Vācijas konstitucionālā tiesa pieļāvusi milzīgu kļūdu. Intervija ar domnīcas «Bruegel» direktoru

Vācijas konstitucionālās tiesas lēmums, kas faktiski apšauba gan Eiropas Savienības (ES) Tiesas lēmumus, gan Eiropas Centrālās bankas (ECB) rīcību, tiek saukts par vēsturisku. Tas tiek kritizēts par nekaunību un tiek slavēts par uzdrošināšanos. Taču daudz biežāk tas rada jautājumus par ES un tās ekonomikas nākotni tās pašreizējā veidolā. Uz to intervijā norāda arī Briseles domnīcas "Bruegel" direktors Guntrams Volfs.

Intervija ar Briseles domnīcas "Bruegel" direktoru Guntramu VolfuUģis Lībietis
    Uģis Lībietis: Vācijas konstitucionālā tiesa šajā nedēļā nāca klajā ar spriedumu lietā par ECB 2015. gada parādzīmju uzpirkšanas programmu. Šajā spriedumā teikts, ka ES Tiesa faktiski ir rīkojusies pretlikumīgi, atļaujot ECB iegādāties parādzīmes, jo šādas darbības varētu būt ārpus bankas kompetences. Kā jūs komentētu šo spriedumu un kas lika Vācijai tā rīkoties?

     

    Guntrams Volfs: Es teiktu, ka esmu ļoti satraukts par šo spriedumu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Vācijas tiesa uzskata, ka ES Tiesas rīcība ir pārkāpusi tās kompetences. Faktiski tas nozīmē, ka Vācijas tiesa uzskata, ka tai ir spējas izvērtēt, vai ES Tiesa pieņem lēmumus pamatoti vai ne. Un tas ir skandalozi, jo tas apšauba ES likumisko vienotību.

    Tas nozīmē, ka jebkura cita dalībvalstu tiesa tagad varēs pati interpretēt ES likumus un izteikt argumentus, kāpēc ES tiesa ir kļūdījusies tajā vai citā spriedumā.

    Un sekas tam ir tādas, ka tiek apdraudēta Eiropas Savienības likumiskā vienotība, un tas ir ārkārtīgi satraucoši. Mēs jau esam redzējuši, ka augstu stāvoši Polijas politiķi ir izmantojuši šo Vācijas spriedumu kā argumentu, apgalvojot, ka Polijas rīcība tieslietu reformas jautājumā ir likumīga, pat ja ES Tiesa tā neuzskata. Šis man ir pats satraucošākais aspekts.

    Otrs un daudz sarežģītāks aspekts ir ietekme uz Eiropas monetārās savienības nākotni. Taču šeit debates tikai sākas.

    ECB tagad ir trīs mēneši laika, lai sniegtu Vācijai adekvātu attaisnojumu minētajai programmai. Kāda varētu būt ECB atbilde un tās argumenti? Vai Vācijai ar tiem būs pietiekami, un vai tam vispār ir kāda nozīme?

    Manuprāt, pirmais jautājums ir par to, vai ECB vispār vajadzētu atbildēt uz Vācijas tiesas prasību. ECB ir pakļauta nevis Vācijas tiesas, bet gan ES Tiesas jurisdikcijai. Tāpēc viens no variantiem ir bankai vispār nereaģēt, bet reakcijai būtu jāseko tikai no Vācijas centrālās bankas – Bundesbankas. Jums ir taisnība – ja nebūs nekādas reakcijas tuvākajos trijos mēnešos, Bundesbankai tiks aizliegts piedalīties ECB parādzīmju uzpirkšanas programmā. Precīzāk, Valsts sektora vērtspapīru pirkšanas programmā (PSPP).

    Šajā situācijā plānotās iegādes nenotiks un ECB Padomes lēmums netiks pilnībā ieviests dzīvē. Un tas nozīmēs, ka tiks apšaubīta Eiropas monetārās politikas vienotība.

    No otras puses, ECB var teikt, ka gadījumā, ja Vācijas centrālā banka nepakļaujas mūsu padomes lēmumiem, mēs pārņemam viņu funkcijas un darīsim to, kas būtu jādara viņiem – paši iesim valdības parādzīmju tirgū un uzpirksim Vācijas parādu. Tāpēc galvenais jautājums ir – vai ECB ir jāreaģē, vai arī atbilde jāatstāj tikai Bundesbankai.

    Jūs jau nedaudz minējāt, kā šis spriedums varētu ietekmēt piedāvātās parādzīmju uzpirkšanas programmas. Piemēram, koronavīrusa krīzes laikā norisinās ļoti daudz diskusiju par nepieciešamību īstenot šādu programmu, lai stimulētu Eiropas ekonomiku. Taču ne visas valstis šādam piedāvājumam piekrīt. Kā šis spriedums varētu ietekmēt arī šīs diskusijas?

    Formāli šis Vācijas spriedums attiecas tikai uz minēto Valsts sektora vērtspapīru pirkšanas programmu, bet nevis pašreizējo pandēmijas ārkārtas aktīvu iegādes pagaidu programmu (PEPP). Taču, ja mēs skatāmies uz šo spriedumu no visiem skatupunktiem, tam būs ietekme arī uz pandēmijas aktīvu iegādes programmu. Un tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, vai ECB ir nepieciešams apmierināt Vācijas tiesas prasības. Proti, ja tā mēģina šīs prasības apmierināt, tā faktiski piekritīs, ka tās darbības var pārskatīt ne tikai ES Tiesa, bet arī nacionālās tiesas. ECB arī būs jāpieņem, ka tā mēģina izpildīt Vācijas tiesas izvirzītos kritērijus. Un šie kritēriji patiesībā ir diezgan saistoši. Piemēram, ka vērtspapīri bilancē nedrīkst palikt ilgu laiku un tie pēc programmas beigām ir ātri jāpārdod. Tāpat ir jāievēro vērtspapīru izdevēja ieviestie limiti, piemēram, ka vienās rokās var atrasties ne vairāk kā 33% no kādas konkrētās valsts parādiem.

    Šis spriedums faktiski nosaka vairākus ļoti stingrus ierobežojumus, kas tieši vai netieši ietekmēs arī visas citas ECB programmas.

    Tas ir ļoti nozīmīgi, un atkal ir jautājums, vai ECB būtu jāsaka – šis jautājums ir jārisina juristiem Luksemburgā un Karlsrūē, vai arī jāuzsver, ka mēs klausīsimies tikai Luksemburgas juristu teiktajā.

    Vairākos Eiropas medijos arī ir sākušās diskusijas par šī sprieduma sekām. Piemēram, izdevums "Politico" norāda, ka ES ietekmīgākā valsts ir apstrīdējusi gan ECB, gan ES Tiesas autoritāti. Tāpat tiek pieļauts, ka varētu rasties iebildumi no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka Vācija jau tā ir pārāk ietekmīga un tagad tā savus spārnus izpleš vēl platāk. Tāpēc arī varētu pieaugt neapmierinātība no citu ES dalībvalstu puses.

    Šis spriedums noteikti pastiprina [Vācijas centrālās bankas prezidenta] Jensa Veidmana un Vācijas Bundesbankas pozīcijas. Viņiem tagad būs vēl lielāka teikšana par monetāro politiku, jo visi satrauksies par to, ka viss šis process un kāda konkrēta programma var aiziet par tālu. Taču es uzskatu, ka, ja mēs pakāpjamies soli atpakaļ, lielais jautājums ir – ko tas viss nozīmē politiski? Cik tālu mēs varam paplašināt monetāro savienību, kurā faktiski nav fiskālās savienības. Mana iekšējā sajūta ir tāda, ka šis spriedums piespiež mūs vairāk koncentrēties uz monetārās savienības fiskālajiem aspektiem. Manuprāt, ilgākā termiņā monetārajām savienībām ir nepieciešams pretsvars fiskālajā jomā, tāda kā finanšu ministrija. Tas tāpēc, ka monetārās politikas piemērošana suverēno vērtspapīru trgū nav vienlīdzīga un nedrīkst vienkārši ļaut ECB uzņemties pār to vadību. Tas ir jādara valdībām.

    Tāpēc lielais jautājums gan no politiskā, gan praktiskā, gan likumiskā skatu punkta ir – kurā brīdī eirozonā kļūs nenovēršamas nopietnas diskusijas par fiskālu savienību.

    Un, ja šādas diskusijas sāksies – kur mēs galu galā nonāksim? Jāsaka, ka es esmu ļoti vīlies par to, ka pašreizējā pandēmija nav ļāvusi eirozonai šajā jautājumā nopietni pavirzīties uz priekšu. Ir diezgan skaidrs, ka tiek un tiks izdots ievērojams apmērs parādzīmju. Pašlaik tas notiek nacionālajā, nevis Eiropas līmenī. Tas nav ilgtspējīgi, un kādā brīdī mums būs nepieciešama eirozonas līmeņa kapacitāte līdzīgu pandēmiju vai katastrofu gadījumiem, lai izietu finanšu tirgos un aizņemtos ar Eiropas parādzīmēm, par kurām būs atbildīgi Eiropas nodokļu maksātāji. Tā ir diskusija, kura mums būs nepieciešama.

    Vai šādas diskusijas ir bijušas jau arī agrāk?

    Jā, kā jau es teicu, diskusijas ir bijušas, bet tās nav bijušas veiksmīgas. Arī pandēmijas kontekstā ir bijuši mēģinājumi tās atsākt, bet līdz šim tas nav izdevies. Iespējams, arī tāpēc, ka līdz šim nebija spiediena no finanšu tirgiem. Tikmēr, kamēr katra valsts, pateicoties ECB darbībai tirgos, var pati iesaistīties tirgos. Tas ir, līdz šim nav bijis arī vienlīdz liela politiska spiediena. Es personiski uzskatu, ka šādi darboties ir iespējams arī turpmāk, bet Vācijas konstitucionālā tiesa ir pieļāvusi milzīgu kļūdu gan sprieduma juridiskajā, gan ekonomiskajā pusē.

    Šis spriedums ir patiešām atavisks, vecmodīgs un ar mazu izpratni par to, kā darbojas mūsdienīga monetārā politika.

    Bet realitāte ir tāda, ka šāds spriedums ir, un tas liek mums paātrināt diskusijas par fiskālu savienību.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Pasaulē
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti