Lai nodrošinātu stabilitāti Doņeckas apgabalā, prezidents izvēlējies jaunu komandu tikai 33 gadus vecā Pavlo Kiriļenko vadībā. Pirms šī amata ieņemšanas Kiriļenko strādājis prokuratūrās Doņeckas apgabalā un Krimā. Īpašu uzmanību piesaistījis arī ar savu ģimeni – viņa vecākais brālis Jevgēņijs 2014. gadā pārgāja neatzītās Doņeckas republikas pusē un joprojām ir saistīts ar tās drošības struktūrām. Latvijas Televīzija ar Kiriļenko sarunājās par to - kā var notikt virzība uz mieru laikā, kad piefrontes zonā turpinās kaujas.
Pavlo Kiriļenko: Vienoties, bet neticēt. Mēs izvedam karavīrus, izpildām nosacījumus. Taču arī pēc izvešanas bruņotie spēki ir pilnā kaujas gatavībā un ar zināmu laika logu straujas situācijas saasināšanās gadījumā var dot atbildi, lai neatdotu ne centimetru mūsu kontrolētās teritorijas. Uzticēšanās šādos apstākļos nevar būt atslēgas faktors. Uz šādu rīcību jābūt atbildes reakcijai, un ir jākontrolē situācija. Jāatjauno kontrole pār robežu, lai varam saprast, kas atrodas apgabala iekšienē, vai varam apturēt pretlikumīgas bruņotās formācijas, lai varam tikt galā ar tiem… negribu pat lietot vārdus, lai apzīmētu tos, kuri atrodas otrā pusē ar ieročiem rokā.
Taču robežas kontrole dos mums iespēju apturēt piegādes. Mēs taču ļoti labi saprotam, no kurienes viņiem ieroči.
Kā jūs domājat, kā situācija attīstīsies tālāk? Jūsu prognoze?
Ilgi galvenais jautājums būs tieši par robežkontroli. Taču jau tagad redzams skaidrs prezidenta un viņa administrācijas vēstījums par to, ka vēlēšanu organizēšana tur bez mūsu kontroles pār visu robežu un Ukrainas varas un drošības struktūru kontroles atjaunošanas pašlaik nekontrolētajā daļā, nav iespējama. Lai kurš ko neteiktu – nekādu vēlēšanu! Kā pašreizējos apstākļos tās būtu organizējamas? Tas vispār nav savietojami ar nekādu loģiku, un rezultātu tas nedos. Kāda gan var būt uzticība, par ko runājām?
Noorganizēsim vēlēšanas, bet šaušana turpināsies, cilvēki turpinās mirt, kāda jēga no tā?
Kāda ir vietējo cilvēku attieksme pret jums, pret Zelenska komandu? Kā jūs vērtējat – cik cilvēku joprojām ir ar prokrieviskiem uzskatiem?
Es neesmu nekad domājis prokrieviski, un šeit ir pietiekami daudz cilvēku, kas nepiekrīt manam skatu punktam vai prezidenta redzējumam. Pat ne nepiekrīt... Es teiktu, ka galvenais faktors šeit ir tas, ka cilvēki ir noguruši no kara, grib mieru. To esmu dzirdējis no vairākuma cilvēku, ar kuriem esmu runājis, apbraucot praktiski visas piefrontes līnijas apdzīvotās vietas. Pārējais process ir vairāk politisks. Jāprāda, ka mēs rūpējamies par viņiem, ka negribam nogalināt, negribam uzsākt vispārēju militāru pretošanos ar pretinieku, ka arī mēs gribam mieru, bet vienlaikus aizstāvēsim savu zemi un savus cilvēkus, bet mūsu cilvēki atrodas gan kontrolētajā, gan nekontrolētajā daļā. Pēc otrā etapa, kad mēs kontrolēsim robežu, galvenais uzdevums būs atgriezt mūsu pusē to cilvēku prātus, kas atrodas Krievijas rīcības un propagandas ietekmē. Tā kā cilvēku uztvere par manu rīcību var būt visdažādākā.
Es vienkārši daru savu darbu un skaidri parādu, uzrunājot katru no viņiem, ka man ir svarīgi, lai viņiem būtu miers, spēks un veselība, lai viņi būtu dzīvi un varētu normāli dzīvot un strādāt mierīgā sabiedrībā.
Es saprotu, ka šis karš sašķēla arī jūsu ģimeni.
Skāra, protams.
Cik grūti psiholoģiski tas ir jums un citiem cilvēkiem, kas atrodas tādā situācijā, kad viena ģimene domā atšķirīgi? Kā sadzīvot ar to?
Psiholoģiski tas viennozīmīgi nav viegli. Mana dzīve gan tā veidojusies, ka nenonācu šajā situācijā no kādas siltas vietiņas, kur biju dzīvojis ļoti relaksēti. Vienmēr esmu atradies tādā zināmā psiholoģiskā un emocionālā tonusā. Tāds bija arī mans iepriekšējais darbs drošības iestādēs, kas arī nebija īpaši priekpilns. Tā kā zināju, uz kurieni es eju un kāpēc. Jā, bija psiholoģiski grūti, it īpaši klausoties komentārus, ne Ukrainā gan, bet no Krievijas puses – ka es te tagad esmu, bet daļa manas ģimenes palika tur. Protams, mana sieva un bērni ir Ukrainā, varu ar viņiem tikties. Tur palika mani vecāki, taču viņiem ir visas iespējas nokļūt šeit. Kas attiecas uz brāli – es ar viņu nekontaktējos, nevedu nekādas sarunas. Katram nākotnē būs jāsaprot savas rīcības sekas, ko katrs ir izdarījis. Tas nav viegli, taču esam pieauguši cilvēki. Mums dota izvēle.
Katrs izvēlās savu ceļu. Es savējo esmu izvēlējies no neatteikšos no tā.
