Sociāldemokrātu līderis Olafs Šolcs, kurš, domājams kļūs par nākamo kancleru, šajā amatā pēc 16 gadiem nomainot Angelu Merkeli, sacīja, ka jaunā valdība netieksies pēc „zemākā kopsaucēja”, bet gan īstenos „politiku, kas atstās lielu ietekmi”. Viņš uzsvēra, ka jaunās valdības politikas stūrakmeņi būšot draudzība ar Franciju un sadarbība ar ASV, un arī „suverēna Eiropa”.
„Vācija joprojām būs uzticīga savai atbildībai pret Eiropas Savienību. Mēs esam liela valsts Eiropas vidū, kas noteikti ir apņēmības pilna padarīt Eiropas Savienību labāku un padarīt to labāk strādājošu. Mēs nestāvam malā, komentējot… mēs vēlamies sniegt savu ieguldījumu, lai padarītu spēcīgu un suverēnu Eiropu par iespējamu,” norādīja Šolcs.
Lai gan Eiropas Savienības lielākās ekonomikas jauno valdību veidojošās partijas koalīcijas līgumā uzsvērušas, ka Vācijai ir „īpaša atbildība” kalpot Eiropai, jaunas valdības versijas par kalpošanu Eiropai dažkārt atšķiras no Merkeles versijas. Proti, Merkele bieži vien izmantoja centrisku, nekonfrontējošu pieeju šķeļošos Eiropas Savienības jautājumos. Koalīcijas līgumā jaunā valdība aicina Briseli ieņemt stingrāku nostāju tiesiskuma cīņās ar tādām valstīm kā Polija un Ungārija. Eiropas Komisija jau sen ir paudusi neapmierinātību ar abām valstīm par atkāpšanos no demokrātiskām normām, taču spēcīgi soļi sperti nav.
Koalīcijas līgumā Eiropas Komisija mudināta konsekventāk un savlaicīgāk izmantot esošos tiesiskuma instrumentus.
Tāpat minēts, ka Berlīne apstiprinās Eiropas Savienības pandēmijas seku likvidēšanas līdzekļu izmaksu šīm valstīm tikai tad, „ja tiks nodrošināti tādi priekšnosacījumi kā neatkarīga tiesu sistēma”.
Vienlaikus koalīcijas līgums paredz rezervēt ''zaļajiem'' tiesības izvirzīt Eiropas Savienības komisāru gadījumā, ja Vācijai nepienāksies Eiropas Komisijas prezidenta vieta.
Kopumā trīs partijas izvirzījušas ļoti ambiciozu mērķi mainīt Eiropas Savienības līgumus.
Vienošanās paredz, ka šobrīd notiekošajai konferencei par Eiropas nākotni jeb diskusiju forumam par iespējamām Eiropas Savienības reformām būtu „jānoved pie konstitucionālas konvencijas un federālas Eiropas tālākas attīstības”. Šādu nostāju, domājams, pozitīvi neuzņems daļā citu bloka galvaspilsētu, piemēram, Varšava vai Budapešta, kuras, visticamāk, uzliktu veto šādai virzībai.
Ārlietu ministra amatu jaunajā Vācijas valdībā ieņems ''zaļo'' līdere Annalēna Bērboka. Viņa būs pirmā sieviete, kas Vācijā ieņēmusi šo amatu. Attiecībā uz ārpolitiku un aizsardzību koalīcijas līgums pieprasa reformēt Eiropas Ārējās darbības dienestu. Un tas mudina Eiropas Savienību atteikties no vienprātības pieprasīšanas visos ārpolitikas lēmumos. Šo šķērsli blokam ir bijis grūti pārvarēt, piemēram, tādos jautājumos kā paziņojumi par Ķīnas represijām Honkongā.
Luksofora koalīcija ierosina Eiropas Savienībai pāriet uz kvalificētu balsu vairākumu ārpolitikā, vienlaikus īstenojot mehānismu, kas ļautu mazākām dalībvalstīm „pienācīgi piedalīties” lemšanā.
Vairākas dalībvalstis līdz šim ir pretojušās vienbalsīgu lēmumu ieviešanai, jo baidās, ka lielākās valstis varētu ignorēt citu valstu svarīgās intereses.
Aizsardzības jomā koalīcijas līgums paredz „pastiprināt sadarbību starp tām Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālajām armijām, kuras vēlas integrēties, jo īpaši apmācību, spēju, operāciju un aprīkojuma jomā”. Šī jaunās valdības nostāja skar no jauna atsākušās debates par to, kā Eiropas Savienība var stiprināt savas militārās spējas. Tomēr
tas, kā koalīcijas līgumā iztrūkst, ir Vācijas apņemšanās sasniegt NATO mērķi palielināt aizsardzības izdevumus līdz 2% no iekšzemes kopprodukta.
Attiecībā uz Ķīnu jeb pieaugošo ārpolitikas izaicinājumu puses mudina jebkādas attiecības balstīt uz partnerību, konkurenci un sāncensību. Vienlaikus partijas ir vienisprātis, ka Eiropas Savienības investīciju līgumu ar Ķīnu, kas tika virzīts uz priekšu Merkeles laikā, šobrīd nevar ratificēt.
Būtisks jautājums ir arī migrācija. Šeit ''zaļie'', sociāldemokrāti un brīvie demokrāti mudina „veikt fundamentālu Eiropas patvēruma sistēmas reformu”.
Līgumā tiek doti arī mājieni par notiekošo pie Polijas un Baltkrievijas robežas. Proti, partijas uzsver, ka „Eiropas Savienība un Vācija nedrīkst būt atvērtas šantāžai”. Visbeidzot, breksita jautājumā uzsvērta Berlīnes apņemšanās „ievērot vienotu Eiropas politiku” attiecībā pret Apvienoto Karalisti.
