LTV Ziņu dienesta atbildīgā redaktore Ina Strazdiņa izvaicāja Vācijas vēstnieku Latvijā Kristianu Heltu gan par valsts pieredzi cīņā ar Covid-19, gan iespējamiem pavērsieniem Vācijas ārpolitikā.
Ina Strazdiņa: Esam dzirdējuši, ka Vācija pieņems jaunus un vēl stingrākus Covid-19 pandēmjas ierobežojumus, jo skaitļi atkal ir sliktāki un vīruss nerimstas, paralēli tam turpinās aktīvāka vakcinēšana. Vai jūs Vācijā redzat gaismu tuneļa galā?
Kristians Helts: Patlaban notiek diskusijas par jaunu federālu likumu, kas būtībā pārorganizē visu ierobežojumu instrumentu klāstu federālajā līmenī. Tas vēl ir procesā, bet pamatideja ir salauzt trešo vilni, kurā gan mēs, gan jūsu valsts atrodas. Runājot par vakcinēšanos – tā ir kļuvusi intensīvāka. Ejam uz priekšu tiešām labā tempā. Pēdējās nedēļās dienas laikā vakcinēti pusmiljons cilvēku. Mēs tuvojamies tam, ka 20% cilvēku būs saņēmuši pirmo vai otro poti, kas ir laba zīme. Mēs arī redzam, ka vakcīnu piegāde, kas bija problēma arī pie jums, kļūst aktīvāka, un es esmu diezgan pārliecināts, ja pareizi visu organizēsim, tad līdz vasarai visi, kas to bija vēlējušies, būs savu poti saņēmuši.
Jūs droši vien ziņās redzējāt, ka šīs nedēļas nogalē arī Latvijā vakcīnas varēja saņemt tā saucamajā dzīvajā rindā un bija daudz cilvēku, kas to izmantoja. Kā ir Vācijā – cik cilvēki ir gatavi vakcinēties un cik dziļas ir šaubas par šīm potēm?
Es biju ļoti priecīgs redzēt šīs rindas pie vakcinēšanās centriem, jo tāpat kā Vācijā, tas parāda, ka vairums cilvēku grib tikt galā ar šo situāciju gan personiskās dzīves, gan visas sabiedrības labā. Es saprotu cilvēkus, kuriem ir jautājumi, mēs tos esam pieredzējuši, piemēram “AstraZeneca” gadījumā. Es pats esmu potējies ar “AstraZeneca” un, redziet, joprojām esmu dzīvs. Bet es arī saprotu, ka cilvēki grib labu un precīzu informāciju.
Protams, mums Vācijā ir neliela minoritāte, kas savstarpēji dalās ar visdīvainākajām idejām par vakcīnu ietekmi un, manuprāt, tas tiešām ir bīstami, jo nešaubīgi var ietekmēt visu vakcinēšanās programmu ikvienā valstī.
Vēlos jums vaicāt arī par Vācijas politiku, jo šis ir, protams, Covid-19 dēļ ļoti sarežģīts, bet arī svarīgs gads Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, jo pēdējais amatā. Viņa ir pateikusi, ka uz nākamo termiņu vairs nekandidēs. Taču daudziem ir bažas par to, kas sekos pēc Merkeles, un vai būs tāds Vācijas vadītājs, kurš spēs sarunāties, piemēram, ar Putinu vai jebkuru citu pasaules līderi.
Godīgi sakot, es esmu diezgan drošs par visu. Kāpēc? Mums šajā pozīcijā pēdējo desmitgažu laikā nav bijis tik daudz pārmaiņu. Vācijai ir varbūt tāda kā garlaicīga tradīcija saglabāt savus valdības vadītājus pietiekami ilgu laiku.
Es savas dzīves laikā, kopš savām pirmajām vēlēšanām esmu piedzīvojis tikai četrus valdības vadītājus – Helmūtu Šmitu, Helmūtu Kolu, Gerhardu Šrēderu un Angelu Merkeli. Protams, katru reizi pēc tik ilga laika perioda cilvēki pierod pie sejām un pozīcijām gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Bet, ja palūkojamies atpakaļ, tad neviens jauns Vācijas valdības vadītājs nekad nav veicis ļoti radikālas Eiropas, starptautiskās vai drošības politikas izmaiņas.
Vācijas kancleri, lai no kuras partijas viņi nāktu, nav novirzījušies no Eiropas, ārlietu un drošības politikas principiem.
Vācija bija tā valsts, kas pirmā pēc Kremļa opozicionāra Alekseja Navaļnijas saindēšanas atvēra savas durvis ārstēšanās iespējām Berlīnes klīnikā. Un skaidrs, ka tas nebūtu noticis bez kancleres Angelas Merkeles ziņas un atbalsta. Vai ir iespējams, ka Merkele arī panāk Navaļnija atbrīvošanu no Krievijas cietuma?
Vasarā tā bija īpaša situācija. Jūs sakāt, ka Angela Merkele panāca viņa ievietošanu Berlīnes slimnīcā. To es nevaru komentēt, taču izšķirošs jautājums te ir par Navaļnija kunga situāciju no juridiskā viedokļa. Ir ļoti skaidrs Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums par to, ka Navaļnija notiesāšana nav savienojama ar tām normām, kas ietvertas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un zem kurām Krievija pati, būdama Eiropas Padomes dalībvalsts, savulaik ir parakstījusies.
Šī tiešām ir pārsteidzoša situācija, un mēs to pieredzējām arī Eiropas Drošības un sadarbības padomē, ka Krievija izvairās no visiem starptautiskajiem formātiem, būdama to dalībniece. Un te esam nonākuši ļoti neērtā situācijā, runājot par uzticamību.
