Par "Status Quo"
Kitija Banele ir lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" autore.
Rubrikā tiek analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Cīņa par varu sēru ēnā
Sēru ziņai sasniedzot galvaspilsētu Lusaku, uz politiskās skatuves parādījās trīs potenciāli Satas pēcnācēji – viceprezidents Gajs Skots, aizsardzības ministrs un Patriotiskās Frontes (PF) līderis Edgars Lungu un lielākās opozīcijas partijas Valsts Attīstības Apvienotās Partijas (VAAP) prezidents Hakaindi Hičilema. Saskaņā ar Zambijas konstitūciju, 90 dienu laikā pēc prezidenta nāves valstī jānotiek vēlēšanām, kurās tiek ievēlēts pagaidu prezidents, kurš stājas amatā uz atlikušo iepriekšējā prezidenta pilnvaru termiņu. Tomēr līdz šīm vēlēšanām valsts vadītāja pienākumus pārņem viceprezidents – šajā gadījumā Gajs Skots.
Tomēr Skotam ilgi pie varas grožiem noturēties neizdevās.
Valsts vadītāja amatu tīkoja iegūt arī Edgars Lungu, kurš panāca, ka Skotu izslēdz no viņu abu kopējās partijas – Patriotiskās frontes. Līdz ar to viņš nespēja vairs kandidēt vēlēšanās.
Lungu šādu gājienu pamatoja ar Skota neatbilstību prezidenta amata kandidātam konstitūcijā izvirzītajām prasībām, jo viņa vecāki nav no Zambijas, bet gan no Lielbritānijas.
Kad 2015. gada 20. janvārī pienāca vēlēšanas, Lungu nu jau vajadzēja sacensties tikai ar Hičilemu. Tomēr cīņa starp abiem politiķiem bija spraiga. Lai gan Lungu uzvarēja, tomēr viņa pārsvars bija tikai 1,66%. Apzinoties, ka nākamās prezidenta vēlēšanas norisināsies jau nākamajā gadā, Lungu nevēlējās vienkārši aizpildīt Satas atstāto robu, bet gan kļūt par prezidentu uz pilnu termiņu – 5 gadiem.
Tomēr viņa salīdzinoši niecīgais iegūtais balsu pārsvars raisīja bailes par Hičilema partijas atriebību. Līdz ar to politiķis izjuta spiedienu nostiprināt varas grožus savās rokās ar Zambijas demokrātiskajai konstitūcijai neatbilstošām metodēm.
Jau pārņemot valsts vadītāja pienākumus, Lungu paziņoja, ka nepieļaus nepamatotu kritiku valstī un politiskus nemierus. Drīz vien izrādījās, ka šie vārdi bija patiesi.
Edgars Lungu pie varas – demokrātijas noriets Zambijā
Viens no pirmajiem prezidenta varas nostiprināšanas gājieniem bija viena no lielākajiem valsts neatkarīgajiem laikrakstiem – "Post" slēgšana un tā redaktoru aizturēšana. Tāpat notika vēršanās arī pret televīziju un radio, aizliedzot darboties tādiem ziņu pārraides tīkliem kā "Muvi TV", "Komboni Radio" un "Itezhi Tezhi Radio". Nākamais solis bija vēršanās pret politisko opozīciju pašu. Pamatojoties uz Sabiedriskās Kārtības Aktu, kurš noteica, ka valsts politikai ir jānodrošina miers, Lungu interpretēja Hičilemas atbalstītāju priekšvēlēšanu demonstrācijas kā iespēju provocēt nesaskaņas starp cilvēkiem. Līdz ar to prezidents aizliedza VAAP un citām opozīcijas partijām veikt politisko aģitāciju un pulcēties.
Šīs darbības rezultējās Edgara Lungu uzvarā 2016. gada vēlēšanās, jau atkal iegūstot vien 2,68% balsu pārsvaru un atkārtoti atstājot Hakaindi Hičilemu otrajā vietā.
Tomēr nelielais pārsvars pār opozīciju vēl arvien bija ļoti bīstams Lungu politiskajām pozīcijām. Līdz ar to, prezidents nolēma rīkoties vēl agresīvāk.
Šī gada pavasarī tika arestēts pats Hičilema, apsūdzot VAAP partijas līderi nodevībā pret valsti. Pāris mēnešus vēlāk tika atlaisti arī 48 deputāta mandātu ieguvušie partijas locekļi. Hičilemas arests un deputātu atlaišana rezultējās ar protestiem vairākās Zambijas pilsētās. Lungu uz to reaģēja ar ārkārtas stāvokļa izsludināšanu, kas ļāva policijai veikt visas nepieciešamās darbības miera un stabilitātes panākšanai valstī.
Kas lika sabiedrībai atbalstīt Edgaru Lungu?
Analizējot Zambijas situāciju rodas jautājums – kas daudziem cilvēkiem lika izvēlēties atbalstīt Lungu par spīti viņa autoritārajam pārvaldes modelim?
Atbilde uz šo jautājumu slēpjas vilšanās sajūtā neoliberālās ekonomikas modelī, kurš dominēja Zambijas politikā jau kopš tās pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām 1991. gadā.
Valsts ekonomiskā atvēršana un tuvināšanās Bretonvudas institūcijām veicināja nevienlīdzības izplatību sabiedrībā, kuru visvairāk izjuta nabadzīgākie un pilsētu perifērijās dzīvojošie cilvēki.
Papildus tam visam valdošie liberālie politiķi tika iesaistīti vairākos korupcijas skandālos. Kā piemēru var minēt bijušā prezidenta Frederika Čilubas valsts līdzekļu izzagšanu un apsūdzības prezidenta Rūpijas Bandas dēlam par daļas no valsts ceļu būvei paredzētās naudas piesavināšanos. Šādās situācijas ietvaros Zambijā parādijās labvēlīga augsne sociālistu ideoloģijas popularitātes pieaugumam, kuru pārstāvēja jau minētā “Patriotiskās Frontes” partija un tās līderi – Maikls Sata un Edgars Lungu. “Patriotiskās Frontes” saucieni par nabadzīgo dzīves līmeņa uzlabošanu un nevienlīdzības izskaušanu bija pievilcīgi daudziem.
Būdams visaugstāk stāvošais partijas līderis pēc Satas nāves, Edgars Lungu tika redzēts kā šīs sociālistiskās politikas turpinātājs, kura bija jau paspējusi sniegt sava veida augļus Zambijas ekonomikai.
Līdz ar to, liela sabiedrības daļa bija gatava pieciest prezidenta autoritāros centienus apmaiņā pret lielāku finansiālo labklājību, kuru viņuprāt nevarēja nest Hičilemas relatīvi liberālais politiskais piedāvājums.
Neapšaubāmi lielu lomu spēlēja arī Lungu veidotais sabiedriskais tēls, kura ietvaros viņš tika uzskatīts par ļoti disciplinētu un noteiktu. Tas daudziem lika ticēt, ka viņš varētu nebūt tāds kā bijušie Zambijas prezidenti, kuri piesavinājās lielu daļu valsts naudas, bet tautu atstāja nabadzībā. Visbeidzot, Lungu lielā politiskā pieredze aizsardzības ministra amatā Satas prezidentūras laikā lika daudziem viņu uzskatīt par lielāku iekšpolitikās un ārpolitiskās stabilitātes garantu, nekā vienmēr opozīcijā esošo Hičilemu.
Tomēr Lungu medusmēnesis var izrādīties neilgs.
Valstī jau atkal ir sākušās ekonomiskās problēmas, kuras ir izraisījušas Zambijas lielākās eksporta preces – vara cenas pazemināšanās. Tāpat arī lielas sabiedrības daļas atbalsts Hičilemam vēl arvien nav noplacis.
Ja turpināsies līdzīgi protesti, kādus Zambija piedzīvoja pēc Hičilemas aresta, var gadīties, ka Lungu nāksies izmantot arvien asākus un radikālākus paņēmienus savas varas noturēšanai.
Līdz ar to, pat ekonomiskie ieguvumi var nebūt pieteikami atturošs līdzeklis cilvēku vēlmei dzīvot bez represīva pārvaldes modeļa.
Pašlaik Zambijas tautas rokās ir valsts liktenis – vai nu Edgars Lungu gluži kā valsts pirmais prezidents Kenets Kaunda noturēsies pie varas teju 30 gadus, vai arī tiks gāzts un valsts atgriezīsies pie demokrātijas.
Hičilemas atbrīvošana 14. augustā ir nākamais posms spraigajā Zambijas politiskajā cīņā, kuras iznākums ietekmēs diskusijas par demokrātijas modeļa pievilcību Āfrikas kontinentā. 
