Tieši pirms 100 gadiem, 1918. gada 9. novembrī, sociāldemokrāti pirmo reizi pasludināja Vācijas Republiku. Piecus gadus vēlāk, 1923. gada 9. novembrī, tika apspiests Vācijas nacionālsociālistu apvērsuma mēģinājums jeb Hitlera pučs. Savukārt 1938. gada 9. novembrī nacisti Vācijā sarīkoja plašus pret ebrejiem vērstus grautiņus, kas pazīstami ar nosaukumu Kristāla nakts. Bet 1989. gada 9. novembrī krita Berlīnes mūris.
Asiņainā vēsture nedrīkst atkārtoties
Nacionālsociālisms, holokausts un Trešais reihs ir Vācijas vēstures posms, kas izpētīts tik pamatīgi kā neviens cits Vācijas pagātnē. Par to tapušo pētījumu, grāmatu un filmu skaits sniedzas simtos tūkstošu. Uz šīs asiņainās vēstures apstrādes pamata, izvirzot mērķi “Tas nekad nedrīkst atkārtoties!”, būvēta mūsdienu Vācijas demokrātiskā valsts. Turklāt šo vērtību aizstāvēšana arī Eiropas mērogā, līdzdarbojoties Eiropas Savienība stiprināšanā, nav tikai politiķu brīva griba. Tas ir pienākums, kas kopš Vācijas atkalapvienošanās ierakstīts pat valsts pamatlikumā:
“Lai veidotu vienotu Eiropu, Vācijas Federatīvā Republika veicina Eiropas Savienības attīstību, kuras pienākums ir ievērot demokrātijas, tiesiskas valsts, sociālos un federālisma principus, kā arī subsidiaritātes principu, un kura garantē tādu pamattiesību aizsardzību, kas pēc būtības pielīdzināmas šajā Pamatlikumā ietvertajām pamattiesībām.”
Tiesa gan, mūsdienu Vācijas sabiedrība vairs nav pēckara sabiedrība. Gadu gaitā tā mainījusies, tradicionālas vērtības pakāpeniski aizstājot arvien lielākai dzīvesstilu individualizācijai un daudzveidībai, kā tas norisinājies visās Rietumu sabiedrībās.
Taču mums klāt nāk tas, ka sabiedrības attīstību allaž pavadījusi konfrontācija ar nacionālsociālisma noziegumiem, visupirms ar Eiropas ebreju iznīcināšanu. Šis posms ir kļuvis par centrālo atskaites punktu Vācijas vēsturē,” norāda vēstures profesors Haralds Bīrmans.
Atturīga arhitektūra, decentralizēti mediji un pacifisms
Par šo atskaites punktu atgādina neskaitāmas lietas ikdienā. Kaut vai atturīgā pēckara arhitektūra kā pretstats nacionālsociālistu monumentālajām celtnēm. Vai cits piemērs: mediju sistēma. Lai nevienam politiķim, kā reiz Ādolfam Hitleram, vairs nebūtu iespējas ieraut cilvēku prātus propagandas skurbulī, Vācijas sabiedriskie medijiem jau kopš kara beigām vairs nav centralizētas vadības – tie sastāv no daudzām reģionālām raidstacijām.
Sarežģītās 20. gadsimta vēstures sekas ir arī dziļi iesakņojies pacifistisks noskaņojums. Lai gan Vērmahta vairs nav un tā vietā ir demokrātiskas republikas bruņotie spēki jeb Bundesvērs, kas kopš 2011. gada pārveidots par profesionālo armiju, plašos iedzīvotāju slāņos valda noraidoša, pat nicīga attieksme pret jebkādām militārisma izpausmēm. Armijas pārstāvji, kuri apmeklē skolas, lai informētu par karjeras iespējām militārajā dienestā, dažkārt tiek sagaidīti ar svilpieniem un protesta akcijām.
Pedagogu arodbiedrība norādīja:
“Skola nav vieta, kurā būtu pieļaujama profesionālo kareivju vervēšana. Ir strikti jāuzmana, lai Bundesvērs ne atklāti, ne slēpti nemēģinātu pievērst militārajam dienestam jaunus cilvēkus.”
Karogs – no nacionālisma par rasisma simbolu
Sarežģītā vēsture ir arī iemesls, kādēļ Vācijas sabiedrībai ir saspīlētas attiecības ar nacionālo karogu.
Kamēr daudzās citās valstīs nācijās karogs ir simbols, kuru cilvēki, demonstrējot patriotismu, nepiespiesti lieto arī ārpus oficiālajām atzīmējamām dienām, Vācijā ar karogu apietas piesardzīgi.
Federālās iestādes ir vienas no retajām institūcijām, pie kurām ikdienā redz plīvojam melni-sarkani-zeltainās krāsas. Turpretī, ja kāds karogu demonstratīvi izkar uz balkona, šāda rīcība izskatās aizdomīga, jo pārlieku simbolizē nacionālismu.
Tiesa gan, izņēmums ir pasaules futbola čempionātu laiks. Kad 2006. gadā Vācija pirmo reizi pēckara vēsturē izcīnīja pasaules kausu futbolā, karogiem klāti bija ne tikai balkoni. Eiforijā starojošu līdzjutēju vicināti, Vācijas karogi burtiski pārpludināja ielas un sabiedriskus pasākumus. Tolaik likās, ka attieksmes maiņa, kuru mediji tolaik nosauca par “vāciešu pašatbrīvošanos”, iezīmēs ilgtermiņa lūzuma punktu.
Taču tad nāca 2015. gads. Laiks, kad Vācijas karogu vienpersoniski sāka piesavināties radikāli labējā partija “Alternatīva Vācijai” (AfD). Pirmais šo procesu kādā diskusiju raidījumā pirms trim gadiem ievadīja partijas radikālā spārna politiķis Bjerns Heke: “Mūsu nacionālais karogs. Un to es tagad uzklāšu uz manas atzveltnes, lai klātesošajiem un skatītājiem parādītu, ka AfD runā tautas balsi pret jukušu vecpartiju politiku.”
Kopš tā laika augsti pacelts Vācijas karogs ir neiztrūkstošs elements teju ikkatrā antiislamizācijas PEGIDA un “Alternatīvas Vācijai” mītiņā.
Līdz ar to melnā-sarkanā-zelta krāsa arvien biežāk asociējas ar rasismu, ksenofobiju, autoritārām nosliecēm un AfD priekšstatīto “īsteno tautu” pretstatā kādai neīstenajai. Tas savukārt no karoga atsvešina tos, kuri jūt antipātijas pret AfD. Kam tad īsti pieder Vācijas karogs, vai uz to tiesības ir tikai 13% sabiedrības, kas ir labējo populistu atbalstītāji?
Šim jautājumam, aicinot karogu neatdot nacionālistiem, savā 9. novembrim veltītajā runā Bundestāgā pieskārās arī Vācijas prezidents Valters Šteinmeijers, pieminot 1938. gada Kristāla nakti, kad nacisti Vācijā sarīkoja plašus pret ebrejiem vērstus grautiņus:
“Tam, kurš šodien nicina cilvēktiesības un demokrātiju, tam, kurš atkal kurina veco nacionālistisko naidu, nešaubīgi nav vēsturisku tiesību uz melni-sarkano-zelta [karoga krāsu].”
Tiesa, vairāk nekā no politiķu vārdiem partija “Alternatīva Vācijai” bīstas no kā cita – konstitūcijas aizsardzības biroja lēmuma. Līdz šā gada beigām tam jāizlemj, vai “AfD” daļēji vai pilnīgi būtu jāpakļauj biroja novērošanai kā demokrātisko kārtību apdraudoša kustība. Tas partijai draudētu ar nopietni iedragātu reputāciju pašas atbalstītāju vidū.
