- Vēl nesen - klusa un nemanāma kopiena
- «Ļizas lieta» kā pagrieziena punkts
- Krievijas mediju propagandas mobilizēti
- Vācija Krievijas medijos: Haosā un noziedzībā slīgstoša valsts
- Krievijas mediju sensāciju anatomija
- Gan krievi, gan vācieši ar bažām lūkojas uz patvēruma meklētājiem
- Salīdzinājums ar patvēruma meklētājiem krievvalodīgajos rada niknumu
Vēl nesen - klusa un nemanāma kopiena
Krievu valoda ir dzimtā vismaz četriem miljoniem Vācijas iedzīvotāju. Vairākums no šīs grupas ir tā saucamie repatrianti un viņu ģimenes locekļi no bijušās Padomju Savienības republikām, it sevišķi Krievijas un Kazahstānas. Latviski mēdz sacīt “Pievolgas vācieši”. Vāciski lieto apzīmējumu “Krievijas vācieši”.
Turpretim Krievijā, runājot par repatriantiem, viņu vāciskumu nereti uzlūko ar skepsi. Viņus mēdz uztvert kā krievus ar nosacītām vācu saknēm, kuri emigrējuši, izmantojot izdevīgu piedāvājumu.
Lielākais repatriantu iebraukšanas vilnis notika 1990. gadu sākumā. Formāli viņi tika uzņemti kā beidzot mājās atgriezušies etniskie vācieši. Faktiski iznāca citādi. Kulturāli daudzi bija un vēl arvien ir tuvāki zemei, kurā auguši – Padomju Savienībai.
Lai arī repatrianti ir viena no Vācijas lielākajām imigrantu grupām, tā ir neuzkrītoša. Viņu integrācija tiek uzskatīta par veiksmes stāstu.
Šo grupu raksturo augsts izglītības līmenis un zems bezdarba procents. Ir pētnieki, kas iebilst, ka tik spoža šī aina vis neesot. Jauniešu vidū noziedzības un bezdarba līmeņi esot augsti, vecākajā paaudzē daudzi vāji pārvalda vācu valodu.
Tomēr publiskajā telpā Vācijas krievvalodīgie līdz šim bijuši nemanāmi. Viņi dzīvo mierīgi un nav politiski aktīvi. Kopš janvāra beigām tas ir mainījies. Krievvalodīgie Vācijas iedzīvotāji pirmo reizi izgāja ielās.
«Ļizas lieta» kā pagrieziena punkts
Protestējot pret bēgļu politiku, apsūdzot valsts iestādes patiesības slēpšanā par bēgļu noziedzību, viņi pulcējās demonstrācijā Berlīnē un citviet. Viņu partneri demonstrācijās bija labējie radikāļi no Nacionāldemokrātiskās partijas un antiislamizācijas kustības PEGIDA.
Protestu iemesls bija tā dēvētā “Ļizas lieta”. Ļiza, 13 gadus veca meitene no Berlīnes krievu rajonā dzīvojošas ģimenes, bija pazudusi uz 30 stundām. Sociālajos tīklos ātri izplatījās baumas: meitenīti nolaupījuši un izvarojuši patvēruma meklētāji.
Šīs ziņas aktīvi izplatīja Krievijas televīzijas kanāli. „Mēs visi sēžam un nogaidām. Ko mēs nogaidām? Kad mūsu bērnus sāks izvarot? Tad būs par vēlu. Būs par vēlu,” noskaņu protestētāju vidū komentēja kāda sieviete.
Ļizas lietas šķetināšanā iesaistījās pat Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Viņš pārmeta Vācijas iestādēm patiesības slēpšanu un bezdarbību, izmeklējot, kā izteicās pats Lavrovs - “mūsu meitenītes” - lietu.
Vācijas policijas informācija sākumā bija skopa un pretrunīga, nostāstu lavīna uzblīda vēl lielāka.
Pēc pārbaudes noskaidrojās: Ļiza stāstu par viņu it kā izvarojušajiem migrantiem izdomājusi, baidīdamās no vecāku dusmām. Nakti meitene pavadījusi pie kāda 19 gadus veca drauga. Seksuāla kontakta viņiem nav bijis, apliecina policija.
Tiesa, jau agrāk meitenei esot bijušas seksuālas attiecības ar citiem pieaugušiem vīriešiem.
Krievijas mediju propagandas mobilizēti
Ķelnes Universitātes Austrumeiropas politikas un vēstures profesors Gerhards Zimons spriež, ka Krievijas mediju un politiķu aktivitātes "Ļizas lietā", panākot viļņošanos Vācijas krieviski runājošo sabiedrībā, ir Krievijas mērķtiecīga politika.
„Tas, kas noticis, ir kas jauns. Krievijas Federālais drošības dienests ir atklājis sev jaunu “darba lauku”. Pateicoties milzīgajam bēgļu vilnim Vācijā, ir radušies jauni, diversijām izdevīgi apstākļi. Līdz šim mēs domājām, ka repatriētie vācieši ir miermīlīga grupa, politiski atturīgi. Katrā ziņā noteikti ne pretvāciski noskaņoti un, visticamāk, rezervēti attieksmē pret Putinu. Tagad zinām, ka tas nav tiesa.
Viņus ir acīmredzami iespējams mobilizēt ar Krievijas propagandu,” spriež Zimons.
„Kas ir mērķis? Destabilizācija. Destabilizācija Ukrainā, Latvijā, tagad arī Vācijā. Tas balstās priekšstatā, ka Eiropu vajag vājināt, jo tas nāk par labu Krievijai. Vai tas izdosies? Tas ir atkarīgs no tā, vai mēs dosim viņiem izdevības. Ļizas gadījums gan ir izvērties nevis par panākumu, bet gan apkaunojumu Krievijas ārlietu ministram Lavrovam. Viņš iesaistījās un preses konferencē visai pasaulei izstāstīja savu stāstu. Pēc tam izrādās, ka tā ir bijusi vienkārši dumja meitene, viņai bija problēmas skolā. Neaizgāja uz skolu, aizgāja pie paziņām un vecākiem sastāstīja pasakas. Krievijas aktivitātēm šis ir bijis tukšs šāviens. Lavrovam tas ir vienkārši apkaunojums,” norāda Zimons.
Vācija Krievijas medijos: Haosā un noziedzībā slīgstoša valsts
Tieši Krievijas televīzijas kanālu vēstījumi sniedza lielu artavu, pamudinot krieviski runājošos pulcēties uz protestiem. Tiesa, lai gan demonstrācijas piesaistīja uzmanību, skaitliski tās nebija lielas. Kopskaitā apmēram 10 000 cilvēku. Tātad niecīga saujiņa no lielās krievu diasporas.
Cik daudzi no “krievvāciešiem” skatās Krievijas kanālus? Vai viņi tiem uzticas? Osnabrikas Universitātes profesors, krievvāciešu migrācijas un integrācijas pētnieks Jannis Panagiotidis norāda, ka šādu datu nav. „Taču Krievijas mediji ir diezgan iecienīti. To var secināt, vērojot, cik daudziem ir satelīta pieslēgums. Rajonos, kur dzīvo repatrianti, tāds ir gandrīz katram. Tomēr ir jautājums: vai cilvēki patērē tikai krievu medijus? Vai līdztekus skatās arī vācu televīzijas? Es pieņemu, ka mediju patēriņš tomēr ir jaukts,” saka Panagiotidis.
Situācija ar patvēruma meklētājiem Vācijā Krievijas kanālos tiek atspoguļota ļoti negatīvi. Krietni kritiskāk nekā vācu televīzijas kanālos. Tie sniedz priekšstatu, ka Vācija migrantu dēļ kļuvusi par haosā un noziedzībā slīgstošu valsti.
„Es nevaru ielūkoties cilvēku galvās, lai noteiktu, ko viņi domā. Nedrošības sajūta no tā, ka vieni stāsta vienu, bet otri kaut ko gluži pretēju, gan ir jūtama,” par „krievvāciešu” atrašanos Krievijas un Vācijas mediju krustugunīs saka pētnieks. „Tomēr, pirmkārt, tā ir problēma sakarā ar Ukrainas kara atspoguļojumu. Tur kontrasti ir ārkārtīgi spēcīgi, un cilvēkiem var rasties jautājums: kuram ticēt? Lai gan konkrētu pētījumu šajā ziņā nav. Kas attiecas uz bēgļu situāciju, piekrītu, ka, no vienas puses, Krievijas televīziju vēstījumi, cik esmu tos redzējis, ir ekstrēmi. No otras puses, es neteiktu, ka tie būtu ārkārtīgi atšķirīgi. Arī virkne vācu mediju, piemēram, laikraksts “BILD”, žurnāls “Focus” un citi pēc Ķelnes uzbrukumiem tiecas popularizēt priekšstatu par sistemātisku un augstu ārzemnieku noziedzību. Tā tiekot slēpta, pastāvot “klusēšanas kartelis”, medijus kāds vadot “no augšas”. Ja cilvēki lieto abu valstu medijus, iznāk tā, ka Krievijas Pirmais kanāls dažkārt apstiprina to, kas izskan arī Vācijā.
Kopš Ķelnes notikumiem diskurss, ka kaut kas tiekot slēpts un notušēts, Vācijā pieņēmies spēkā. Tādēļ Krievijas vēstījumiem viegli atrast dzirdīgas ausis,” komentē Panagiotidis.
Krievijas mediju sensāciju anatomija
Krievijas TV kanāla “Zvezda” janvārī pārraidītajai 25 minūšu reportāžai par migrantiem Vācijā dots nosaukums: “Eiropa. Tolerances paradokss”. Trauksmainas mūzikas pavadījumā raidījumā ņirb kadri ar melnādainiem vīriešiem, kuri kaujas, sit sievietēm, šauj, urinē metro. Rodas iespaids, it kā Vācija atrastos teju uz pilsoņu kara sliekšņa.
Viena no galvenajām varonēm raidījumā ir Viktorija Šmita. Jauna, blonda, krieviski runājoša sieviete, kura pieteikta kā “Hanoveres iedzīvotāja”. Viktorija raidījumā stāsta, ka grasoties atgriezties Krievijā, jo dzīvot Vācijā kļuvis bīstami. Drebošā balsī viņa atklāj arī kādu šaušalīgu atgadījumu. Proti, kādu krievu izcelsmes sievieti, kura Hanoverē strādājusi par apkopēju bēgļu mītnē, migranti izvarojuši un nogalinājuši, pārraidē apgalvo Viktorija. Hanoveres policijai gan par šādu noziegumu ziņu nav, taču tas sižetā nav pieminēts.
Tamlīdzīgi sižeti nebūt neesot pārsteigums Krievijas interneta portāla “The Insider” redaktoram Romānam Dobrokhotovam. Tā esot ikdiena Krievijas kanālos. Sižetos par Vāciju bieži uzstājas Vācijā dzīvojoši krievi, žēlodamies par migrantu krīzi Vācijā.
Dobrokhotovu TV raidījums īpaši ieinteresējis arī "Ļizas lietas" sakarā, un viņš nolēmis uzmeklēt tā varoni Viktoriju Šmitu, lai veiktu žurnālistisku eksperimentu.
„No Hanoveres krievu diasporas pārstāvjiem uzzinājām, ka sievieti Viktoriju, kur uzstājās sižetā, patiesībā sauc Natālija Vaisa. Viņa tiešām dzīvo Hanoverē, tomēr nebūt negrasās atgriezties Krievijā, jo viņai Vācijai ir labs bizness, sadarbojoties ar Krievijas kanāliem. Viņa vai nu atrod, vai pati izdomā dažādus stāstus un piegādā tos Krievijas televīzijām,” stāsta žurnālists.
„Mēs viņai piezvanījām, uzdodoties it kā par kāda Krievijas kanāla pārstāvjiem, un lūdzām, vai viņa varētu mums sagatavot sižetu. Teicām, ka paši uzrakstīsim stāstu, ko viņai ierunāt, un varbūt viņa varētu mums atrast vēl kādu cilvēku. Viņa bija ar mieru. Varot gan tā, gan tā. Pati piedāvāja arī paskatīties video „Zvezda”, kur jau uzstājusies. Par cenām norādīja, ka standarta cena ir 500 eiro. Tādu summu viņai maksājot Pirmais kanāls, Otrais kanāls un REN TV. Reiz Pirmais kanāls samaksājis arī 1000 eiro, tomēr 500 eiro ir pamata cena. Pēc tam mēs sazvanījām vēl vienu cilvēku Hanoverē, kurš ir bijušais operators. Viņš pazīstams ar to, ka reiz Krievijas televīzijā bija sagatavojis stāstu par kādu ar vēzi slimu bērnu, kuram ārsti Vācijā ļāvuši nomirt, atslēdzot no sistēmām. Viņš teica, ka ņem 300 eiro par sižetu. Tiesa gan, tur ietilpst tikai filmēšana, scenārijs mūsu pašu ziņā. Taču fakts ir, ka ne viņš, ne Natālija nepavisam nebija izbrīnīti par mūsu lūgumu. Viņa teica, ka šādus piedāvājumus saņem bieži un sadarbība ir regulāra,” stāsta Dobrokhotovs.
Viņš gan neuzskata, ka Krievijas mediju aktivitātes, algojot aktierus un producējot stāstus par patvēruma meklētājiem Vācijā, būtu vērstas uz Vācijas krievu musināšanu. Galvenā mērķauditorija esot skatītāji pašā Krievijā. Kultivējot postā ejošas Rietumeiropas tēlu, mediji cenšoties novērst uzmanību no pašmāju problēmām.
Krievijas TV kanāla “Zvezda” sižets krievu valodā:
Gan krievi, gan vācieši ar bažām lūkojas uz patvēruma meklētājiem
Lai vai kuram būtu adresēti tamlīdzīgi vēstījumi, iznākums ir: Vācijas medijiem un politikai “Ļizas lieta” likusi pievērst uzmanību Krievijas propagandai kā problēmai Vācijas iekšienē.
Dobrokhotovu patlaban viens pēc otra intervē vācu vadošie mediji. Vēlas zināt, kā darbojas viņa vadītais neatkarīgais portāls, cik bīstams ir žurnālista darbs Krievijā. Iztaujā, kā darbojas propagandas ražošana un ko Krievijā stāsta par Vāciju.
Vienlaikus tiek meklētas atbildes uz dziļākiem jautājumiem. Kā jūtas un ko domā Vācijas krievi? Vai viss ir tik vienkārši? Vai tiešām cilvēkus iespējams iekarsēt ar pāris televīzijas sižetiem? Varbūt televīzija vienkārši piešķiļ uguni tam, kas cilvēkos gruzdējis jau iepriekš?
Turklāt bailes, nedrošība, aizdomas pēc Ķelnes uzbrukumiem nebūt nav izjūtas, kas būtu raksturīgas specifiski Vācijas krieviem. Tā jūtas daudzi, neatkarīgi no dzimtās valodas un izcelsmes.
Protestos pret bēgļu politiku piedalās arī vācieši, un arī viņi pauž naidu. To dara ne tāpēc, ka būtu ietekmējušies no Krievijas kanāliem, jo viņiem nav ne jausmas, ko tur rāda.
Salīdzinājums ar patvēruma meklētājiem krievvalodīgajos rada niknumu
Tomēr integrācijas pētnieki atzīst: krievvalodīgajā sabiedrības grupā nepatika pret patvēruma meklētājiem ir izteikti spēcīga. Līdzās korektai prasībai valstij rūpēties par drošību un izmeklēt ''Ļizas lietu'', vietām bija dzirdami arī lozungi kā: “Melnos ārā”.
Kāda aculiecinieka videomateriālā, kuru publicējis portāls “The Insider”, redzama krievvalodīgo demonstrācija Rietumvācijas pilsētā Lārā. Atmosfēra ir nokaitēta. Pie demonstrantiem ieradies arī pilsētas mērs Volfgangs Millers. Viņš skaļrunī cenšas pārkliegt uzbudināto pūli.
„Un jūs tagad sacījāt: kāpēc mazā Lāras pilsētiņa uzņem tūkstoti bēgļu? Es gribu jums tagad pateikt kaut ko pavisam godīgi. To, ko es gribu teikt, jūs varētu uztver kā provokāciju. Tāpēc brīdinu: būs provokatīvi. Man personīgi, man kā Lāras mēram, nācies neskaitāmas reizes uzklausīt kādu citu kritisku jautājumu: kāpēc mazajai Lāras pilsētiņai bija jāuzņem 9000 repatriantu? Šis jautājums arī ir jāuzdod...” sacīja Millers.
Sašutuma vilnis, kas pēc šiem vārdiem gāžas pār Milleru, ir milzīgs. Pūlis eksplodē. “Tā ir katastrofa!” kāds sauc. “Mēs esam vācieši!” kliedz cits. Vēl kāds uzbrūk un cenšas atņemt mēram skaļruni. Policisti viņu aizkavē, un pēc brīža Millers turpina savu runu. „Lāras pilsētas sabiedrība vēlas, lai mēs uzņemam....Kāpēc jūs tiekat akceptēti, kāpēc es personīgi atbalstu jūs? Tāpēc, ka tas ir īstais ceļš. Tāpēc, ka ir politiska vajadzība. Tāpēc, ka Lāra to spēj. Pirms 15 gadiem jūs tāpat tikāt tikpat laipni uzņemti. Man tāpat vajadzēja cīnīties, lai sabiedrība to akceptētu. Lūdzu, pazeminiet savu temperatūru. Jūs strādājat tikai ar savām emocijām, ļaujat paši sevi uzkurināt. Atvēsinieties līdz normālai temperatūrai!” satrakojušos pūli mierināja Millers.
Ja tic tam, ko par Vācijas krievu identitātēm un pašuztveri stāsta profesors Jannis Panagiotidis,
Millera mēģinājums salīdzināt repatriantus ar pašlaik Vācijā iebraucošajiem patvēruma meklētājiem nav uzlūkojams tikai kā provokācija. Tas ir kas vairāk. To teikdams, viņš krievvalodīgos ir dziļi aizskāris.
Lielākā daļa “krievvāciešu”, lai vai cik kulturāli saistīti ar krievu pasauli, tomēr identificē sevi kā vāciešus. Vēlme uzsvērt piederību Vācijai bija redzama arī demonstrācijās – tur tika vicināti Vācijas karogi. Tas, ka migranti, kuri kādā valstī dzīvo jau ilgi, skeptiski izturas pret citiem migrantiem, esot psiholoģiski normāli. Ciniski izsakoties, to varot vērtēt arī kā izdevušās integrācijas pazīmi. Kā saka Panagiotidis: “Tiklīdz es nostājos pret ārzemniekiem, es beidzot pozicionēju sevi kā īsts vietējais.”
