Pamattiesību aģentūras direktors Mortens Kjerums norādīja, ka nenovērsta vardarbība, turklāt arī sistemātiski neziņojot varas iestādēm, ietekmē daudzu sieviešu dzīves.
Arī Pasaules Veselības organizācijas Latvijas pārstāvniecības vadītāja Aiga Rūrāne pievērš uzmanību tam, ka problēma attiecas uz sabiedrību kopumā, ne tikai uz atsevišķiem indivīdiem.
„To noteikti nedrīkst uzskatīt par problēmu, kas ietekmē tikai sievietes. Tas ir nepareizs koncepts un pieņēmums. Tā ir problēma, kas ietekmē visu sabiedrību - ģimeni un sabiedrību kopumā. Tā gluži automātiski skar visas attiecības ģimenē. Tā noteikti attiecas arī uz vardarbību pret bērnu. Arī tad, ja bērns nav tieši ietekmēts, šī pastarpinātā ietekme – tas, ka bērns redz attiecības ģimenē, redz, ka tēvs vai partneris ir vardarbīgs – atstāj milzīgu ietekmi,” uzsvēra Rūrāne.
Kjerums skaidroja, ka apsekojuma dati liecina - fiziska, seksuāla un psiholoģiska vardarbība visbiežāk ir no pašreizējā vai iepriekšējā partnera. Neko nedarot un nereaģējot, šādas negācijas sievietei nodrošina ilgstošas un dziļas emocionālās un psiholoģiskās sekas.
Kjerums uzsvēra to, cik maz sievietes iet uz iestādēm un ziņo: „Ir svarīgi, lai visas dalībvalstis ratificētu Stambulas Konvenciju par vardarbību pret sievietēm. Eiropas Komisijai būtu jāveic pirmie pasākumi, lai izveidotu Eiropas novērošanas centru par vardarbību pret sievietēm, balstoties uz esošajām institucionālajām struktūrām, piemēram, Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu. Tāpat arī svarīgi pievērst uzmanību mērķim paaugstināt iedzīvotāju informētību. Ir vajadzīgas pārmaiņas.”
Bulgārijas politiķe un Eiropas Parlamenta locekle Antonija Parvanova akcentē, ka vardarbība ir nopietns šķērslis sieviešu pilnīgai līdzdalībai ekonomiskajā, sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē: „ [..]Ir bijuši vairāki aicinājumi, ar ko Parlaments ir nācis klajā - ar ES stratēģijām, tostarp tiesību aktiem, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm. Šodien Eiropas Savienībā nav tiesību aktu, ar ko noteikt pasākumus, kas veicinātu un atbalstītu dalībvalstu rīcību, nav arī visaptverošu stratēģiju, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm.”
Tāpat tiek aktualizēts problēmjautājums par to, kāda saistība ir vardarbībai pret sievietēm un, piemēram, ekonomiskajai krīzei un vispār sociālajam modelim dažādos laikos. Respektīvi – kāpēc tā notiek? Viena no pētījuma autorēm Džoanna Gūdeja akcentēja, ka ir vairāki iemesli, kas izskaidro šo nepatīkamo tendenci. Viens no vērojumiem ir, ka, piemēram ziemeļvalstīs daudz vairāk sieviešu iegūst tradicionāli vīriešiem atvēlētus darbus, kā arī straujāk dodas augšup pa karjeras kāpnēm. Taču šis ceļš acīmredzami nav viegls, un šīs evolūcijas laikā sievietes piedzīvo arī sāpīgus pāridarījumus. Viņa norādīja, ka ir jārunā gan ar sievietēm, gan vīriešiem par šo problēmu.
Pētījuma veicēji norādīja arī par pārsteidzošām atšķirībām starp valstīm. Pamattiesību aģentūra uzsvēra, ka tas varētu būt saistīts ar vairākiem faktoriem.
Piemēram, 52% aptaujāto sieviešu Dānijā norādīja, ka ir cietušas fiziskas un/vai seksuālas vardarbības dēļ. Savukārt Somijā tie bija 47% un 46% Zviedrijā. Tikmēr Polijā tie bija tikai 19% sieviešu, 22% – Spānijā un 21% Horvātijā. Latvijas rādītāji ir virs vidējā līmeņa, un ar saviem 32% tā ieņem stabilu vietu skarbajā TOP 3.
Aiga Rūrāne vērtē, ka attieksmei, reakcijām un spējai runāt par vardarbību pamatā ir kultūratšķirības: „Vardarbība ir transkulturāls fenomens. Un mēs redzam, ka valstīs situācija ārkārtīgi atšķiras, un sievietes iesaistās sabiedriskās organizācijās un brīvāk par to runā. Tās gan vairāk ir valstis, kur sociāli ekonomiskie apstākļi ir labāki. Lai gan mēs runājam, ka vardarbība skar visas sociālās grupas un slāņus, mēs redzam, ka tomēr valstīs ar labāku izglītību, turīgākās valstīs šī situācija tiek risināta labāk.”
Zviedrijas sieviešu patvēruma tīkla „Roks” vadītāja Angela Beausanga, skaidro, ka Zviedrijas datos šis skaitlis ir lielāks, jo sievietes ir vairāk informētas par tiesībām un to, kā un kur viņas var saņemt palīdzību.
Es nedomāju, ka Zviedrijai ir lielākas problēmas, nekā citās valstīs... Es domāju, ka citās valstīs ir lielākas problēmas, jo tur nav likumu un izpratnes,” vērtē Beausanga.
Maja Mamula no Horvātijas sieviešu tiesību organizācijas „Zenska Soba” („Sieviešu istaba”) domā līdzīgi: „Horvātija ir valsts, kurā izvarošana laulībā kā noziedzīga darbība tika fiksēta tikai kopš 1998. gada. Aizvien ir liels skaits sieviešu no vecākās paaudzes vai lauku apvidos, kuras nezina, ka šādas izpausmes ir sodāmas.”
Pētījums ļauj fiksēt un saskatīt problēmu milzu apmēros, bet nākamais solis – problēmas risināšana - nedrīkstētu ilgi gaidīt. Rezultāti un aizsardzības līmeņi pret sievietēm un meitenēm ES dalībvalstīs ļoti atšķiras. Nav šaubu, ka vardarbība pret sievietēm ir pārrobežu dimensija un tā jārisina ES līmenī. Ir nepieciešama vienota definīcija un rīcība.
Rūrāne norāda: „Tālāk jau mēs runājam, kāds ir kopējais fons, kā sabiedrība reaģē uz šīm problēmām. Sabiedrība, kas ir stipra, ilgstoši attīstījusies demokrātiskos apstākļos – ar labas izaugsmes potenciālu, kur valsts ir domājusi par atbalstošām programmām, tad mēs redzam, ka sabiedrība arī atbilstoši reaģē. Pirmkārt ir jābūt neiecietīgai attieksmei – vardarbība nav pieņemama nevienā no aspektiem. Tas ir sabiedrības pamats. Tā tam ir jābūt. Sabiedrībai ir atbilstoši jāreaģē.”
