Labrīt

Gruzijas un Krievijas militārais konflikts turpinās kā «lienošā okupācija»

Labrīt

Britu eksministram Džonsonam sievietes musulmaņu galvassegās izskatoties pēc pastkastītēm

Drošības eksperte Nora Vanaga par Vācijas armiju un aizsardzības politiku

Vai varētu stiprināt Vācijas armiju? Intervija ar drošības eksperti Noru Vanagu

Vācijā kancleres Angelas Merkeles konservatīvo partijā pirms dažām dienām aktualizēja debates par obligāto militāro dienestu - iecerei ir gan atbalstītāji, gan kritiķi. Vācijas armijā trūkst karavīru un personāla, un izskanējusi arī ideja par ārvalstu Eiropas Savienības pilsoņu rekrutēšanu. Vienlaikus pretrunīgi vērtēts jautājums Vācijā ir tēriņu palielināšana aizsardzībai līdz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kuru tuvākajos gados arī nav plānots sasniegt. Kādi ir plāni Vācijas armijas stiprināšanai, kā pret to attiecas citas valstis, un kādas ir Latvijas intereses - par to intervijā stāsta drošības eksperte, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētniece Nora Vanaga.

Vācijā sākušās debates par obligātā militārā dienesta atjaunošanu un ir pat idejas par ārvalstu Eiropas Savienības pilsoņu rekrutēšanu Vācijas bruņotajos spēkos. Kas par iemeslu šīm debatēm?

Mums jāskatās nedaudz atpakaļ vēsturiski - 2011. gadā, kad arī Latvijā, Baltijas valstīs bija jūtama 2008. gada krīzes ietekme, tad Vācijā, lai gan viņi tik ļoti neizjuta, viņi arī visus sektorus optimizēja, tajā skaitā arī bruņotos spēkus un aizsardzības sektoru. Un principā bruņotie spēki piedzīvoja dramatisku samazinājumu, kad personāls tika samazināts līdz 185 000 un obligātā militārā dienesta (OMD) sistēma tika aizslēgta, principā, izbeigta. Mutvārdu komunikācija ir tāda, ka cilvēki bija diezgan depresīvi, ka Bundesvērs iet uz grunti.

Tagad mēs atrodamies 2018. gadā, un tikai pirms četriem gadiem Vācija sāka pakāpeniski nākt ārā no šīs bedres - vēlas gan palielināt finansējumu, gan nomainīt bruņojumu un palielināt arī personālu. Kā jau mēs zinām, tad 2016. gadā Merkeles vēl toreizējā valdība apstiprināja "Balto grāmatu", kurā paustas ambīcijas, ka personālam jāpalielinās līdz 200 000, kas ir milzīgi cipari. Ja mēs tagad skatāmies uz to, cik bruņotie spēki ir populāri Vācijā, pat ja mēs var lasīt, ka ir zināms atbalsts OMD atjaunošanai, tas nenozīmē, ka principā cilvēki tiešām gribētu iesaistīties bruņotajos spēkos arī profesionāli un ilgtermiņā. Līdz ar to, apzinoties šo šķērsli un izaicinājumu, tad politiķi arī skatās uz citām opcijām, ka varētu no ārvalstīm ņemt, aicināt cilvēkus iestāties Bundesvērā.

Tā arī ir, iespējams, visai pretrunīga ideja no vienas puses, bet no otras - Francijai jau arī ir Franču leģions.

Jā, jā. Diskusiju par OMD atvēra kristīgie demokrāti. Sociāldemokrātiem uzreiz pirmā reakcija bija tāda, ka šiem cilvēkiem tad "jāpiesola" vismaz pilsonība, lai viņi nekļūtu par algotņu armiju. Principā, tas ir tagad diskusijas objekts, un Vācijai ļoti patīk lietas ļoti izsvērt, izdiskutēt. Nu redzēs, kā tas attīstīsies. Francijas modeli... - nu, es esmu diezgan skeptiska. Vācija tomēr ir tāda valsts, kas pieturas ļoti pie tāda tradicionāla modeļa, un tā vismaz vēsturē bijis.

Pašā Vācijā ir - īpaši pēdējos gados - bijuši ziņojumi un arī paši politiķi par to runā Bundestāgā, ka Vācijas armija tehniski esot visai sliktā stāvoklī. Vai tā ir, vai problēmas ir lielas?

Jā, tiešām tā ir. Ja virspusēji skatāmies, kā NATO ietvaros Vācija funkcionē - viņa nosūta virsniekus uz vienu štābu, uz otru, piedalās militārajās mācībās, bet iekšpolitiski, pašmājās, Bundesvērs ir tiešām kritiskā stāvoklī. Pat viņu Bundestāga izmeklēšanas komisija parlamentārā secināja šī gada janvārī, ka principā visos punktos - gan ar bruņojumu, gan finansēm, gan personālu - ir kritiska situācija. Par piemēru var tikai minēt, ka neviena no sešām Vācijas zemūdenēm nav operacionālā kārtībā, darbojas tikai 95 no 244 ''leoparda'' tankiem. Tāpat arī gaisa spēki, jo mēs zinām, ka Vācija arī piedalās NATO gaisa telpas patrulēšanā, tātad gaisa spēkiem, arī iznīcinātājiem ir tikai 30% gatavība. Galvenie iemesli ir tas, ka nav personāla, nav, kas veic apkopi, nav aprīkojuma - novecojis un tā tālāk. Līdz ar to zināmā mērā spiediens NATO ietvaros, ka jāpalielina finansējums, ir devis tādu pozitīvu grūdienu. Tagad arī strādā ar tiem jautājumiem.

Tajā pašā laikā Vācija šķiet negribīga palielināt aizsardzības tēriņus līdz šiem 2% no IKP, pašreizējais plāns ir palielināt līdz 2024. vai 2025. gadam tikai līdz 1,5% no IKP šo vairāku gadu laikā. Kādēļ tā?

Jā. Tas parādījās tikai pēc NATO Briseles samita - 1,5% līdz 2024. gadam, zināmā mērā [ASV prezidenta Donalda] Trampa spiediena rezultātā. Pirms tam cipari bija līdz 2021. gadam palielināt līdz 1,4%. Bet ir gan politiskie, gan ekonomiskie šķēršļi tam.

Politiskie ir tas, ka pat pašā Merkeles koalīcijā nav vienprātības par to, cik būtu jātērē aizsardzības budžetam. Otrām kārtām, politiskais ir arī tas - ja patiešām Vācija sāk tērēt 2% no IKP, kas nozīmē 70 miljardus eiro katru gadu. Tas nozīmē, ka tāda valsts kā Polija pret to ārkārtīgi kritiski izturas, kaut arī tā ir NATO dalībvalsts. Ja attīstības tendence būtu tajā virzienā, tad no Polijas mēs kaut ko dzirdētu. Šobrīd neviens netic, ka Vācija kaut ko tādu darītu. Jo vairāk ASV spiedīs, varbūt būs kādi mazi solīši, bet Vācija ir lielvalsts un šāds ārējs, netaktisks un brutāls spiediens no Trampa var tieši izraisīt pretēju efektu.

Ekonomiskais - tomēr tie ir 70 miljardi salīdzinājumā ar Latvijas 576 miljoniem. Tās tomēr ir milzīgas summas. Šajā gadījumā ir svarīgi, uz ko tā nauda tiek tērēta. Ko vācieši saka? - Nu, labi, mēs tēresim 1,5%, bet vismaz mēs viņus tērešim kvalitatīvi. Viens ir personāls, protams, bet otrs ir, ka 20% ir jaaiziet uz investīcijām, jānomaina bruņojums utt., u.t.jpr. 

Un pēdējais, kas ir saistīts arī ar Latviju un Lietuvu, kura pati ar to cīnās, ir birokrātiskie šķēršļi, lai šo naudu apgūtu. Respektīvi, jebkurā iepirkumā, kuru veic Vācija, viņai jāiziet tā pati vai vēl niknāka iepirkuma procedūra, kas to padara ļoti lēnu, sarežģītu. Tādēļ naudu vienkārši fiziski nespēj apgūt. Tas, iespējams, ir tāds mazs šķerslis, bet ikdienā rīcībpolitikas veidotājiem tas sagādā milzīgas galvassāpes.

Jūs jau pieminējāt Poliju. Jautājumā par to, ko citas valsts domātu par militāri spēcīgāku Vāciju. Mēs atceramies, ka, - ņemot vērā 2. pasaules kara vēsturi, - pirmais NATO ģenerālsekretārs, kurš bija britu ģenerālis lords Hastings Ismejs, viņš toreiz šādi formulēja NATO galveno uzdevumu Eiropā: "Noturēt Padomju Savienību ārā, amerikāņus iekšā un vāciešus iegrožot." Vai tagad laikmets ir mainījies?

Jā. Tā ir pavisam nesena vēsture un droši vien daudzi cilvēki to atceras. Bet, ja drīkst atbildēt no Latvijas, mazas valsts perspektīvas, ņemot vērā to ģeopolitisko kontekstu un arī to, kā ASV līderība uzvedas, - it kā dienas beigās mūsu reģionā nekas nav mainījies, bet tomēr mums kā mazai valstij ir ļoti liela neskaidrība un neprognozējamība. Baltijas valstu interesēs būtu, ka Vācija uzņemas līderību Eiropas aizsardzībā. Mums ar to nebūtu nekādu problēmu - ne morālu, ne politisku, ne ētisku. Pavisam cita lieta ir Polija, kurai tomēr ir lielas nācijas domāšana. Polija to uztver kā apdraudējumu. Tas ir jautājums, kā šīs ambīcijas NATO iekšienē tiek līdzsvarotas. 20.gadsimta - pēc 2. pasaules kara - domāšana tiešām ietekmē Vācijas bruņoto spēku attīstību. Ja skatāmies, cik sliktā stāvoklī tie ir, tas arī visu izskaidro. Viens ir, kā bruņojumu visu modernizēt, un otrs, kā mainīt sabiedrības domāšanas veidu. Jo arī sabiedrība Vācijā ir kļuvusi ļoti pacifistiska un ir ļoti kritiska pret Vācijas ļoti lielu līderību tieši militāros un drošības jautājumos. Līdz ar to tā ir gan iekšpolitiska problēma, gan problēma pašā NATO - kā samērot reģionu valstis.

Saistītie raksti
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti