Ieejot nelielajā Pšemislas dzelzceļa stacijā, kas ir pirmā pieturvieta Polijā no Ukrainas bēgošajiem, jābūt uzmanīgam, sperot kāju. Šeit cilvēki drūzmējas, var manīt, ka kāds tepat ir arī nakšņojis. Skatos, kā māte uz grīdas maina mazulim autiņbiksītes. Brīvprātīgie atbild uz satrauktajiem jautājumiem, visi viens otram cenšas palīdzēt.

Pa ceļam uz peronu mani pārtver kāds marokietis, kas jautā, kur var iegādāties telefonam SIM karti. Jāteic, ka šeit ir ļoti daudz indiešu, pakistāniešu un citu tautību viesstrādnieku un studentu, kas, tāpat kā visi pārējie, bēguši no kara.

Kad nonāku uz perona, kāds vīrietis man piedāvā siltu zupu. No tās laipni atsakos un noskaidroju, kur piestāj vilciens no Ukrainas.

Te ir pirms stundas pienācis vilciens no Ukrainas. Stāvu netālu no vietas, kur cilvēki dodas uz pasu kontroli. Rindas ir milzīgas. Gan poļu policisti palīdz, tāpat arī medicīnas darbinieki, zemessargi, brīvprātīgie. Cilvēki ir noguruši. Nav zināms, kad būs nākamais vilciens. Vietējie, kas šeit strādā, stāsta, ka vilciens varētu nākt varbūt pēc stundas, varbūt pēc piecām.

"Lielākā daļa cilvēku ierodas labā stāvoklī, bet mums tepat ir medicīniskā palīdzība. Mums ir viss: tēja, kafija, kaut kas ēdams, kaut kas salds bērniem. Te ir vilcieni, kas iet uz Krakovu, uz citām lielām pilsētām Polijā. Tāpat ir autobusi un privātais transports. Viss ir bez maksas viņiem," stāsta policiste Margarita.

Ar vienu vilcienu ierodas aptuveni 2000 cilvēku no Ukrainas. Dienā pienākot kādi četri pieci vilcieni. Margarita stāsta, ka te strādā simtiem cilvēku, kas sniedz palīdzību ukraiņiem.

Sarunu pārtrauc paziņojums skaļrunī, ka pūlī bērns pazaudējis māti. Valda liels haoss. Margarita stāsta, ka ir grūti šeit atrasties, sevišķi redzot, ka te ir mazi bērni. "Es esmu sieviete, bet te ir arī vīrieši – karavīri, kuri dažreiz raud."

Oļa pirms sarunas man atvainojas, ka stāstījums varētu nebūt fokusēts, jo viņai sāp vēders. Viņa ir kopā ar divpadsmitgadīgo dēlu Danielu. Tēvs ir karā. "Mēs esam no Odesas. Atbraucām uz šejieni, jo tur ir ļoti bīstami. Mums bija ļoti satraukts brauciens uz šejieni. Ļoti smags ceļojums. Bija ļoti daudz cilvēku. Viss vilciens bija pilns. Mazi bērni… Mēs stāvējām divdesmit stundas. Tagad mēs esam šeit, lai meklētu patvērumu."

Oļa stāv rindā pēc SIM kartes. Rinda ir juceklīga. Vairākkārt tiekam pagrūstas. Oļa stāsta, ka ar dēlu paliks Polijā. Šeit esot radi. Turpmākais nav skaidrs.

Viens no robežsargiem, turēdams pasi rokās, meklē tās īpašnieci. Turpat netālu redzu kundzi gados, kas kādam citam robežsargam pauž neapmierinātību. Pieņemu, ka lielajā haosā ir sajaukti dokumenti. Tepat netālu stāv daudz poļu ar kartona plakātiem rokās – meklē ukraiņus, kuriem palīdzēt. Te ir daudz sieviešu ar maziem bērniem. Vārgākiem senioriem policisti palīdz panest mantas. Nevienam neatsaka palīdzību.

Aprunājos ar divdesmitgadīgo Taņu. "Es nezinu, ko teikt. Man tas ir pārāk smagi… Es ļoti satraucos par savu valsti, par pilsētām, par cilvēkiem. Mana ģimene… man ir četras māsas, kas dzīvo Turcijā. Mani vecāki palika Ukrainā – tēvs un divi brāļi. Mans plāns ir doties uz Turciju. Es gribu tur strādāt un palīdzēt savai valstij un cilvēkiem. Man ir divas somas, bet, kad es biju Ļvivā, man bija liela bagāža. To nācās atstāt."