Namsaimniece Silvija neslēpj uztraukumu. Pēc brīža viņas pagalmā ieradīsies ciemiņi, dažus no kuriem viņa redzēs pirmo reizi.
Līdz galam nav zināms ne skaits, ne vārdi. Šie cilvēki atsaucās uz ielūgumu, kas tika ievietos vietējo Lietuvas latviešu grupā “Facebook”. Pie idejas uzaicināt ciemiņus viņa nonāca pēkšņi. Kāds izteica domu satikties, un tad - pagadījies noskatīties 4. maija akcijas reklāmu ar balto galdautu.
“Tur bija tas video ielikts kā paraugs. Tā apkārtne ir līdzīga, kā ir šeit, manā pagalmā. Tāds pavasaris. Brīvā atmosfēra. Viss man ir, kāpēc gan to balto galdautu neiznest ārā, lai tik nāk cilvēki....” stāsta Silvija.
Viņa uz Lietuvu pārcēlās 1989. gadā, kad Latvijā un Lietuvā vēl vien sapņoja par neatkarības atjaunošanu.Gan viņa, gan pirmais ciemiņš Juris spriež, ka daudzas lietas pie mums attīstās vienlaicīgi. Arī problēmas ir līdzīgas.
“Mēs redzam, ka politikā ir vairāk politiskas intereses nekā domāšana par valsti, par sabiedrību. Visa nodokļu politika: kad es aizbraucu uz Rīgu krīzes gados, 2008. gadā nodokļu spiediens pieauga. Un redzēju, ka pa Rīgu brauc VW džips, kuram sānā ir rakstīts “Ieņēmumu dienests”. Nu tāds spļāviens sējā nodokļu maksātājiem,” saka uzņēmējs Juris Belte.
Atšķiras arī valsts svētku svinēšanas ieradumi, norāda Silvija. “Es vienmēr esmu salīdzinājusi, kā latvieši un lietuvieši svin svētkus. Tā sagadījās, varbūt manas specifikas pēc, es organizēju ceļojumus, un bieži gadās tā, katas ir brīvdienās, kas ir nacionālie svētki, un jūtu, kā cilvēki svin, atzīmē. Līdz kaulu smadzenēm viņi ir lietuvieši. Protams, ir arī negācijas, ka citur zāle ir zaļāka. Bet es no malas skatos ar tādu baltu skaudību. Tomēr lietuvieši ir daudz saliedētāki, vairāk svin. Arī to savu karogu visur un arī ar himnu visur. Bez tās neiztikt,” norāda namsaimniece Silvija.
Ciemiņi uz Silvijas pasākumu patiešām sanāca. Paziņu paziņas meklē kopīgas tēmas un ātri atrod. Vieno arī latviešu mūzika, par ko parūpējas Dāvids, kurš neizslēdz kādreiz dzīvot Latvijā.
