Poļi staciju ir pielāgojuši bēgļu vajadzībām, un viņiem talkā nāk arī paši ukraiņi.
Varšavas dzelzceļa stacijas plašās zāles, kas citkārt uzņem ikdienišķus ceļotājus, tagad piepilda stendi, teltis, nojumes ar uzrakstiem ukraiņu valodā, kur vērsties pēc informācijas, saņemt zāles, padomu, kartīti ēdienam, uzlādēt mobilo telefonu vai vienkārši apsēsties un atpūsties.
Pāvels, kurš ir no Dnipro pilsētas Ukrainā, Varšavā iebraucis kopā ar kaimiņiem un viņu bērniem. Kamēr vecāki lejā kārto darīšanas, viņš mazos atvedis uz stacijas otrajā stāvā iekārtotu bērnistabu. Pēc ilgiem vietas meklējumiem, Pāvels tagad plāno braukt uz Rīgu
“Lieta tāda, ka Polijā jau vairs nav vietu. Arī Vācijā nav vietu. Es cenšos atrast tādu zemi, kur ērti būtu ne tikai bērniem, bet arī man, jo esmu invalīds. Man nav abu kāju, un tāpēc man ir nepieciešams atrast vidi, kas būtu piemērota arī man,” stāstīja Pāvels.
Varšavu sasniegušas arī Larisa un Jūlija. Viņas ir no Kijivas piepilsētas Hostomeļas. Abas sievietes teju mēnesi nodzīvoja mājas pagrabā, kamēr krievu armija grāva pilsētu un dedzināja viņu dzīvokļus.
Larisa rādīja video, ko uzņēmuši kadirovieši, ielaužoties pie viņām pagrabā, un iztēlojoties, ka ieradušies kā glābēji, ņēmuši rokās bērnus.
Vienīgais labums, kā saka Larisa, kad video nonāca internetā, mūsu vīri un dēli uzzināja, ka esam dzīvas.
“Lūk, te mēs esam. Mazi bērniņi, zīdainīši. No sērijas – mēs jūs aizstāvam. Paši lauza dzīvokļiem durvis, līda iekšā, bet mēs tikmēr sēdējām pagrabos. Nebija ne gaismas, ne siltuma, ne ūdens, visur noliets ar eļļu. Lūk, tāds mums atbrīvotāju vājprāts ieradies Ukrainā,” stāstīja Larisa.
Pagrabā kaut kā cits citam mēģinājuši atvieglot dzīvi. Uz maiņām pasēdējuši uz krēsliem, kas dažiem bijuši līdzi. Un tad ik pa laikam nākuši krievu karavīri uz tā sauktajām tīrīšanām: “Ierodas pagrabā, uzreiz pārbauda, vai mums ir ieroči, vai ir vīrieši, lai gan visapkārt vienas sievietes un bērni, un tad paziņo – nebaidieties, mēs jūs atnācām aizstāvēt. Un saka: mēs tagad lauzīsim jūsu dzīvokļiem durvis. Tiem, kam ir atslēgas – atdodiet, tad nelauzīsim. Man kaķītis palika dzīvoklī. Nepaspēju to paņemt līdzi, teicu ņemiet atslēgas. Tik un tā bija durvis nevis slēguši, bet izlauzuši visiem 74 dzīvokļiem. Mēs, pagrabā sēžot, dzirdējām visu to troksni.”
Larisa stāstīja par šausmīgajiem apstākļiem, kādos nācās uzturēties: “Mums taču kaut kur vajadzēja arī iet uz tualeti. Cilvēka vajadzības taču nekur nezūd. Jūs taču paši saprotiet. Bet tas ir pagrabs.
Mums sieviete nomira. Pusi dienas kopā ar mums tumsā nogulēja uz grīdas. Mēs bērniem neteicām, kas notiek, lai viņi līdz galam nesaprastu visas šīs šausmas.
Kad radās izdevība, turpat pie mājas apglabājām.”
Larisa stāstīja – kad pēc visām šīm dienām beidzot iznākuši no pagraba, no dienas gaismas teju palikuši akli. Un apkārt viss salauzts un sapostīts: “Tur ir baisi uz ielas iziet. Debesis ir melnas, zemes nav. Tas nav vairs mūsu, tas ir kaut kas svešs. Viss ir pilnīgi citādi. Asfalta nav, visur bedres. Tas nav vairs mūsu. Un mans kaķītis tur palika, varbūt vēl ir dzīvs…”
Hostomeļā joprojām esot cilvēki, kuri nav spējuši izbraukt šausmās, ka viņus nošaus pa ceļam. Larisai, braucot prom, jau bijis vienalga, vai viņa nomirs, vai ne.
“Šis līdz šim ir skaudrākais stāsts, ko esmu dzirdējis,” teica Kijivas Ēkonomikas augstskolas students Oleksandrs Belugins, kurš Varšavas stacijā tagad strādā kā brīvprātīgais. Viņš pats bija kopmītnēs, kad sāka bombardēt.
“Mēs sēdējām bumbu patvertnēs, kad mums piedāvāja braukt uz Poliju, jo te ir klusums un nav sirēnu. Es jau Ukrainā strādāju kā brīvprātīgais un palīdzēju tur. Pieteicos arī armijā, bet mani neņēma, jo man vēl ir septiņpadsmit gadu, bet apsolīja, ka, ja nu kas, tad noteikti piezvanīs,” stāstīja jaunietis.
Oleksandra vecāki palika Ukrainā, Vinnicā, bet viņš teju katru dienu ir Varšavas stacijā, un palīdz ar valodu un informāciju, studijām gan uz brīdi ir pielikts punkts.
Ārpusē uzslieta liela telts. Tur var dabūt siltu ēdienu un pirmās nepieciešamības preces. Īpaši norīkots autobuss atved cilvēkus arī no netālajiem bēgļu centriem. Un tādu Polijā tagad ir daudz.
Satiekam arī Morozu ģimeni ar septiņiem bērniem, kuri dodas atpakaļ uz Ukrainas rietumiem, jo Polijā viņi neatrod vietu. Arī Polijas robežsardze ziņo, ka Ukraiņu plūsma pāri robežai sarūk un vienlaikus pieaug kustība pretējā virzienā – aizvien vairāk ukraiņu atgriežas savā zemē. Kopš kara sākuma Polijā no Ukrainas ieradušies teju trīs miljoni bēgļu, un uzņemt jaunus cilvēkus arī te kļūst arvien grūtāk.
