1600 cilvēku piedalās Linjī kaujas vēsturiskajā inscenējumā. Tikai divas dienas un pavisam netālu no Vaterlo. Taču šī ir liktenīga kauja - pēdējā, kur Napoleons gūst uzvaru. Uzskata, ka, pateicoties šai uzvarai, Bonaparts gūst aplamu pārliecību par labu savai iecerei – skaldīt pretinieka spēkus, izaicināt uz atsevišķām mazākām kaujām un tādējādi pamazām mainīt spēku samēru. Prūši atkāpās, lai pārgrupētos un gūtu smagu un asiņainu uzvaru vairāku valstu koalīcijā pāra dienu vēlāk.
„Tas notika pirms diviem gadsimtiem – divsimt gadiem, dienu dienā. Vaterlo – vājprāts un diženums, šausmas un cilvēciskais ģēnijs. Traģēdija, bet arī cerība. Un galu galā šis cilvēces nenovēršamais liktenis,” saka Beļģijas premjerministrs Šarls Mišels.
Napoleona armija skāra arī mūsdienu Latvijas teritoriju. Bet Rīgas apkārtnē pat īstenoja taktiku, ko vēlāk sauca par izdedzināto zemi – tika nodedzinātas Rīgas priekšpilsētas Daugavas labajā krastā. Tas gan bija pāris gadu pirms Vaterlo. Pēc pazemojošās atkāpšanās no Krievijas un izsūtījuma Elbā, Napoleons ir atgriezies un cenšas atjaunot savu impēriju. Taču Eiropā jau noticis Vīnes kongress – aizsākta sarunu diplomātija, kādu to pazīstam līdz mūsu dienām, bet pats Napoleons pasludināts ārpus likuma.
„Parasti vēsturē redzam karus un kaujas, bet pēc tām – diplomātiskus risinājumus. Šoreiz viss bija citādi. Vispirms – Vīnes kongresā – bija rasts diplomātisks risinājums. Kongress noslēdzās nedēļu pirms pašas Vaterlo, bet Eiropas līderi – tostarp no Francijas – jau bija vienojušies par jauniem pārkārtojumiem, kā tiks sadalīta un pārvaldīta Eiropa. Un tad, nedēļu vēlāk notiek kauja. Tā, it kā Napoleons Bonaparts censtos paša spēkiem izmainīt kaut ko, kas jau bija nolemts diplomātiskā līmenī,” norāda Beļģijas karalistes vēstnieks Latvijā Franks Arnauts.
Piemiņas pasākumos vienojas Nīderlandes, Beļģijas un Lielbritānijas karaliskie nami, kā arī slaveno karavadoņu pēcnācēji, tostarp Velingtonas hercoga pēctecis un šī brīža Bonapartu nama galva – Žans Kristofs Napoleons. Vaterlo kauja nodēvēta par pēdējo lielo kauju starp karaļiem. Čērčils pat prognozējis, ka, lai cik daudz upuru prasīja kari starp karaļiem, kari starp tautām izrādīsies daudz asiņaināki.
Asākās sadursmes starp frančiem un britiem gan notiek Ugumonas īpašumos netālu no Vaterlo, kur frančiem pretim stājas Velingtonas hercoga vadītie briti. Kad, cīņās iesaistoties prūšu armijai, savienojas koalīcijas lielo armiju spēki, Vaterlo kaujas gaita ir izšķirta. Līdz ar to ir izšķirts ne tikai Napoleona, bet arī visas franču impērijas liktenis.
„Tas ir svarīgs pats par sevi kā vēsturisks fakts – kā mūsu vēstures viena no dižākajām kaujām. Taču tāpat ir svarīgi parādīt pasaulei, ka Eiropas valstis, kas gadsimtiem cīnījušās un galinājušas cita citu, tagad var tikties tajā pašā karalaukā. Un tas ir tas, kas tagad notiek. Mūsu monarhi uzaicinājuši tā laika sabiedroto karalisko namu pārstāvjus, politiskos līderus, arī Bonaparta un prūšu ģenerāļu pēctečus. Viņi tikušies, sarokojušies un apskāvušies, parādot, ka pat par spīti karu un konfliktu gadsimtiem šodien esam vienots reģions. Kā Eiropas Savienība, kā NATO, un vēlamies, lai tā arī paliek.”
No klusuma mirkļa un vakara jundas par godu bojā gājušajiem kara laukā līdz lielgabalu uzvaras zalvēm un Eiropas himnas atskaņošanai. Eiropas ietekmīgāko karaļnamu un lielāko galvaspilsētu pārstāvji apliecina, ka ne tikai kopīgi ekonomiski labumi, bet vieta kopīgajā Eiropas vēsturē veido mūsdienu eiropieša identitāti.
