas bijuši Sibīrijā vai citās kara gaitās vai arī mūsdienu kara gaitās – Afganistānā, kalpodami Padomju armijā – paprasīt – kā tas bija, pa tiešo pavaicāt – kā bija. Jo valsts uzcelta uz ārkārtīgi daudz uzceltām asinīm visās pusēs,” uzsvēra Rubesa.
