Latvijas Radio: Pēdējo vairāku dienu uzmanības centrā bijusi situācija Zaporižjas AES un tās apkārtnē. Ukraina un Krievija turpina vainot viena otru stacijas apšaudēs un stacijas drošības apdraudēšanā. Kāds ir Jūsu vērtējums par pašreizējo situāciju?
Katrīna Kaktiņa: Gan mūsu, gan arī IAEA vērtējumā situācija ir ļoti nopietna jau kopš Krievijas kara Ukrainā sākuma, kad sākās arī Krievijas uzbrukumi Ukrainas atomelektrostacijām. Un viens aspekts, kas ir būtisks, ka IAEA bija spiesta secināt, ka attiecībā uz atomelektrostacijām nepastāv regulējums kara situācijām, bruņota konflikta situācijām.
Šāda situācija līdz ar to vēsturē ir pirmo reizi, ka kāda valsts uzbrūk strādājošai atomelektrostacijai ar militāriem līdzekļiem.
Bet otrs – karam aizsākoties, IAEA ģenerāldirektors Rafaels Grossi izveidoja septiņu punktu skalu, kurā vērtēt galvenos drošības pīlārus, kuriem ir jābūt ievērotiem. Vēl arī pavisam nesen ģenerāldirektors secināja, ka praktiski visi šie drošības pīlāri, īpaši Zaporižjas AES pēdējo mēnešu laikā ir atkārtoti tikuši pārkāpti. Kas nozīmē, ka drošības situācija šajā un potenciāli citās AES ir bažīga.
Bet būtībā Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra kā tāda nevar izveidot mehānismu, kas novērstu šādus militārus draudus?
Jā, kara tematikā runājot, protams. Faktiski vislabākais un vienīgais iedomājamais veids, kā nodrošināt AES drošību, būtu atgriezt to tās valsts jurisdikcijā, kurā tai būtu jābūt un kas ir uzņēmusies nodrošināt šo drošību, kas šobrīd nav iespējams.
Cik reālas pašlaik izskatās cerības nosūtīt uz Zaporižju Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras ekspertu misiju?
Protams, ir ārkārtīgi grūti prognozēt, jo mēs nezinām agresora plānus un iespējamo tālāko rīcību. Tādā ziņā nevar pilnībā prognozēt, cik tas ir iespējams. Taču Ukraina kopā ar IAEA un ANO aktīvi strādā un turpina strādāt pie tā, lai jau tuvākajā laikā šī misija notiktu. Ukraina tam ir gatava un atkārtoti šādu misiju ir pieprasījusi, IAEA ir gatava turp doties ar ekspertu misiju. Līdz ar to nereāli tas nav, bet, ņemot vērā, ka misija tiek pieprasīta un gatavota jau vairākus mēnešus, mēs nevaram 100% apgalvot, ka tiešām tuvākajā laikā tā notiks. Ir ļoti liela valstu interese šo misiju veikt tuvāko nedēļu laikā, lai septembrī, kad notiks IAEA valdes sēde, jau varētu spriest par misijas rezultātiem.
Ukraina ir tā, kas visvairāk šo misiju vēlas un strādā pie tā, lai tā notiktu,
jo visu interesēs – pirmkārt, Ukrainas interesēs – ir secināt, konstatēt faktus, reālo situāciju un darīt visu, lai novērstu drošības apdraudējumus.
Kāda ir misijas praktiskā puse? Vai tās klātbūtne var uzlabot drošības situāciju?
Parasti starptautisko ekspertu misijām vajadzētu radīt lielāku drošību. Ņemot vērā, ka esam situācijā, kurā agresors ir samērā neparedzams, mēs nevaram to līdz galam garantēt. Taču šīs misijas jēga ir konstatēt, kāda ir situācija ar ļoti praktiskām lietām. Līdzīgi, kā tas tika darīts IAEA misijā uz Čornobiļas AES pirms pāris mēnešiem, kur tika secināts, vai ir bojātas sistēmas, vai šīs sistēmas ir akūti vissvarīgākās vides un cilvēka drošībai, cik sistēmas ir bojātas, sastādīt sarakstu, lai valstis var palīdzēt atjaunot šo tehnisko pusi un pārbaudīt, kāda ir komandķēde. Jo komandķēdei ir ārkārtīgi liela nozīme drošībā. Un tas ir viens no svarīgākajiem pīlāriem, ko Krievija ir sagrāvusi – ir militāra klātbūtne, kas nozīmē, ka ir militārs spiediens, ir arī Krievijas atomstaciju eksperti, kas sadarbojas, protams, ar Krievijas militāristiem.
Un tādējādi ir sagrauta drošā komandķēde, kas arī būtu viena no lietām, kas būtu misijas uzdevums – secināt, kāda ir reālā situācija, un panākt, ka tas mainās un uzlabojas.
Izskanējuši viedokļi, ka situācija ap Zaporižjas AES ir sakāpināta no abām pusēm un katrai ir savi iemesli. Vai tiešām situācija tiek iezīmēta drūmāka, nekā tā ir, vai ir pamats nopietnām bažām, kā to min politiķi un novērotāji?
Protams, mēs droši vien varētu dalīt iespējamo kaitējumu cilvēkiem vai iespējamo kaitējumu videi. Un tad būtu jāpiesaista attiecīgie eksperti, lai izdarītu šos secinājumus.
Bet situācija jebkurā gadījumā ir dramatiska, jo miermīlīgiem mērķiem izmantojama AES ir militāristu rokās.
Tas var radīt visdažādāko virkni risku, pat ja tas neradītu tik katastrofālas sekas šodien, kā tas bija 1986. gadā, jo, protams, AES drošība ir uzlabojusies. Bet jebkurā gadījumā situācija nav normāla un situācija var radīt virkni citu vienlīdz būtisku kaitējumu. Protams, riski ir reāli un tie nav uzpūsti no tāda viedokļa – kā mēs redzam no publiski pieejamās informācijas, Krievija AES ir ievedusi militāro tehniku un regulāri notiek apšaudes tiešā AES tuvumā. Šīs situācija rada ļoti reālus riskus.
Par Irānas kodolvienošanos. Pēdējā laikā publiskajā telpā izskan dažādas ziņas par sarunu procesu saistībā ar kodolvienošanās atdzīvināšanu un kustība sarunās šķietami notiek. Kāds ir Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras novērtējums par to, cik tālu Irāna ir atkāpusies no saviem solījumiem, ko tā apņēmās pirms vienošanās izjukšanas, un cik reālas ir iespējas vienošanos atdzīvināt?
Šobrīd tiešām notiek aktīvas sarunas Vīnē starp visām iesaistītajām pusēm. Jāatzīst, ka pie sarunu galda IAEA neatrodas, bet IAEA neapšaubāmi ir mandāts un loma vēlāk piedalīties vienošanās izpildē. Un kā IAEA ģenerāldirektors Grosi ir paziņojis, IAEA mandāts nevar tikt apšaubīts un netiks pieļautas nekādas atkāpes no Irānas saistībām kodoldrošības jomā. Vienlaikus prognozes par iespējām tiešām noslēgt šo vienošanos ekspertu vidū atšķiras. Lai gan brīžiem izskatās, ka vienošanās ir ļoti tuvu, ņemot vērā sarunu vēsturi, ir pamats domāt, ka tomēr varbūt sarunas nenovedīs pie jaunas vienošanās.
Taču faktiskā situācija Irānā ir bažīga, un to arī teikusi IAEA.
Ņemot vērā, ka ilgstoši nevar tikt novērots uz vietas, kas tieši notiek Irānā, ir pilns pamats domāt, ka Irāna veic darbības, kuras tai nevajadzētu veikt un kuras pilnīgi noteikti var apdraudēt starptautisko drošību. Es teiktu, ka man ir sajūta, ka lielākas iespējas panākt šo vienošanos bija, pirms Krievija atsāka agresīvu karu Ukrainā. Šobrīd es teiktu, ka iespējas ir mazākas. Daudzas lietas, detaļas un situācija ir mainījusies. Es domāju, ka arī uzticība Krievijai ir krietni mazinājusies pat to valstu vidū, kas varbūt cerēja, ka kaut kādos jautājumos uz Krieviju var paļauties. Tas, es domāju, ir ļoti nomainījis sarunu vidi. Lai gan Krievija šobrīd, cik zināms, nav tā, kas izvirzītu kādas prasības sarunās un turpina mēģināt spēlēt vidutāju starp rietumvalstīm un Irānu, tomēr šis karš Ukrainā ir atstājis sekas un iespaidu uz šīm sarunām.
