“Nezinu tādu”, “izklausās pēc izdomātas valsts”: tā par Kiribati teica Rīgas ielās satiktie cilvēki, tomēr kāds rīdzinieks pat zināja, ka Kiribati karogs izskatās līdzīgs Latvijas PSR karogam.
Iespējams, tieši tādēļ par Kiribati fanu kļuvis Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs (“Saskaņa”), kurš savulaik savas paralēlās darbavietas, laikraksta “Vesti Segodņa”, kabinetā pie sienas bija izkāris Kiribati karogu. Abos karogos ir redzami zilibalti viļņi uz sarkana fona.
Kiribati ir valsts, ko šķērso Starptautiskā datumu līnija. Respektīvi, tā ir vieta, kurā jauna diena iestājas visagrāk. Tādēļ patiesībā “Uzlecošās saules zemei” jābūt nevis Japānai, bet gan Kiribati Republikai.
Unikāls ģeogrāfiskais stāvoklis
Kiribati ir vienīgā valsts, kas atrodas visās četrās pasaules puslodēs. Valsti šķērso ekvators, tādējādi tā atrodas gan ziemeļu, gan dienvidu puslodēs, un valsts izvietota arī gar zemeslodes galveno meridiānu, kas nošķir austrumu un rietumu puslodes. Vēl nepilnus 30 gadus atpakaļ starp Kiribati austrumu salām un rietumu salām bija 23 stundu atšķirība, jo tās atradās abās Starptautiskās datuma līnijas pusēs.
1994. gadā Kiribati kā pēdējā valsts pasaulē pārcēla datuma līniju un samazināja laika starpību par divām stundām, lai visā valstī būtu vienāda darba diena, tā piešķirot Kiribati agrāko laika joslu pasaulē.
Kiri-timati jeb Ziemassvētku sala un Maldena sala pagājušā gadsimta 50. gados tika izmantotas kodolieroču izmēģinājumiem.
Izmēģinājumi sākās 1957. gadā. Tolaik salās dzīvojošie netika evakuēti un tādēļ vēl šobrīd cieš no veselības problēmām. Apvienotā Karaliste un ASV veica kopumā 33 kodolizmēģinājumus. Tie tika apturēti tikai 1963. gadā, kad tika parakstīts Līgums par kodolizmēģinājumu aizliegumu atmosfērā, kosmosā un zem ūdens.
Otrā pasaules kara laikā daļa Kiribati bija Japānas okupēta. Neatkarību no Lielbritānijas Kiribati Republika ieguva tikai 1979. gadā.
33 salas
Tagad ir pēdējais laiks paspēt vēl aizceļot uz Kiribati. Klimata pārmaiņu un globālās sasilšanas izraisītā jūras līmeņa celšanās dēļ Kiribati draud izzušana.
Kiribati ir salu jeb atolu (gredzenveida koraļļu salas ar lagūnu vidū) veidojums Klusā okeāna centrālajā daļā. Tā sastāv no trīs atšķirīgu salu grupām – Gilberta salas, Līnijas salas un Fēniksa salas. Kopā Kiribati ir 33 salas, no kurām tikai 20 ir apdzīvotas, tās ir izkaisītas plašā teritorijā Klusā okeāna ekvatoriālajā daļā, gandrīz 4000 km no austrumiem uz rietumiem un vairāk nekā 2000 km no ziemeļiem uz dienvidiem.
Salas nosauktas par Gilberta salām britu flotes kapteiņa Tomasa Gilberta vārdā, kurš 1788. gadā apmeklēja vairākas no tām, kuģojot no Austrālijas uz Ķīnu. Valsts nosaukums Kiribati ir vārda Gilberts atveidojums vietējā valodā, kurā ir 13 skaņas; ti tiek izrunāts /s/ vai tāpat kā vārds “see” — tātad Kiribati, izrunā “Ki-ri-bas”.
113 000 valsts iedzīvotāju ir izkaisīti pa dažādām salām. Apmēram 90% dzīvo Gilberta salās, un no šiem apmēram puse dzīvo Betio, lielākajā pilsētiņā.
Etniskā ziņā valsts pamatiedzīvotāji i-Kiribati ir okeānieši, bet bieži vien tika klasificēti kā "mikronēzieši", kas ir etniskā piederība bez zinātniskas izcelsmes. Jaunākie arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka austronēzieši sākotnēji salās apmetušies pirms tūkstošiem gadu.
Aptuveni 14. gadsimtā salās iebruka fidži, samojieši un tongieši, tādējādi dažādojot etnisko izplatību un ieviešot polinēziešu valodas iezīmes. Tomēr visu senču grupu jauktās laulības ir novedušas pie samērā viendabīgu iedzīvotāju izskata un tradīcijām.
Atkarīga no ārvalstu palīdzības
Kiribati tiek uzskatīta par vienu no nabadzīgākajām Okeānijas valstīm pretēji, piemēram, Fidži. Pēc Pasaules Bankas datiem Kiribati iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir apmēram 2100 eiro, kas ir 13 reizes mazāk nekā Latvijā.
Kiribati minimālā alga ir 84 centi stundā. Latvijas gadījumā – apmēram 3,13 eiro stundā (pirms nodokļiem).
Kiribati ir viena no vismazāk attīstītajām Klusā okeāna salu valstīm. Komerciāli dzīvotspējīgās fosfātu atradnes tika izsmeltas līdz neatkarības iegūšanai no Apvienotās Karalistes 1979. gadā. Līdz ar to lielāko ražošanas un eksporta daļu veido zivis un kopra jeb kaltēti kokosrieksti.
Kiribati lielu daļu ienākumu gūst no ārzemēm. Kā piemērus var minēt zvejas licences, attīstības palīdzību, tūristu atstāto naudu un viesstrādnieku, it sevišķi jūrnieku, naudas pārvedumus. Lai gan nodarbināto jūrnieku skaits samazinājās globālo kuģniecības pieprasījumu izmaiņu dēļ, paredzams, ka naudas pārvedumi uzlabosies, palielinoties pagaidu un sezonas darba iespējām ārzemēs Kiribati pilsoņiem.
Kiribati galvenie dabas resursi ir zivis, kokosrieksti, saknes/bumbuļi, banāni, dārzeņi, taro (kas izskatās pēc milzu redīsa), tropiskie augļi, mājputni, cūkgaļa, rieksti, olas.
Lielākais eksporta tirgus ir Taizeme (53%), Filipīnas (17%), Dienvidkoreja (10%), Japāna (9%). Ņemot vērā Kiribati ierobežotās vietējās ražošanas iespējas, tai ir jāimportē gandrīz visi nozīmīgākie pārtikas produkti un rūpnieciskās preces.
Kiribati ir arī atkarīga no ārvalstu palīdzības, kuras ieguldījums valdības finansēs 2016. gadā bija apmēram trešā daļa.
Visā valstī tikai viens ceļš
Ekonomikas attīstību ierobežo kvalificētu darbinieku trūkums, vāja infrastruktūra un attālums no starptautiskajiem tirgiem. Valstī vēl ir daudz jābūvē ceļi, jo valstī vispār ir tikai viens ceļš. Kiribati ir viens ceļš 36 kilometru garumā, tas savieno slimnīcu, valdības ēku un lidostu.
Jābūvē arī ūdensapgādes un kanalizācijas objekti, jo valstī ir problēmas ar dzeramo ūdeni un tā rezervēm.
Tā varētu šķist visnotaļ ačgārna situācija, ja ņem vērā, ka ap Kiribati atrodas pasaulē lielākā ūdenstilpe – Klusais okeāns. Bet, protams, sālsūdens un dzeramais ūdens ir pavisam dažādas lietas. No visiem pasaules ūdens krājumiem tikai 3% ir dzeramais ūdens. Un no šiem trim procentiem tikai 1,2 procenti būtu reāli lietojams, ja vien arī tas bieži vien nebūtu piesārņots un pilns ar slimību izraisītājiem. Atlikušie 1,8 procenti saldūdens ir ledus vai pazemes ūdeņu formā.
Līdztekus dzeramā ūdens trūkumam Kiribati draud arī noslīkšana. Salas atrodas mazāk nekā 2 metrus virs jūras līmeņa. Kopš 1993. gada vidējais jūras līmenis ir paaugstinājies par 3,2 mm/gadā.
Kiribati valdība ir radusi arī risinājumus, tā ir nopirkusi zemi Fidži, kas atrodas 2000 km attālumā no Kiribati, lai audzētu labību un kalpotu kā vieta, kur evakuēt visus valsts iedzīvotājus.
Jāplāno iespējamā pārcelšanās
Par Kiribati cīņu ar klimata pārmaiņām stāsta bijušais Kiribati prezidents Anote Tongs, kura vadībā tika sperts šis solis.
“Starpvaldību klimata paneļa prognozes liecina, ka mūsu salas pēc gadu desmitiem kļūs neapdzīvojamas. Tāpēc galvenais jautājums ir, kā mums uz to reaģēt? Kā mums arī turpmāk palikt virs ūdens? Vai mums pietiks kapacitātes, lai pielāgotos?
Pati vienkāršākā atbilde ir šāda – ja mēs gribam palikt uz mūsu salām, mums šīs salas ir jāpaceļ augstāk. Tas prasīs daudz resursu un pamatīgas zināšanas. Taču līdz šim nekas tāds mums nav bijis pieejams. Tehnoloģijas un resursi pasaulē ir, taču mums nav bijusi tiem piekļuve.
Un mana pārliecība vienmēr ir bijusi tāda, ka mums kā globālajai sabiedrībai vienmēr ir pietrūcis politiskās gribas, lai šādas pārmaiņas varētu notikt.”
“Ja mēs runājam par zemes pirkšanu, tad mani par to vienmēr ir kritizējuši. Taču es gribu pateikt skaidri: mūsu plāns vienmēr ir bijis pielāgoties un veicināt klimata noturību. Taču gadījumā, ja mums tas neizdosies un mums vairs nebūs iespēju izmitināt uz salām visus iedzīvotājus, mums nāksies samierināties ar skarbo realitāti – daļu iedzīvotāju nāksies pārvietot. Mēs nedrīkstam to pieļaut, neko nedarot.
Mēs vienmēr esam uzsvēruši, ka tā dēvētā “migrācija ar pašcieņu” būs pats pēdējais līdzeklis. Esmu centies nodrošināties pret visiem scenārijiem, jo mēs nevaram atļauties to, ka mums nav plāna B vai C. Uz spēles ir mūsu cilvēku izdzīvošana.
Un patiesībā problēmas jau neizpaužas tagad – jā, mēs redzam dažas no izpausmēm, taču ne jau tādā apjomā un intensitātē, kā tas būs nākamajai un aiznākamai paaudzei.
Mums ir jāplāno uz priekšu, un tā ir mūsu atbildība darīt kaut ko jau tagad, nevis gaidīt. Ja mēs nerīkosimies, tad mūsu cilvēki kļūs par klimata bēgļiem, pārvietojoties apkārt un meklējot risinājumus, kad tas būtu jādara mums un šai paaudzei.”
Liela daļa Kiribati iedzīvotāju jau ir pārcēlušies uz citām valstīm un kopā ar Tuvalu iedzīvotājiem tiek minēti par pirmajiem klimata bēgļiem. Bet, kas attiecas uz Fidži, arī tur situācija nemaz nav tik vienkārša, jo vismaz pašlaik izskatās, ka tiem cilvēkiem, kuri pārceltos uz Fidži, netiktu nodrošināta ne pilsonība, ne citas privilēģijas.
Un vēl kāda maza nianse – Kiribati viena pati uz Fidži iegādātās zemes lauksaimniecības projektus, visticamāk, attīstīt nespētu, tāpēc arī šeit palīgā ir nācis kāds visur klātesošs lielais draugs – Ķīna.
