Viņa oponenti pieprasa jaunu vēlēšanu rīkošanu. Saskaņā ar oficiālajiem datiem, Maduro atbalstīja aptuveni 68% balsotāju.
Vēlētāju aktivitāte gan bija salīdzinoši zema – 46%, bet opozīcijas apgalvo, pa patiesībā tā bija vēl zemāka, tikai ap 30%.
Lai gan priekšvēlēšanu atmosfēra bija nemierīgākā un asiņainākā Venecuēlas nesenajā vēsturē un masu protesti pret prezidentu ilga pusotru gadu, vismaz pagaidām sociālistiskā un antiamerikāniskā politiskā elite varu ir saglabājusi.
Kopš nākšanas pie varas 2013.gadā pēc sava priekšteča Ugo Čavesa nāves Maduro savās rokās koncentrējis arvien lielāku varu un ietekmi. Viņš uzvarējis par spīti Venecuēlā valdošajai smagajai ekonomiskajai un politiskajai krīzei.
Eiropas Savienība, ASV un vairākas Latīņamerikas valstis paziņojušas, ka neatzīs vēlēšanu rezultātus, jo tās nenotika apstākļos, kas garantētu brīvu un godīgu vēlēšanu norisi.
Maduro, uzrunājot atbalstītājus uzvaras mītiņā, tomēr bija pacilāti noskaņots.
„Paldies par stāšanos pretim tik daudziem uzbrukumiem un agresijai, par stāšanos pretim meliem. Paldies, ka pievienojāties man tik daudzās cīņās. Un paldies, ka padarījāt mani par Venecuēlas Bolivāra Republikas prezidentu līdz 2025.gadam,” sacīja Maduro.
Pārvēlētais prezidents solīja stabilizēt ekonomisko situāciju un pretoties ASV ietekmei visā Latīņamerikā.
“Mēs cenšamies savas valsts labā, valsts, kuru neliek mierā un kurai uzbrūk amerikāņu impērija. Es šai impērijai saku – lēnāk, jeņķi, lēnāk. Nezinu, vai viņi to saprot, taču jūs gan to saprotat – Venecuēla ir garantija politiskai stabilitātei Dienvidamerikā un Karību reģionā,” paziņoja Maduro.
Opozīcija apgalvo balsojums nebija demokrātisks. Spilgtākais piemērs tam bija sociālistu saslietās sarkanās teltis nabadzīgajos rajonos. Tajās iedzīvotājiem tika solīti dažādi ekonomiski labumi par balss atdošanu Maduro labā, kad viņa valdības uzraudzībā pilnībā sagruvusi valsts ekonomika.
“Pašlaik mūsu valstī izveidojusies situācija, kad prezidents un valdība neņem vērā līdzšinējās vienošanās un solījumus organizēt tīru, caurskatāmu un demokrātisku vēlēšanu procesu, kā to vēlas lielākā daļa valsts iedzīvotāju. “Sarkano punktu” izvietošana ir mehānisms spiediena izdarīšanai. Tā ir politiska un sociāla šantāža pret sabiedrības daļu, no kuras valdība vēlas nopirkt tās pašcieņu,” sacīja prezidenta amata kandidāts Enri Falkons.
Tikmēr Maduro, lai piešķirtu savai pārvēlēšanai lielāku leģitimitāti, pēc balsojuma uzaicinājis viesos virkni politiķu, tajā skaitā arī bijušo Spānijas sociālistisko premjerministru Hosē Luisu Rodrigesu Sapatero. Viņš aicinājis sākt dialogu ar Venecuēlu, nevis sociālistisko valsti starptautiski izolēt.
“ Eiropas Savienība uztur dialogu ar Irānu, jo atbalsta sarunas diplomātiskam un miermīlīgam risinājumam. Kāpēc tas pats netiek darīts ar Venecuēlu? Tas nav saprātīgi! Esmu runājis ar prezidentu, lai dialogs tiktu sākts. Neesam pārrunājuši vietu un dalībniekus, taču uzskatu, ka tajā vajadzētu būt pārstāvētiem visiem politiskajiem spēkiem,” sacīja Sapatero.
Neraugoties uz Maduro atbalstītāju entuziasmu, Venecuēlas ekonomiskie rādītāji jau ilgu laiku liecina par smagām grūtībām. Naftas cenu kritumu aizsāktā un neefektīvās pārvaldes padziļinātā ekonomiskā krīze pērn noveda pie daļēja defolta.
KONTEKSTS:
Iepriekšējā Venecuēlas līdera Ugo Čavesa izraudzītais pēctecis Maduro pirmstermiņa vēlēšanās kandidēja uz otru sešu gadu termiņu amatā. Galvenā opozīcijas alianse vēlēšanas boikotēja, un tās populārākajiem politiķiem bija aizliegts kandidēt.
Maduro galvenais sāncensis bija bijušais gubernators Henri Falkons, kurš gan aptaujās apsteidza Maduro.
Opozīcija vaino Maduro sociālistu valdības nemākulīgo politiku, bet viņš - ārvalstu sazvērestību. Valsts piedzīvo hiperinflāciju. Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda aplēsēm tā šogad sasniegs 13 000%. Kilogramu gaļas pašlaik sociālistiskajā valstī var iegādāties par 2,7 miljoniem bolivāru, kas ir tikpat, cik mēneša minimālā alga.
