Lai gan Vāciju turpina vadīt jau ierastā tā dēvētā lielā koalīcija ar kristīgajiem demokrātiem, Kristīgi sociālo savienību un sociāldemokrātiem, tā ir trauslāka nekā iepriekš. Visus trīs valdošos spēkus 2017. gadā vēlētājs ir sodījis. Tādēļ koalīcijai ir mazāk balsu nekā iepriekšējā parlamentā. Arī ceļš uz valdības izveidošanu bija ērkšķains. Tā tapa kā izejas variants, lai nebūtu jārīko ārkārtas vēlēšanas, kad izgāzās sarunas par tā saucamo Jamaikas koalīciju. Sociāldemokrāti jeb SPD tajā iesaistīties piekrita caur zobu sāpēm, jo baidījās, ka vēl četri gadi Merkeles ēnā partijai varētu būt nāvējoši.
ĪSUMĀ:
- SPD reitingi sarūk un turpina uzstādīt arvien jaunus antirekordus.
- Vācijā daudzi vēlētāji SPD nespējot piedot Šrēdera valdības reformu.
- Tās laikā radikāli liberalizēts darba tirgus, samazināti un vienādoti pabalsti.
- SPD nākusi klajā ar vērienīga reformu plāna pieteikumu.
- Pirmais, ar ko vēlas sākt SPD, ir minimālās pensijas ieviešana.
- Pašlaik vairākiem miljoniem pensionāru pensija ir zem iztikas minimuma.
- Prognozē, ka turpmākajos gados pensionāru stāvoklis pasliktināsies.
- SPD brīdinājusi: ja plānu īstenošana nesekmēsies, tā varētu pamest valdību.
Iespaidīgs atbalsta kritums
"Kad mēs soļojam plecu pie pleca un dziedam vecās dziesmas," tā skan sociāldemokrātu himnas vārdi, ar kuru partija tradicionāli noslēdz savus partijas kongresus. Taču ar katrām nākamajām vēlēšanām kopā soļotāju un dziedātāju skaits sarūk.
No 40% divtūkstošo gadu sākumā līdz 20% 2017. gada parlamenta vēlēšanās – tik iespaidīgs bijis atbalsta kritums sociāldemokrātiem. Turklāt reitingi turpina uzstādīt arvien jaunus antirekordus.
Tiesa, šī tendence raksturīga ne tikai Vācijai. Līdzīga lejupslīde sociāldemokrātiskās partijas skārusi arī citviet, piemēram, Zviedrijā, Austrijā, Nīderlandē. Vai sociāldemokrātija Eiropā piedzīvo norietu? Un, ja tā, tad kādēļ tas notiek tieši šobrīd, kad sociālā nevienlīdzība aug, kad arvien vairāk cilvēku jūtas nobijušies, piemēram, no digitalizācijas, kas apdraud viņu darba vietas?
Politoloģijas profesore un ilggadīgā Vācijas sociāldemokrātu politiķe Gezīne Švāna lēsa: "Nav tiesa, ka sociāldemokrātija piedzīvo norietu. Tomēr tas, ka sociāldemokrātijas nākotne lielās līnijās vairs nav droša, ir acīmredzami. Un, ja jautā, kādēļ tā ir, par spīti tam, ka mūsdienu sociālās problēmas patiesi pieprasa sociāldemokrātiskas politiskās atbildes, turklāt tās šodien ir tik ļoti modē kā vēl nekad agrāk, tad mans izskaidrojums ir: mūsdienu sociālās problēmas lielā mērā ir radījusi brīvā tirgus radikālisma kultūra un ekonomiskā politika, kuras veidošanā lielā mērā ir piedalījusies pati sociāldemokrātija. Daļēji tā ir bijusi mode, daļēji iemesls bijis šķitums, ka citas alternatīvas nav. Taču šo politiku, kuru aizsāka Margarēta Tečere, Ronalds Reigans, Eiropā turpinājis Tonijs Blērs un Gerhards Šrēders. Un, ja šobrīd no politikas tiek pieprasīta lielāka sociālā drošība, stingrāka tirgus regulācija, pastiprināta refleksija par tirgus un valsts attiecībām, tad ir visai pamatoti, ka sociāldemokrātija saņem iebildi: pag, pag, jūs taču to jau sen varējāt izdarīt, bet jūs pagātnē esat darījuši ko pilnīgu citu."
Vācijā šim "pilnīgi kam citam", ko pagātnē darījuši sociāldemokrāti un ko daudzi vēlētāji partijai nespēj piedot vēl šodien, jau kopš divtūkstošo gadu sākuma ir savs vārds: "Hartz IV" jeb "Harcs 4". Sarunvalodas vārds, ar kuru apzīmē 4. likumu paketi toreizējā sociāldemokrātu kanclera Gerharda Šrēdera virzītajā reformu plānā "Agenda 2010". Šis nosaukums darināts no likumprojekta autora, bijušā autokoncerna "Volkswagen" menedžera Pētera Harca uzvārda un likuma paketes 4. kārtas numura.
Spītējot vērienīgiem protestiem, Šrēdera valdība tolaik radikāli liberalizēja darba tirgu, kā arī samazināja un vienādoja sociālos pabalstus.
"Atbalstīt un pieprasīt" – tāda bija reformas devīze. Tās mērķis, palielinot stingrību pret bezdarbniekiem un ieviešot dažādas sankcijas, samazināt tolaik bīstamos apmēros samilzušo bezdarba līmeni. Lai arī patlaban Vācija pieredz vēsturiski zemāko bezdarbu kopš atkalapvienošanās, elastīgās nodarbinātības formas kā darbaspēka noma, pagaidu un īslaicīgais darbs, kurām Šrēdera valdība deva zaļā gaisma un kas iet roku rokā ar samazinātu darbinieku aizsardzību pret atlaišanu, kā arī palielinājušos zemo algu sektoru, pastāv joprojām.
Piedāvā jaunas reformas
Pirms mēneša Vācijas Sociāldemokrātiskā partija nāca klajā ar vērienīga reformu plāna pieteikumu.
"Mēs atstāsim pagātnē "Hartz IV" un aizstāsim to ne tikai nosaukuma pēc. Sociālās labklājības valsts koncepts, kuru mēs šodien esam apstiprinājuši, nozīmēs gluži jaunu pieeju. Citu attieksmi. Un citu perspektīvu," tā reformu plānu raksturoja SPD vadītāja Andrea Nālesa. Plāns jau saņēmis negatīvu novērtējumu no koalīcijas partneriem, kristīgajiem demokrātiem.
Kristīgo demokrātu savienības politiķis Kristofs de Frīss sociāldemokrātu ieceres intervijā raidsabiedrībai "Deutschlandfunk" novērtējis: "Tas ir vienkārši neticami, ka SPD tagad distancējas no reformas, kas bijusi tik veiksmīga, kas paaugstinājusi motivāciju meklēt darbu, kas mūsu zemei atnesusi rekordaugstu nodarbinātības līmeni un labklājību."
Tieši Šrēdera iniciētā darba tirgus liberalizācija, stiprinot darba devēju un vājinot darbinieku pozīcijas, bieži tiek uzskatīta par Vācijas pēdējās desmitgades ekonomiskās izaugsmes pamatu.
Sociāldemokrātu koncepts turpretī paredz: pienācis laiks šīs reformas no jauna reformēt. Piemēram, paildzināt tā dēvētā pirmā līmeņa bezdarbnieka pabalsta izmaksas laiku, pārdēvēt otrā līmeņa bezdarbnieka pabalstu par "pilsoņa naudu", mazināt sankcijas ilgstošajiem bezdarbniekiem. Palielināt minimālo algu līdz 12 eiro stundā, kā arī ieviest tiesības uz strādāšanu no mājām.
Savukārt pats pirmais, ar ko savu pagriezienu pa kreisi sociālajā politikā vēlas sākt sociāldemokrāti, ir minimālās pensijas ieviešana.
Proti, visiem, kuri nostrādājuši un pensiju kasē iemaksājuši vismaz 35 gadus, pienāktos piemaksa pensijai līdz 448 eiro mēnesī bez ienākumu un mantiskā stāvokļa pārbaudes. Ar to, kā uzsver partija, tā vēloties atdot cilvēkiem cieņu par viņu dzīves ieguldījumu.
Pensionāru stāvoklis pasliktinās
Labi nodrošināti, bez materiālām raizēm. Vecumdienās spēj atļauties ceļot. Tāds vācu pensionāru tēls nereti ir izplatīts ārpus Vācijas. Turklāt par to liecina arī vidējā pensija: ap 1440 eiro mēnesī Vācijas rietumu zemēs, nedaudz mazāk austrumu pavalstīs. Lielā mērā iespaids par samērā labi nodrošinātajiem pensionāriem atbilst patiesībai, atzina Vācijas labdarības organizāciju apvienības vadītājs Ulrihs Šneiders:
"Pagaidām vēl vācu pensionāriem klājas samērā labi. Vienkārši tādēļ, ka šobrīd pensiju sistēmā mums vēl ir cilvēki, kuri ir strādājuši 40 – 45 gadus, turklāt saņemot pieklājīgu algu. Tāpēc viņi saņem arī labas pensijas.
Priekšlikums par pamatpensijas ieviešanu ir reakcija uz faktu, ka turpmākajos gados stāvoklis strauji pasliktināsies.
Jau kopš deviņdesmitajiem gadiem mums ir attīstījies ļoti liels zemo algu sektors. Tas nozīmē, ka daudzi cilvēki strādājuši par atalgojumu, ar kuru tikko pieticis vai pat nav pieticis, lai segtu ikmēneša izdevumus. Tie ir cilvēki, par kuriem jau tagad skaidrs, ka viņu pensijas būs tik mazas, ka pensijas vecumā nāksies lūgt sociālo pabalstu."
Šī tendence, kā skaidro Šneiders, ir tiešas to reformu sekas, kuras sociāldemokrāti veica divtūkstošo gadu sākumā.
"Līdz plāna "2010" reformu ieviešanai spēkā bija princips, ka pensijas mērķis ir nodrošināt dzīves standartu, kāds pensionāram bijis arī pirms pensionēšanās. Proti, cilvēkam vecumdienās jāsaņem tik daudz, lai viņš spētu dzīvot līdzīgā līmenī, kādā dzīvojis, kad vēl bijis nodarbināts. Divtūkstošo gadu sākumā ar plānu "2010" šis princips tika likvidēts. Tika pateikts: izšķiroša ir pensiju finansēšanas iespēja. Tas nozīmē, ka pensiju apdrošināšanas iemaksām tika noteikti maksimālie griesti, kuru tās nedrīkst pārsniegt. Tā ietekmē pensiju vidējais pensiju līmenis pret iepriekšējiem ienākumiem praktiski samazinājās no 70% līdz 53%. Tagad tie ir vairs tikai 48%."
Pensija, uz kuru šobrīd var cerēt Vācijā par minimālo algu nostrādājot 40 gadus, ir 513 eiro mēnesī. Tas ir ievērojami mazāk par iztikas minimumu. Trūcīgiem pensionāriem gan ir tiesības lūgt sociālo palīdzību jeb piemaksu līdz iztikas minimuma līmenim. Patlaban šādu palīdzību saņem vismaz pusmiljons vācu pensionāru. Taču, lai uz to pretendētu, jāiet cauri ne vien birokrātiskai procedūrai, bet arī jāpakļaujas mantiskā stāvokļa pārbaudei. Palīdzība nepienākas, ja, piemēram, pensionāram ir pārlieku dārgi īpašumi vai pārāk turīgs dzīvesbiedrs.
Aplēses par to, cik pensionāru, par spīti tam, ka viņu ienākumi nesasniedz iztikas minimumu, tomēr nedodas lūgt sociālo palīdzību, sniedzas no pusmiljona līdz pat vairākiem miljoniem cilvēku.
Cilvēkus no šī soļa attur lepnums un kauns, dažkārt arī nezināšana, ka šāda iespēja pastāv, stāstīja Šneiders: "Vācijas sabiedrība ir ekstrēmi meritokrātiska. Panākumi dzīvē tiek mērīti pēc ienākumiem. Tas, kuram ir lieli ienākumi, jūtas kā panākumiem bagāts un veiksminieks, un par tādu tiek atzīts arī no pārējās sabiedrības. Tas, kuram ienākumi mazi vai pat jādodas uz sociālo dienestu, tiek uzskatīts par neveiksminieku, un bieži paši sevi par tādu uzskata. Un ir veci cilvēki, kuriem piepeši nākas apjaust: "Ak Dievs, es esmu tik ilgi un grūti strādājis, tomēr mani ienākumi ir nepietiekami, lai spētu izdzīvot". Tā kā mūsu kapitālistiskā, neoliberālā sabiedrība tā ir uzbūvēta, cilvēki bieži saka: "Acīmredzot tā ir manis paša vaina. Esmu neveiksminieks". Un viņi saka: "Tad es neiešu uz sociālo dienestu. Es nevēlos sēdēt tanī rindā pie citiem neveiksminiekiem"."
Naudas liešana no lejkannas?
Minimālās pensijas ideja nebūt nav jaunums Vācijas politikā – tā tikusi diskutēta jau gadiem ilgi, bet tā arī nav nonākusi līdz īstenošanai. Turklāt Vācija ir viena ne ratajām OECD valstīm, kur pamatpensijas nav. Tāda pastāv piemēram, kaimiņzemē Nīderlandē, kur tā šobrīd sasniedz vairāk nekā 1200 eiro mēnesī un tiek finansēta no valsts budžeta. Iemesls meklējams vēsturē, sacīja labklājības valstu pētnieks, Ķelnes universitātes profesors Kristiofs Butervege:
"Vācijas sociālās labklājības valsts pamatlicējs ir kanclers Oto fon Bismarks. Deviņpadsmitā gadsimta beigās viņš ieviesa sociālās apdrošināšanas principu kā vācu sociālās valsts kodolu: slimības, pensiju un negadījumu apdrošināšanu. Viņš iedibināja pamatstruktūru tai sociālajai labklājības valstij, kas pastāv vēl šodien."
Struktūru, kurai ir tik senas saknes, nav tik viegli ātri pavērst citā virzienā, teica pētnieks Butervege: "Nīderlandē ir tā, ka tur, ja vien cilvēks noteiktu laiku ir bijis iedzīovotājs, pat nav noteikti nepieciešams būt pilsonim, tad viņš var saņemt no nodokļiem finansētu pamatpensiju. Mums ir cita sistēma.
Tas, kurš ir strādājis un noteiktu laiku iemaksājis pensijas apdrošināšanas iemaksas, tas saņem atbilstošu pensiju. Atkarībā no darba stāža un pensiju iemaksu lieluma. Un diezgan ilgi tas ir labi funkcionējis.
Tik ilgi, kamēr nav bijis pārāk augsta bezdarba līmeņa, kamēr tik daudz cilvēku nav bijuši nestabilās un zemi atalgotās nodarbinātības attiecībās, kā tas ir šodien: kā sūtījumu piegādātāji, kurjeri, klikšķu strādnieki, kuriem nav pensijas apdrošināšanas un kuri tad pensijas vecumā kļūst atkarīgi no sociālās palīdzības."
Arī kristīgie demokrāti nav pret to, ka zemo algu sektorā strādājošo un pesijas vecumu sasnieguso stāvoklis uzlabojas. Taču iebilst: visiem vienādas pamatpensijas ieviešana būtu netaisnība. Tas nozīmētu, ka tie, kas strādājuši mazāk, saņemtu vienlīdz daudz kā tie cilvēki, kas strādājuši vairāk. Tādēļ kristīgo demokrātu prasība ir: mantiskā stāvokļa jeb reālās vajadzības izvērtēšanas prasībai ir jāpaliek spēkā. Citādi SPD plāni līdzinoties naudas liešanai no lejkannas.
"Cilvēki, kuri ir labi situēti, te tagad apgalvo: tā esot naudas liešana no lejkannas. Nē! Tā ir cilvēku nopelnu novērtēšana. Ja mēs negribam, lai šī sabiedrība izirst, tad mums ir jāizrāda respekts pret cilvēku dzīves ieguldījumu. Mēs taču negribam ''dzeltenās vestes'' kā Francijā! Tas nav tas, ko mēs gribam," tā turpretī brīdina Vācijas sociālo un darba lietu ministrs Huberts Heils.
Tomēr ar brīdinājumiem būs par maz, lai panāktu vienošanos ar koalīcijas partneriem. Sociāldemokrātiskā partija devusi mājienus, ka gadījumā, ja vērienīgos plānus īstenot tomēr nesekmēsies, tā arī varētu pamest valdību.
Tas varētu būt vienīgais ceļš, kā glābt asumu zaudējušo partijas profilu un saglabāt cerības iegūt kaut cik nopietnu vēlētāju uzticību nākamajās vēlēšanās. Tādēļ politikas apskatnieki jau nolikuši nākamos datumus, kad, iespējams, koalīcija varētu izjukt un nāksies rīkot ārkārtas vēlēšanas: vai nu nu uzreiz pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām šā gada maija beigās vai arī pēc šoruden gaidāmajām landtāgu vēlēšanām vairākās Vācijas austrumu pavalstīs.
