Termins “German Angst” jeb “vācu bailes” radies pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Amerikas Savienotājās Valstīs. Turklāt “Angst” netulkojot, jo pienācīga analoga svešvalodās tam nav. Tas nozīmē nekonkrētas, eksistenciālas bailes kā emocionālo stāvokli.
Tolaik šis vārdu savienojums kalpoja kā etiķete, izskaidrojot vāciešu pretestību NATO pastiprinātās bruņošanās centieniem. Tā anglosakšu sabiedrībās bija radījusi neizpratni - kāpēc vācieši tik izmisīgi baidās no tā, ko citviet uztver kā “drošības stiprināšanu”.
Vācijas Vēstures nama Bonnā pētnieki jaunā izstādē mēģinājuši uzzināt: vai tiešām “vācu bailes” pastāv, un kā tās cēlušās.
“Apskatot laika nogriezni no 1945. gada līdz šodienai, mēs ar četru piemēru palīdzību esam centušies izsekot bailēm kā iespējamajam vāciešu vispārējam noskaņojumam. Tik tiešām var konstatēt, ka vēsturiski vairākkārt bijuši brīži, kad bailes saasinājušās līdz līmenim, kas tuvs histērijai,” stāstīja Vēstures nama Bonnā vēsturnieks, izstādes “Bailes – vāciešu vispārējais noskaņojums?” autors Torstens Šmits.
Izstādes sākumā no skaļruņiem no augšas apmeklētājus uzrunā Angelas Merkeles balss, atkārtojot viņas leģendāros 2015. gadā bēgļu uzņemšanas sakarā teiktos vārdus: “Mēs to spēsim”. Tālāk tā pievēršas senākiem baiļu viļņiem: mežu izmiršanas, atomkatastrofas un totālās novērošanas.
Jau pirms gadu desmitiem vācieši izmisīgi baidījās no tautas skaitīšanas kā pārmērīgas valsts iejaukšanās privātajā dzīvē. Tagad tā vietā nākušas bailes no novērošanas, kuru veic interneta gigants “Google”.
“Izstādes gatavošanas gaitā konstatējām, ka astoņdesmitajos gados Vācijā pirmo reizi aizsākās apzināts baiļu artikulēšanas process. Par tām tika runāts plakātos, baneros, un pat tādā veidā, ka: “Mēs neļausim atņemt mums mūsu bailes!” Tātad pat zināms lepnums par savām bailēm,” stāstīja Torstens Šmits.
Izstādē var redzēt arī žurnālu vākus, kuri vēstī par lielajiem bēgļu uzplūdiem, kuri draud iznīcināt Vāciju. Tomēr šie nav žurnāli no 2018. gada. Tie ir žurnāli no deviņdesmitajiem un pat astoņdesmitajiem gadiem.
“Šo interesanto parādību mēs varam vērot visā izstādē: kā kādas noteiktas bailes arvien no jauna atgriežas, lai tikpat drīz - atkal noplaktu,” norādīja Šmits.
“Tā deviņdesmitajos gados, laikā, kad aktuāla bija diskusija par patvēruma meklētājiem, žurnālos parādījās atslēgfrāzes, kuras atkal tiek lietotas šodien. Tomēr, atšķirībā no tā laika, tās izmanto ne vairs mediji, bet gan labējā spektra partijas un politiķi. Piemēram, “laivas metafora” jeb secinājums, ka “laiva esot pilna”, kas arī nāk no deviņdesmitajiem gadiem: šādu virsrakstu jūs mūsdienās vairs neredzēsiet uz žurnāla “Der Spiegel” vāka, bet gan drīzāk dzirdēsiet no labējiem politiķiem,” klāstīja vēsturnieks.
Divus gadus strādājot pie izstādes veidošanas, atklājušies fakti, kas izstādes autoriem pašiem nākuši kā pārsteigums.
“Tas, ka Černobiļas atomkatastrofa izraisīja lielu baiļu vilni Vācijā, man, protams, bija zināms. Taču pārsteidzoši bija uzzināt, cik neprātīgi tas izpaudies atsevišķos gadījumos. Uz kādas vēstules, kurai tolaik vajadzēja tikt nogādātai pie adresāta caur Vācijas pastu, pastnieks rokrakstā atzīmējis: “Lietus dēļ nav piegādāta!” Lietus dēļ – tas nozīmē radioaktīvā lietus dēļ. Visnotaļ pamatotas bažas par radioaktīvo piesārņojumu novedušas pie tik histēriskas reakcijas, ka vairs pat pastu nav iespējams nogādāt līdz namdurvīm,” stāstīja Šmits.
Bet no kā vācieši visvairāk baidīsies 2030. gadā? Par to šeit var nobalsot ikviens izstādes apmeklētājs. Pirmajā vietā pagaidām izvirzījušās klimata pārmaiņas.
Bailēm no klimata pārmaiņām seko bailes no politiskā ekstrēmisma, kara un ceturtajā vietā – arī bailes no migrācijas.
