Uģis Lībietis: Pirmais, ko es vēlētos jautāt – vai Angelas Merkeles lēmums atkāpties no amata pēc diviem gadiem bija vairāk pārsteigums, vai arī tomēr šis bija gaidāms solis?
Kajs Olafs Langs: Pārsteigums bija, ka tas notika tagad. Taču bija signāli par to, ka noskaņojums Angelas Merkeles Kristīgo demokrātu partijā sāk mainīties. Sabiedriskās domas aptaujas partijai jau kādu laiku nav bijušas īpaši labvēlīgas. Un pāri tam visam vēl nesenais zaudējums Hesenes federālajā zemē, kur tika zaudēti aptuveni 10% balsu. Reģionālā politika šoreiz ļoti atspoguļoja arī nacionālos jautājumus.
Tāpēc, manuprāt, Merkele vēlējās atrast īsto brīdi, pirms spiediens no partijas, medijiem un citurienes kļūst vēl augstāks.
Kādu signālu šāda rīcība nodod viņas draugiem un pretiniekiem gan pašmājās, gan ārvalstīs – gan par saviem, gan Vācijas turpmākās virzības plāniem?
Manuprāt, šis pilnīgi noteikti ir ēras beigu sākums. Viņa ir bijusi kanclere kopš 2005.gada, viņa ir bijusi kanclere, un daudzās jomās, īpaši ārpolitikā un ES jautājumos, viņa ir sekojusi ļoti konsekventai līnijai. Turklāt, viņa ir bijusi paredzama. Dažādās politikas sfērās viņa ir uzsvērusi Eiropas un tās vienotības lomu. Tāpēc tagad var rasties vairāki jautājumi par nākotni. Es gan gribētu teikt, ka šis bija arī signāls par to, ka vācu politiķi labi apzinās, kad ir laiks aiziet. Dažreiz ir labāk pašam pieņemt šādu lēmumu, nekā pēc tam pakļauties dažādiem citiem faktoriem.
Pat ja līdz Merkeles pilnvaru beigām ir atlikuši vairāk nekā divi gadi, kā varētu mainīties Vācijas ietekme Eiropas Savienībā un uz globālās skatuves? Vai Vācija joprojām būs viens no vadošajiem spēkiem?
Manuprāt, jā! Neatkarīgi no tā, kurš ir Vācijas kanclers, Vācijas potenciāls saglabājas, politiskais un ekonomiskais spēks nepazudīs. Vācija joprojām būs viena no centrālajām Eiropas politikas veidotājām. Arī Vācijas ārpolitikas prioritātes parasti paliek vairāk vai mazāk tādas pašas.
Manuprāt, Vācija turpinās īstenot pragmatisku politiku, politiku, kas liek uzsvaru uz saliedētu un iekļaujošu ES.
Vācija gan Merkeles valdīšanas laikā, gan pēc tā centīsies iekļaut un apvienot pēc iespējas lielāku 27 bloka valstu skaitu. Arī starptautiskajā arēnā Vācija turpinās iestāties par daudzpusēju un uz noteikumiem balstītu starptautisku sistēmu, lai arī tas kļūst arvien grūtāk.
Kā šī situācija izskatās no Francijas un tās prezidenta Emanuela Makrona pozīcijām? Tā vien liekas, ka viņš ļoti cer iegūt pašlaik Merkeles aizņemto Eiropas Savienības neoficiālā līdera krēslu?
Manuprāt, viņš uz to skatās ar dalītām jūtām. Francijas un Vācijas attiecībās pēdējo gadu laikā mums ir bijušas strukturālas problēmas. Un tas saistīts ar asimetriju. Īpaši finansiālās krīzes laikā Vācijai bija daudz lielāka ietekme nekā Francijai. Bez daudz sabalansētākām attiecībām franču-vācu dzinējs vienkārši Eiropā vairs nestrādās. Tā bija Makrona priekšgājēju problēma. Ne visi no Makrona eiroentuziasma pilnajiem piedāvājumiem Vācijā tiek pieņemti, taču viņš tiešām vēlas būt par jauno Eiropas politikas centru. Iespējams, viņam patiks, ka vācu kanclers vairs nebūs tik dominējošs kā līdz šim. Taču nevajag aizmirst, ka Francijas prezidentam ir nepieciešama Vācija, tāpat kā Vācijai ir nepieciešama Francija. Makrons ļoti labi saprot, ka kanclere Merkele ne vienmēr bija entuziasma pilna par viņa piedāvājumiem, taču viņa bija prognozējama un konstruktīva partnere, ar kuru viņš spēja atrast piedāvājumus un risinājumus.
Pirms dažiem gadiem stāstījāt par Vācijas, Lielbritānijas un Francijas trīsstūri politiskās ietekmes, ekonomikas un militārās varas jomā. Tagad tuvojas "Brexit", Vācijā arī būs gaidāmas pārmaiņas. Kā, jūsuprāt tiks ietekmēts šis varas trīsstūris?
Jāsaka gan, ka šis nekad nav bijis dinamisks politiskais trijstūris, jo ir bijis franču-vācu tandēms un briti ir nedaudz stāvējuši malā. Taču Eiropas Savienībā Lielbritānija spēlēja ļoti nozīmīgu lomu.
Pēc "Brexit" politiskais lauks Eiropas Savienībā mainīsies, ietekmes centri pārvirzīsies un Eiropas dienvidi kļūst arvien ietekmīgāki.
Īpaši tas ir eirozonā, kur mums nav tādu Ziemeļvalstu kā Dānijas un Zviedrijas, kur nav tādu Centrālās Eiropas valstu kā Polija vai Ungārija. No Vācijas skatu punkta Eiropas Savienība bez Lielbritānijas, protams, būs mazāk transatlantiska un ne tika ļoti tirgus regulēta. Tas nozīmē, ka Vācijai būs vajadzīgi jauni sabiedrotie un tā būs ieinteresēta ciešāk iesaistīt Ziemeļeiropas valstis, Nīderlandi, neatstājot aiz borta arī Centrāleiropas valstis, jo, piemēram, ar Poliju attiecības pagaidām nav visai vieglas.
Bet noteikti ir tādas valstis, kuras nemaz neskums par Merkeles aiziešanu, piemēram tā pati Polija vai Grieķija…
Jā, taču, ja jūs paskatāties uz komentāriem no šīm valstīm, tad redzat – jā, dažreiz viņas politika bija ļoti stingra, jā, mēs nepiekrītam migrācijas politikai, bēgļu kvotām un pārvietošanai, taču mēs nezinām, kas būs tālāk. Šīs pašas valstis ļoti atzīnīgi novērtē viņas ieturēto stingro politiku pret Krieviju, rīcību pēc Ukrainas krīzes un ieviestās sankcijas. Tāpēc vienlaicīgi Merkele bauda arī lielu šo valstu uzticību.
Taču, ja mēs runājam par valstīm ārpus Eiropas Savienības, tām var rasties kārdinājums vēl vairāk mazināt Eiropas Savienības vienotību.
Taču neaizmirsīsim, ka Angela Merkele līdz 2021.gadam joprojām būs kanclere!
Jūs jau pieminējāt Krieviju un es vēl gribētu minēt arī ASV… Šajos divos gados, kamēr Merkele joprojām būs amatā – kā var mainīties Vācijas ietekme starptautiskajās attiecībās. Kaut vai runājot par sankcijām pret Krieviju – ir gana daudz politiķu un valstu, kas aicina šīs sankcijas atcelt. Kā Vācija šo situāciju var ietekmēt?
Šeit mēs nekādas lielās pārmaiņas nesagaidīsim. Protams, dažām valdībām var rasties iespaids, ka iekšpolitisko nesaskaņu dēļ Angela Merkele ir kļuvusi vājāka. Taču es tā vis neteiktu. Vācijā ir valdība, un koalīcijai ir vairākums parlamentā. Jautājums ir, vai šī koalīcija spēs noturēties līdz beigām?
Taču jautājumos par attiecībām ar Krieviju vai to, kā tikt gala ar ASV prezidentu Trampu, nekādu lielo pārmaiņu nebūs.
Vācija kopā ar Franciju un citiem sabiedrotajiem turpinās iet pa iesākto ceļu. Ar Krieviju gan ir nedaudz atšķirīgi, jo sankcijas ir tikai viens no veidiem, kā Vācija cenšas vērsties pret Krieviju. Vācija vienmēr ir iestājusies arī par nepieciešamību iesaistīties dialogā ar Krieviju, kaut vai jautājumos par globālo kārtību un karsto punktu, piemēram, Sīrijas, risināšanu. Arī "Nord Stream 2" – ja pirms tam kanclere atzina, ka tas ir tikai komerciāls projekts, tagad valdība norāda, ka būs arī politiskas sekas. Taču es gribētu norādīt, ka politiskais noskaņojums pēdējā laikā ir ievērojami mainījies daudzās Eiropas valstīs un Itālija ir tikai viens no piemēriem. Tāpēc jautājums ir, vai būs nepieciešamā kritiskā masa, lai turpinātu mūsu līdz šim ieturēto kursu?
Un visbeidzot es gribētu vaicāt par nākamā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Manuprāt, situācija Vācijā un tagad arī Angelas Merkeles lēmums var ietekmēt vēlēšanu iznākumu arī citās valstīs. Vai tas varētu būt arī kā signāls eiroskeptiķiem un populistiem par tā dēvēto tradicionālo partiju vājumu un iespēju uzlabot savus rezultātus?
Daudzas no eiroskeptiķu partijām un grupām, kas vēlas atgūt vairāk varas no Briseles, kas iebilda pret Vācijas pozīciju migrācijas jomā, jūtas piepildītas savā pieejā. Taču es šeit būtu ļoti piesardzīgs, vērtējot ietekmi uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Vācijā daudz kas būs atkarīgs no tā, kāda būs kristīgo demokrātu nākotne. Kurš būs partijas nākamais priekšsēdētājs? Vai šī līdz šim diezgan centriskā partija nevēlēsies kļūt daudz konservatīvāka, cenšoties atgūt balsis no eiroskeptiķiem un galēji labējiem spēkiem?
Manuprāt, Eiropas Parlamenta vēlēšanās lielus zaudējumus cietīs gan labēji centriskās Eiropas Tautas partiju grupas partijas, gan kreisi centriskie Eiropas sociāldemokrāti, savukārt eiroskeptiķu ietekme palielināsies.
Taču par spīti tam, man liekas, ka var izveidoties proeiropeisko partiju koalīcija, kurā iesaistītos arī liberāļi, "zaļie" un arī Emanuela Makrona iespējamā nākotnes partija. Tas noteiks arī Eiropas vadošo institūciju vadītāju posteņus. Taču pastāv risks, ka Eiropas Savienības līmenī var rasties tādas pašas roblēmas, kā mums nacionālajā līmenī Vācijā. Mums arī ir lielā koalīcija, taču atsevišķos reģionos šai koalīcijai pat nav vairākuma un ir nepieciešams piesaistīt arī citas partijas. Tas nozīmē, ka lielākā šķelšanās nav starp centriski labējām vai kreisām partijām, bet gan starp tradicionālajām partijām un eiroskeptiķiem. Un Eiropas līmenī tā nav labākā kombinācija nākotnei.
