Vai Irānas kodolvienošanās ir jāglābj? Intervija ar Stokholmas Starptautiskā miera pētījumu institūta direktoru

Var diezgan droši apgalvot, ka diskusijas par Irānas kodolvienošanos ir iegājušas ģeopolitiskajā fāzē un šoreiz vārda tiešākajā nozīmē par ķīlniekiem ir kļuvuši jūrnieki. Ne Latvijas, ne Somijas, ne citu valstu centieni panākt Irānas aizturētā kuģa apkalpes atbrīvošanu nav nesuši rezultātus. Irāna neslēpj, ka šo kuģa aizturēšanu izmanto kā sviru sarunās ar Eiropas Savienību (ES) par Irānas kodolvienošanās saistību izpildi. Vai šī vienošanās būtu vispār jāglābj? Vai ir atbalstāma Eiropas valstu ideja izvērst kuģošanas drošības operāciju Persijas līča reģionā un vai ES šajā situācijā vispār ir kādas rīcības iespējas? Par to Latvijas Radio sarunājās ar Stokholmas Starptautiskā miera pētījumu institūta direktoru Denu Smitu (Dan Smith).

Vai Irānas kodolvienošanās ir jāglābj? Intervija ar Stokholmas Starptautiskā miera pētījumu institūta direktoruUģis Lībietis

    Uģis Lībietis: Situācija ap Irānas kodolprogrammu ir jau gadiem ilgi bijusi ļoti spraigu diskusiju centrā. Pēdējā gadā ir noticis ļoti būtisks pagrieziens, Amerikas Savienotajām Valstīm paziņojot par izstāšanos no Irānas kodolvienošanās. Eiropas Savienība un īpaši atsevišķas Eiropas valstis joprojām mēģina šo vienošanos aizstāvēt. Vai jūs domājat, ka šo vienošanos ir iespēja un ir nepieciešamība izglābt?

    Dens Smits: Irānas kodolvienošanās ir nonākusi ļoti sarežģītā situācijā, taču tā joprojām eksistē. Turklāt tā nav tikai vienošanās starp ASV un Irānu, bet arī ar Ķīnu, Krieviju, Lielbritāniju, Franciju, Vāciju un Eiropas Savienību kopumā. Vēl vairāk – šo vienošanos atbalsta arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes saistoša rezolūcija. Tāpēc vēl var būt jautājums, vai ASV vispār bija tiesības izstāties no šīs vienošanās tā, kā tā to darīja? Taču galvenais ir, ka vienošanās joprojām ir spēkā. Arī Irāna, kura tagad pēc ASV aiziešanas runā par atkāpšanos no vairākām līguma saistībām, atzīst šo vienošanos.

    Tāpat dara visas pārējās puses. Teiksim tā – līgums ir ļoti sliktā stāvoklī, bet tas nav miris. Un pilnīgi noteikti ir vērts to noturēt pie dzīvības, jo ir pilnīgi iespējama ASV administrācijas maiņa tuvāko gadu laikā vai arī pašreizējās administrācijas viedokļa maiņa.

    Vai mums vispār būtu jāuztraucas, ja šī vienošanās sabrūk? Un kādas būtu iespējamās sekas tieši kodoljautājumā?

    Visas šīs vienošanās jēga bija bloķēt Irānas ceļu pretī kodolieročiem gadījumā, ja tā izlemtu tos iegūt savā rīcībā. Šis joprojām ir strīdu, pretrunu un neskaidru pierādījumu jautājums par to, vai Irāna vispār pirms gadiem 17-18 vēlējās uzsākt kodolieroču izstrādi. Ja jūs vēlaties, lai Irānai nebūtu kodolieroču, tad ir skaidrs, ka līgums, kurā tā pati apņemas to nedarīt, ir vienīgais un labākais veids, kā šo mērķi sasniegt. Irāna ir pateikusi, ka viņa šo kodolieroču ceļu negrib iet, tāpēc, ja šis līgums ir beigts un aprakts, kodolieroču izstrāde Irānā nav galvenais risks. Jautājums ir par to, kas notiek Persijas līča reģionā. Kā piemēru varam minēt drošības risku palielināšanos pēdējo nedēļu laikā.

    Jūs jau pieminējāt šos notikumus Hormuza šaurumā, kas ir radījuši papildu spiedienu – ir aizturēts britu kuģis ar tā apkalpi un tagad Eiropas valstīm tiek draudēts vēl vairāk atkāpties no Irānas kodolvienošanās saistībām. Vai Irāna blefo vai arī diplomātiski gudri strādā?

    Manuprāt, Irānas politika ir kaut kur pa vidu starp riskantu un diplomātiski sapratīgu lēmumu pieņemšanu. Un tas, iespējams, atspoguļo varas līdzsvaru pašā Irānas vadībā, kur dažādi spēki cenšas virzīties dažādos virzienos.

    Taču viens ir skaidrs – sankciju atgriešanās Irānai ļoti sāp. Viņi neredz izeju, un arī Eiropas Savienība, tā vien liekas, nespēj piedāvāt šādu izeju.

    Uz Irānu tiek izdarīts milzīgs spiediens, un tas var izskaidrot svārstīgo politiku. Taču situācija reģionā nav atkarīga tikai no Irānas politiskās virzības, bet arī no ASV un tās sabiedroto, piemēram, Saūda Arābijas, spiediena. Un, protams, jāpiemin arī irāņu kuģa aizturēšana Gibraltārā pirms pāris nedēļām.

    Irāna apgalvo, ka Eiropas valstis – Lielbritānija, Francija un Vācija, bet ne Eiropas Savienība kopumā – ir uzņēmušās savas saistība. Proti, nodrošināt Irānas naftas tirdzniecību, naftas pārvadāšanu un no naftas tirdzniecības iegūtās peļņas atdošanu Irānai. Vai, jūsuprāt, šādas saistības vispār ir iespējams izpildīt, ņemot vērā arī Amerikas Savienoto Valstu izdarīto spiedienu?

    Manuprāt, Irāna pārāk vienkāršo tos solījumus, kuri savulaik ir izdarīti. Protams, ja notiek tirdzniecība ar Irānu un palielinās investīcijas šajā valstī, tad, pēc Eiropas Savienības domām, to īsteno nevis valstis, bet gan privāti uzņēmumi, komerciālas organizācijas, bankas un tā tālāk. Problēma, ar kuru saskaras jebkura Eiropas Savienībā bāzēta banka vai kompānija, ja tā vēlas investēt vai tirgoties ar Irānu, ir tajā, ka globālā finanšu sistēma pārāk lielas ietekmes sviras ir piešķīrusi Amerikas Savienotajām Valstīm. ASV administrācija var to izmantot, lai sodītu tos eiropiešu uzņēmējus, kas sadarbojas ar Irānu. Tieši tāpēc Eiropas uzņēmumi nav bijuši gatavi uzņemties šo risku.

    Eiropas Savienība un dalībvalstis ir mēģinājušas atrast apkārtceļu, izveidojot īpašu finansiālo un tirdzniecības instrumentu, taču tas patiesībā nesasniedz izvirzītos mērķus.

    Atrast iespējas apiet amerikāņu sankcijas var izrādīties neiespējami, jo, ja ASV gribēs tās uzspiest, tai ir iespējas izmantot kā līdzekli globālo finanšu sistēmu.

    Mēs jau vairākkārt esam pieminējuši Amerikas Savienotās Valstis, un mēs redzam, ka Eiropas valstis, piemēram, Vācija, nav entuziasma pilnas iesaistīties ASV vadītajā jūras drošības misijā Persijas līcī. Tā vietā tiek runāts par Eiropas misiju. Kā jūs uz to skatāties – kura no šīm iespējām varētu radīt kādus risinājumus vai tieši otrādi – izaicinājumus.

    Man liekas, ka neviena no šīm misijām izvirzītos mērķus nevar sasniegt, jo ir nepieciešams vairāk domāt par risinājumu caur sarunām. Līdz kaut kādam līmenim ir iespējams uzraudzīt jūras ceļus, taču es nedomāju, ka ir iespējams nodrošināt pietiekami daudz kuģu, lai šāda uzraudzība būtu pilnīga.

    Es arī nedomāju, ka „apbruņošanās līdz zobiem” pieeja problēmas risināšanai ir pareizais veids, kā panākt miermīlīgas attiecības līča reģionā.

    Tāpēc man daudz labāk patiktu, ja šī retorika tiktu atsaukta un viņi nosēstos pie sarunu galda, lai izrunātos par to, kā ir iespējams nodrošināt netraucētu starptautisku satiksmi caur Persijas līča reģionu.

    Atgriežoties pie Eiropas Savienības lomas: vai arī tā varētu būt ieinteresēta pievienoties šai jūras misijai, jo, galu galā, Eiropa aktīvi aizstāv Irānas vienošanos. Vienlaicīgi Eiropas Savienība arī tiek pietiekami asi kritizēta par tās spēju vispār pieņemt kādus konkrētus soļus tā vietā, lai tikai izteiktu nosodījumu vai bažas.

    Pēdējos gandrīz 30 gadus Eiropas Savienībai ir bijusi ļoti nopietna dilemma. Lai arī tā kļūst arvien ciešāka un vienotāka kā organizācija un savienība, tā joprojām ir valstu organizācija. Šīm valstīm ir sava politika un sava nostāja, tāpēc Eiropas Savienībai ir ļoti grūti darboties kā vienotam un izlēmīgam spēlētājam uz globālās skatuves. Un tas tā turpināsies līdz brīdim, kamēr pašā Eiropas Savienībā nenotiks vēl dziļāka integrācija. Es nedomāju, ka kaut kādas darbības šeit vai tur ir labākais veids, lai šādu integrāciju sasniegtu.

    To ir iespējams panākt tikai tad, ja politiskie lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz to, ko cilvēki vēlas.

    Tāpat Eiropas Savienībai priekšā stāv vēl viens izaicinājums – proti, pēdējo gadu laikā pēc prezidenta Donalda Trampa stāšanās amatā daudzi analītiķi ir norādījuši uz Ziemeļatlantijas alianses stabilitātes vājināšanos. Galvenokārt tas tāpēc, ka Tramps ir pieļāvis iespēju nepildīt visas saistības pret tām valstīm, kuras nenodrošina pietiekamu finansējumu aizsardzībai. Viņš pat ir izteicies par nepieciešamību maksāt Savienotajām Valstīm, lai tās aizstāvētu Rietumeiropu. Tāpēc Eiropas Savienība pašlaik ir ļoti grūtā situācijā – tai ir grūti apzināties sevi kā neatkarīgu spēlētāju, un tai ir grūti paļauties uz savu sabiedroto ASV. Tāpēc tai pašlaik tiešām ir nepieciešams nopietni padomāt un pieņemt nopietnus lēmumus.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Pasaulē
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti