Baltkrievijas rietumos uzradusies jauna valsts - Veišnorija. "Zapad" scenāristu iedomās tā ir pret Krieviju naidīgi nokaņota separātistu republika.
Bet patiesībā tā ir ļoti viesmīlīga valsts, kas potenciālajiem iekarotājiem apmaiņā pret ieroču nolikšanu piedāvā speķi un maizi. Visticamāk, tādēļ tā nekad nav zaudējusi karā un ir tikpat varena kā Lietuvas lielkņaziste. Ar izsaukumiem “Že svī Veišnorija! Lai dzīvo Māte zeme!” valsti godā patosa pilnie virtuālie iedzīvotāji. Šis absurdais naratīvs par “viesmīlīgajiem separātistiem” ātri vien tika apaudzēts, un jaunā valsts kļuva par tīmekļa sensāciju. 24 stundu laikā tā ieguva savu karogu, pasi, valūtu. Valsts ir tik īsta, ka ar to diplomātiskās attiecības nodibinājis Krievijas Ārlietu ministrijas viltus konts. Tās iedzīvotāji aicinājuši pievērsties Lidojošā makarona monstra reliģijai.
Jau 2000 cilvēki pieteikušies Veišnorijas pilsonībai. Politikas analītiķi šo parādību skaidro ar Baltkrievijas iedzīvotāju vēlmi izrauties no Lukašenko varas grožiem.
Cilvēki atskārta, ka valsts robežas sakrīt ar reģionu, kas 1994. gada prezidenta vēlēšanās balsis atdeva opozīcijas kandidātam Zenonam Pozņakam. Tas ļāva iedomāties Baltkrieviju bez Lukašenko. Demokrātiska, eiropeiska, bez lielā kaimiņa ietekmes. Baltkrieviem tas esot sapnis par normālu valsti.
Par normālu valsti sapņo arī Krievijā.
Putina atbalsts separātistiem Ukrainā izprovocējis neatkarības kustības Sibīrijā, Urālu kalnos, Kaļiņingradā un citviet.
Valsts kontrolētajos medijos par šādām kustībām klusē, bet lielāko publicitāti tās gūst tieši sociālajos tīklos. Tur šīm iedomu valstīm ir pat savas Ārlietu ministrijas, kas aktīvi komunicē ar iedzīvotājiem. Tas notiek pa pusei nopietni, pa pusei kā joks. Piemēram, Kaļiņingradas aktīvisti ar izsaukumiem “Pietiek barot Maskavu” aicinājuši Krievijai piederošo eksklāvu pievienot Vācijai, kam tā vēsturiski ir piederējusi.
Interneta lietotāji ļauj iedomāties, kā būtu, ja Angela Merkele šeit darītu to pašu, ko Putins Krimā. Kaļiņingrada kļūtu par Kēningsbergu, un tās iedzīvotāji brauktu nevis ar "žiguļiem", bet lepniem BMW. Vēstures argumentu piesaukuši arī aktīvisti Urālos, kur 1993. gadā uz pāris mēnešiem tika izveidota Urālu Republika. Tā piedāvājusi uzcelt sienu ar Maskavu, bet Veišnoriju atzinusi par savu sabiedroto, kas Urāliem palīdzējusi sankciju laikā, piegādājot šķiņķi un parmezāna sieru. Savukārt Sibīrijas neatkarības kustības Omskā ir tik neapmierinātas ar pašvaldības darbu, ka iedzīvotājiem nākas bedres uz ielām “lāpīt” ar kartupeļiem.
Patiesībā reģionos dzīvojošie cilvēki vienkārši vēlas lielāku autonomiju un godīgāku resursu sadali starp centru un perifēriju. Separātistu iedalīšana labajos un sliktajos atspēlējusies pašam Kremlim, jo tagad neatkarības kustību aktīvisti vaicā - kāpēc Doņeckas tautas republikas līderis ir varonis, bet Sibīrijas tautas republikas - noziedzinieks?
