- Internetā publicē arhīva žurnālu ar personu aprakstiem un kontekstu.
- Lietuvas VDK arhīva vadītājs lepojas ar atklātību.
- Ziņas par tiem, kas atzinuši sadarbību ar VDK, ir valsts noslēpums.
- Iedzīvotāju interese par čekas dokumentu atklāšanu – dažāda.
- Plašāka rezonanse ziņām par pazīstamiem kultūras darbiniekiem.
Lietuva publicē aģentu žurnālu, bet pārbauda
Lietuviešu vēsturnieci Kristīnu Burinskaiti Latvijas Radio satiek padomju laika Valsts drošības komitejas ēkā Viļņā, tā celta 19. gadsimtā, kur, līdzīgi kā “Stūra mājā” Latvijā, pagrabstāvā saglabātas ieslodzīto kameras un sen izveidota pastāvīga ekspozīcija. Ģedimina bulvārī vienuviet un šeit atrodas Lietuvas speciālais arhīvs un darbojas arī pētnieki.
Pētniecības darbs ar čekas dokumentiem šeit nav apgrūtināts, un Kristīna Burinskaite atrāda rezultātu – speciālu mājaslapu, kurā pētnieki publicē dažādus dokumentus, sadalot tos pa tēmām.
Sabiedrībai gan visvairāk interesējot atrast slavenus uzvārdus bijušo čekas aģentu sarakstā.
“Mēs publicējām vienu čekas aģentu žurnālu no arhīva un to darījām pakāpeniski vairākus gadus, jo tur ir reģistrēti ap 1700 lietuviešu aģentu segvārdi un īstie vārdi. Manuprāt, cilvēki nav ieinteresēti kopumā pētīt čekas sistēmu,” uzskata pētniece.
“Taču man kā vēsturniecei svarīgi zināt, kādas bija sekas, kā un vai tas ietekmēja citu cilvēku dzīves. Ir jāsaprot, kā tie ziņojumi iekļaujas kopējā VDK sistēmā. Visus aģentus nevar vērtēt vienādi, katram ir savs stāsts,” uzsver Burinskaite.
Atklājot čekas dokumentus sabiedrībai, neesot jāizvēlas kāds viens ceļš, bet jādara vairākas lietas vienlaikus - nav jākautrējas publicēt neapstrādātus dokumentus, bet vienlaikus katru personas vārdu pirms publicēšanas speciālā interneta platformā (www.kgbveikla.lt) eksperti pārbauda - vai persona ir izgājusi lustrācijas procesu, un katram iespējamam aģentam pievieno nelielu aprakstu jeb kontekstu.
“Tas ir ļoti svarīgi, jo žurnālā ir iekļauti arī cilvēku vārdi, par kuriem ir zināmi fakti, ka tie nav sadarbojušies ar čeku,” saka pētniece.
Piemēram, arhibīskaps Sladkēvičs, čekisti viņu centās savervēt, bet viņš ar viņiem nesadarbojās.
“Viņš pretojās, un ļoti dīvaini, ka viņa vārds tur ir ierakstīts. Vienlaikus tur ir arī tādu aģentu vārdi, kuru ziņojumi radīja reālas sekas - cilvēki tika nogalināti vai arestēti. Šis čekistu izveidotais saraksts ir sarežģīts, un ir bīstami paļauties tikai uz VDK aģentu žurnālu. Ir svarīgi salīdzināt dažādus materiālus un parādīt faktus - kā katrs aģents tika savervēts, ko ziņoja un kādas tam bija sekas, protams, ja tāda informācija ir atrodama. Žurnālā ir tikai vārdi, bet mēs veidojam cilvēku portretus no dokumentos atrodamiem faktiem,” skaidro pētniece.
Arhīva direktors lepojas ar atklātību
Latvijā tie dokumenti, kuros ir čekas aģentu vārdi, atrodas slepenās telpās (Satversmes aizsardzības birojā), tikmēr Lietuvas speciālā arhīva direktors Ovīdijs Lēveris brīvi izrāda čekas dokumentu glabātavu.
“Te agrāk bija VDK darbinieku kabineti - gan lielas telpas, gan mazi kabineti. Kopumā trīs stāvi piepildīti ar šiem dokumentiem, un esam rēķinājuši, ka te ir aptuveni trīs ar pusi kilometri dokumentu,” stāsta Lēveris.
Arhīva direktors lepojas, ka Lietuvā ir viens no atvērtākajiem VDK arhīviem Baltijā. Turklāt personas datu aizsardzības likums nekonfliktējot ar arhīva likumu, kur specifiski noteikts, ka VDK dokumenti ir pieejami bez ierobežojumiem.
Viņš papildina, ka arhīva glabātavā ir vairāki simti tūkstošu VDK lietu, kuras izdevies saglabāt.
“Mēs taisām VDK dokumentu kopijas, skenējam un taisām mikrofilmas. Iedzīvotājs, kurš pieprasa VDK dokumentus, protams, nesaņem oriģinālus, bet var pētīt kopijas,” stāsta Lēveris.
Ziņas par tiem, kas atzinušies, - noslēpums
“Jā, arī mums ir neliels daudzums dokumentu, kur pieejama informācija par VDK aģentiem. Atsevišķas lapas vai vietas gan tekstos nav pieejamas sabiedrībai vai pētniekiem, jo mums Lietuvā bija lustrācijas process, kurā vairāk nekā 1500 bijušie aģenti paši pieteicās un atzina sadarbību. Un lustrācijas kārtībā valsts pretī viņiem apsola, ka visas liecības par viņiem tad netiks publiskotas. Tātad, ja lielākā VDK lietā parādās kāds no šiem aģentiem, tad šīs dažas lapas vai vietas tekstā lasītājam nebūs pieejamas. Informācija par tiem, kas nepieteicās, un kopumā VDK dokumenti Lietuvā ir brīvi pieejami jebkuram,” skaidro Lēveris.
Arhīva vadītāja minētā lustrācija jeb izgaismošana Lietuvā notika 1999. gadā. (Jēdziens "lustrācija" atvasināts no latīņu valodas vārda lustrare - apgaismot. Vēsturiski lustrācija (lustrum) bija piecu gadu periods Senajā Romā, pēc kura notika vispārēja grēku nožēlošana jeb attīrīšanās).
Ja bijušais aģents atzinies, tad šī informācija kļūst par valsts noslēpumu, bet, ja persona grib kandidēt vēlēšanās, tad politiķim ir publiski jāpaziņo par savu sadarbību ar čeku vai arī to izdara lustrācijas komisija.
“Bija tikai pāris gadījumu, kad kāds no bijušajiem, mums zināmajiem, aģentiem gribēja strādāt parlamentā, un informācija kļuva publiska. Tiesa, viņi paši par to nepaziņoja sabiedrībai, to darīja valsts institūcija, kas seko, lai kolaboranti ievērotu šo nosacījumu, ja vēlas piedalīties mūsdienu politikas veidošanā. Vēlētāji dalās – kādam šis aspekts ir svarīgs, citiem tā ir tikai pagātne,” saka Burinskaite.
Iedzīvotāju domas par čekas dokumentu atklāšanu - dažāda
Lai noskaidrotu, ko par čekas dokumentu atklāšanu saka Lietuvas sabiedrība, Latvijas Radio uzrunā dažādu paaudžu lietuviešus Viļņas centrā.
“Mana vecuma jaunieši par to nerunā, ir daudz svarīgākas lietas par ko runāt,” saka Dāvids. Viņš ir jauns. Viņš saka, ka zina, kas ir VDK, bet ikdienā nepēta internetā publiskotos dokumentus vai aģentu vārdus. Viņa paaudzei tas vienkārši nav aktuāli.
“Varbūt maniem vecākiem būtu svarīgi uzzināt visu patiesību par šo pagātnes posmu, bet man tas nešķiet svarīgi tagad,” spriež Dāvids.
Jons pārstāv vecāku paaudzi un secina, ka patiesība vienmēr ir laba, bet vienlaikus atzīst, ka speciāli informāciju par bijušajiem čekas darboņiem nemeklē. Vīrietis pārliecināts, ka liela daļa valstī zināmu cilvēku ir bijuši kādā veidā saistīti ar VDK struktūrām, bet viņš šiem ļaudīm nepārmet.
“Visi esam kaut ko lasījuši, to, kas mums interesē. Saprotiet, ir taču tādi cilvēki, kuriem čeka ir ietekmējusi visu dzīvi, bet es neesmu to vidū. Es tajā laikā biju jaunietis, es tolaik līdz saviem 20 gadiem vēl neko nesapratu, kā lietas patiesībā notiek,” saka Jons.
Skolēnam Dominikam ir tikai 17 gadu, un viņš saka, ka visiem lietuviešiem ir jāzina arī savas vēstures sliktās epizodes. Viņš uzskata, ka visiem ar čeku saistītiem dokumentiem mūsdienās ir jābūt pieejamiem.
“Domāju, sabiedrībai ir jāzina arī aģentu vārdi, bet cilvēkiem ir jāinteresējas arī par kontekstu. Piemēram, man tuvāko cilvēku lokā neviens tos publiski zināmos aģentus nemetās nosodīt. Viņi vispirms cenšas noskaidrot kontekstu un ziņotāja apstākļus un tad izdara secinājumus par personu. Ja es dzirdu ziņās par kādu bijušo VDK darbinieku, es vēlāk brīvā brīdī pameklēju par to informāciju internetā,” stāsta Dominiks.
Plašāka rezonanse ziņām par pazīstamiem kultūras darbiniekiem
Šī gada sākumā Lietuvas sabiedrībā plašu rezonansi izraisīja informācija, ka iespējamo čekas aģentu vidū bijis pazīstamais teātra un kino aktieris Donāts Baņonis un diriģents Sauļus Sondeckis. Slavenās kultūras personības pašas informāciju komentēt vairs nevar, jo abi mākslinieki ir viņsaulē. Taču uz informāciju Lietuvas medijos reaģēja viņu atvases un draugi. Piemēram, televīzijas sižetā aktiera Baņoņa dēls Raimonds Baņonis.
“Ap 1970. gadu varēja braukt uz ASV. Varbūt tad arī varēja viņu savervēt. Tad ar specdienestiem parasti notika dažādas sarunas - pirms došanās uz ārzemēm. Tikai es nezinu, vai viņš ir tiešām par kādu kaut ko ziņojis. Domāju, VDK tajos laikos sarunājās ar visiem, kas brauca uz ārzemēm. Par šo sarunu sekām neesmu neko dzirdējis. Ja kādam ir nodarīts pāri (kāds tika izsekots, novērots), par to ir jārunā, bet, ja tika tikai runāts ar VDK, nezinu, kā būtu jārīkojas,” atzīst Raimonds Baņonis.
Baņoņa dēlam pievienojās arī slavenā lietuviešu aktiera tuvs draugs Regimants Adomaitis, kas bijis īpaši pārsteigts, ka drauga vārds ir kaut kādos sarakstos.
“Pirmo reizi dzirdu. Ar Donatu esam daudz kontaktējušies. Nekādas aizdomas man nav radušās, bet varbūt es to nenojautu. Esmu pārsteigts. Viņš spēlēja krievu izlūku filmā "Mjortvij sezon", bet ka pats...” saka Adomaitis.
“VDK bieži viesojas Teātra savienībā, kad es to vadīju. Tad varbūt arī es?! Pirms došanas uz ārzemēm notika garas sarunas, kā tur jāuzvedas padomju cilvēkam. Pirms došanas uz ārzemēm VDK brīdināja par iespējamām provokācijām, bet mēs tam nepievērsām uzmanību,” Lietuvas televīzijas sižetā par tēva vārda saistīšanu ar čeku izteicās arī diriģenta Sondecka dēls.
“Cilvēks ir miris, tagad sākt viņu nomelnot? Nomelnojiet. Lūdzu. No manis nesagaidīsiet nekādu skaidrošanos. Kur jūs bijāt tajos laikos?! Kāpēc tad jums pietrūka drosmes? Ja viņš arī ir sadarbojies ar VDK, tad ko tieši ļaunu ir nodarījis?” jautāja Sodecka dēls.
Latvijas Radio sastaptās lietuvietes Egle un Jūlija vērtē, ka čekas vēstures temats valstī kļuvis aktuāls tieši pēdējos gados, kad pētnieki sāka publiskot materiālus. Abām sievietēm viedoklis par bijušo aģentu vārdu publiskošanu atšķiras.
“Bija rezonanse, bija visur ziņās par tiem cilvēkiem, un tad, protams, žēl to tuvinieku, kas jau dzīvo savu dzīvi un, iespējams, par to nezina vai jau aizmirsuši. Es par viņiem iedomājos, jo tas noteikti bija nepatīkami, par to dzirdēt publiski,” spriež Egle.
Jūlija savukārt uzskata, ka “lietuviešiem ir svarīgi zināt, kas notika pagātnē un kā tas ietekmē mūsdienas, īpaši runājot par politiķiem, par viņu pagātnes darbiem”.
“Sabiedrībā arī vienmēr būs dalīti viedokļi – vieni būs par, otri pret aģentu vārdu nonākšanu atklātībā, bet tas, manuprāt, ir atkarīgs no tā, kam tas ir ērti un kam ne,” saka Jūlija.
Lietuvas arhīva čekas aģentu reģistrācijas žurnāls ir tikai maza daļa no kopējā pētnieku daudzu gadu darba. Līdzīgi arī Latvijā čekas aģentu kartotēka ir mazāk nekā procents no kopējā VDK materiālu apjoma. Būtiskākā atšķirība: Latvijā čekas aģentu kartītes (aptuveni 4000) un ziņojumu datu bāze ("Delta") atrodas SAB slepenajās telpās un vairāk nekā 25 valsts neatkarības gados nav atrasta iespēja atrisināt it kā tehnisko brīvas pieejas jautājumu.
Tikmēr lietuviešu eksperti un vēsturnieki arvien papildinājuši publisko interneta platformu ar aģentu vārdiem un atsevišķiem ziņojumiem, atlasīti un pa tēmām savietoti VDK dokumenti – čekas ietekme kultūrā, politikā, reliģijā un citās jomās, lai kopumā veidotu izpratni par padomju represīvo struktūru.
VDK izpētes komisijai Latvijā par čekas dokumentu, tostarp aģentu kartotēkas un ziņojumu datu bāzes publiskošanu līdz maija beigām jāiesniedz ziņojums valdībā.
