Sadaļas Sadaļas

Vācijas iestādes netiek galā ar milzīgo bēgļu pieplūdumu; talkā nāk brīvprātīgie

Vācija absolūtajos skaitļos uzņem vairāk bēgļu nekā jebkura cita Eiropas Savienības valsts – šogad vien Vācijā ieradušies jau 300 000 patvēruma meklētāju. Daudzviet Vācijā bēgļiem klātos krietni grūtāk, ja viņiem palīgā nenāktu brīvprātīgie – cilvēki, kuri bez atalgojuma māca bēgļiem vācu valodu un atbalsta sadzīviskās lietās. Tikt pārsūtīti uz citām valstīm būtu ar mieru tikai tie bēgļi, kuri Vācijā ieradušies nesen. Cilvēkiem, kuri Vācijā uzturas jau ilgāku laiku, jebkura pārvietošana nozīmētu lielu psiholoģisko slodzi.

Ir sestdienas vakars Ķelnē. Sociālajā un kultūras centrā Kroicerielā uz skatuves sēž āfrikāņu izcelsmes vīrietis un strinkšķina kraru – eritrejiešu stīgu instrumentu. Gan viņš, gan lielākā daļa zālē sēdošo viņa mūzikas baudītāju ir bēgļi no Eritrejas. Viņi dzīvo dažu šķērsielu attālumā Mozeles ielā, kādā bijušajā viesnīcā, kas pārveidota par bēgļu mītni. Kultūras centrā šovakar sapulcējušies, lai svinētu vasaras svētkus. Tos bēgļiem sarīkojuši vietējie brīvprātīgie palīgi. Viens no viņiem ir Heiko Vailers, ikdienas darbā televīzijas žurnālists. Iesaistījies bēgļu atbalsta kustībā pirms dažiem mēnešiem, jo, kā pats saka, vēlējies savā brīvajā laikā darīt “kaut ko jēdzīgu” un iepazīt citas kultūras.

200 brīvprātīgo uz 130 bēgļiem

"Uz apmēram simt trīsdesmit bēgļu, kuri šobrīd mitinās patversmē Mozeles ielā, esam ap divsimt brīvprātīgo. Dažs strādā daudz, cits mazāk. Mēs organizējam bēgļiem pasākumus, palīdzam kārtot birokrātiskus jautājumus, meklēt darbu. Pavadām arī viņus pie ārstiem, juristiem, kopā grilējam, dzeram kafiju, meklējam viņiem divriteņus. Jaunākais brīvprātīgo veikums ir bezvadu internets, kas nesen ierīkots un pieejams visiem bēgļiem patversmē," stāsta Heiko Vailers. "Lieliski, ka pēdējā pusotra gada laikā Vācijā, it sevišķi Ķelnē, bet arī daudzviet citur, ir atradušies cilvēki, kuri kaut ko dara bēgļu labā. Mēs galu galā dzīvojam multikulturālā zemē, un man tas šķiet pašsaprotami, ka jāpalīdz. Politika ne Vācijā, ne Eiropā nespēj atrast pienācīgus risinājumus šīm problēmām. Tāpēc te esam mēs – brīvprātīgie. Mēs darām to, ar ko politika netiek galā."

Ja nebūtu brīvprātīgo, vienīgais, kas būtu pieejams bēgļiem, būtu viens sociālais darbinieks uz 130 cilvēkiem. Pats Heiko Vailers galvenokārt nodarbojas ar to, ka māca bēgļiem vācu valodu. Viens no viņa audzēkņiem ir Zenagebriels Tekle, baltā polo kreklā un šortos tērpies jauns vīrietis no Eritrejas.

Vācijā grūtākais ir atrast vācu valodas kursus

Zenagebriels sēž pie galda kopā ar citiem eritrejiešiem un ēd pašu bēgļu gatavoto sautējumu, klāt piedzerot alu. Ja nebūtu tādu palīgu kā Heiko Vailers, vācu valodu iemācīties būtu bijis ļoti grūti, saka Zenagebriels. Kamēr bēglis nav ieguvis oficiālu statusu, valsts vācu valodas kursus nefinansē.

"Vācijā pats grūtākais ir atrast vācu valodas kursus. Svešā zemē ir jāmācās valoda, bet tas ir grūti, jo politika nav labvēlīga," saka Zenagebriels Tekle. "Taču cilvēki ir ļoti draudzīgi un mūs atbalsta. Man pēc ilgas gaidīšanas tomēr izdevās atrast integrācijas kursu un mācījos tur deviņus mēnešus. Tagad esmu beidzis B1 līmeni vācu valodā. Gaidu, kad varēšu sākt mācīties B2."

Zenagebriela dzimtenē Eritrejā dzīve esot kļuvusi neiespējama, jo tur valdot diktatūra. Pēc vidusskolas viņš iesaukts militārajā dienestā, kur vairākus gadus ticis nodarbināts kā riepu montieris, līdz pieņēmis lēmumu bēgt. Vispirms devies uz Etiopiju, kur nodzīvojis vairāk nekā gadu. Pēc tam uz Lībiju, no kurienes ar bēgļu laivu ieradies Itālijā. Krasta apsardzes izglābts, drīz braucis tālāk uz Vāciju. Kas Āfrikā ir bijis tik ļoti briesmīgs, lai labāk izvēlētos mirt - sēsties gumijas laivā, ar kuru ir ļoti liela varbūtība iet bojā jau pašā ceļojuma sākumā - nekā palikt Eritrejā? Vairs neesot bijis citas izejas, jo kā dezertierim viņam atgriešanās draud ar nāvi, saka Zenagebriels.

"Kad mēs vēl bijām Eritrejā, mēs nezinājām, ka tas būs tik grūti," atzīst Zenagebriels. "Domājām par to, ka gribam bēgt no diktatūras. Un tad, kad jau bijām prom, mums vairs nebija izejas. Gribējām braukt atpakaļ uz Eritreju, bet vairs nevarējām. Ja es tagad būtu Eritrejā, es gribētu tur palikt. Bet, kad es jau biju Lībijā, man vairs nebija citu iespēju! Es vairs nevarēju braukt atpakaļ uz Eritreju! Ja brauktu, arī tad es riskētu ar dzīvību – mani tur droši vien nogalinātu."

Vai Zenagebrielam tomēr nebūs jāatgriežas Eritrejā, joprojām nav skaidrs. Drīz būs jau divi gadi, kopš Zenagebriels dzīvo bēgļu mītnē Ķelnē, taču politiskais patvērums un pastāvīga uzturēšanās atļauja vēl arvien nav piešķirti. Šādā nedrošības stāvoklī ir tūkstošiem bēgļu Vācijā. Ir cilvēki, kuri gaida ne tikai divus, bet pat četrus un vēl vairāk gadu. Pieteikumu izskatīšanas procedūra vienmēr ir bijusi ilga un birokrātiska, taču šobrīd bēgļu pieplūdums ir tik liels, ka valsts iestādes vienkārši vairs netiek ar šo darbu galā, stāsta Dorte Melcere, kura strādā sabiedriskajā organizācijā, kas sniedz juridisko palīdzību bēgļiem Ķelnē.

Iestādēm trūkst personāla

"Kad, piemēram, eritrejiešu bēglis no Itālijas ierodas Vācijā, viņam vispirms ir jāreģistrējas kā patvēruma meklētājam. Taču šobrīd ik dienas ierodas tik daudz bēgļu, ka viņiem vispirms ir apmēram divi mēneši jāgaida, līdz viņi vispār var iesniegt savu lūgumu. Nākamie trīs līdz četri mēneši jāgaida, līdz tiek nozīmēts intervijas datums, kurā bēglis tiek iztaujāts par bēgšanas iemesliem. Taču šajā gadījumā, ja cilvēks ieradies no Itālijas un tas tiek konstatēts, noņemot pirkstu nospiedumus, tad patvēruma lūguma izskatīšanai saskaņā ar Dublinas regulu jānotiek Itālijā," stāsta Dorte Melcere.

Taču Itālijas iestādēm par bēgli, kurš sūtāms atpakaļ uz Itāliju, jāziņo sešu mēnešu laikā kopš viņa ierašanās Vācijā. Neiekļaujoties šajā termiņā, patvēruma lūgums jāizskata Vācijai. Termiņos Vācijas iestādes neiekļaujas ļoti bieži, un šādā veidā Itālijas bēgļi kļūst par Vācijas bēgļiem. Kas ir galvenais iemesls, kādēļ procedūras velkas tik ilgi - vai tikai milzīgais bēgļu pieplūdums vai tomēr arī pārlieku liela birokrātija?

"Vēl pirms diviem gadiem bija tā, ka, bēglim ierodoties Ķelnē, intervija notika jau pēc divām dienām. Tagad katru dienu ierodas tik ļoti daudz bēgļu, ka šī ir kļuvusi par birokrātisku problēmu," atbild Dorte Melcere. "Visās bēgļu mītnēs atrodas cilvēki, kuri vispār vēl tik tālu nav tikuši, lai reģistrētos kā patvēruma meklētāji. Bēgļu jautājumi parasti ir federālā migrācijas un bēgļu biroja pārziņā, bet tur trūkst personāla. Ļoti daudzi aiziet no darba ar izdegšanas sindromu. Viņi ir pilnīgi pārslogoti un atmet visam ar roku. Tāpēc federālais birojs saka: dārgā Ārvalstnieku pārvalde, jums mums jāpalīdz! Bet Ārvalstnieku pārvaldei pašai trūkst personāla, un tagad tai tiek uzlikti vēl papildus pienākumi. Pilnīgs haoss! Visā administrācijas struktūrā! Tāpēc cilvēkiem tik ilgi jāgaida. Un viņi atrodas “zonā”, kurā viņiem nav nekādu dokumentu, nekādu tiesību, viņi ir atstāti vieni paši ar saviem pārdzīvojumiem, ar savām raizēm par dzimtenē palikušajiem tuviniekiem."

Bēgļu sadalījums šobrīd ir nedaudz netaisnīgs

Vai šīs problēmas var atrisināt, pārvietojot bēgļus uz citām valstīm un ieviešot “bēgļu kvotas” Eiropas Savienībā? Ja to dara, tad valstīm, uz kurām bēgļi tiek nosūtīti, noteikti ir jāsaņem papildu atbalsts no Eiropas Savienības, uzskata Dorte Melcere.

"Ja tiktu ieviesta kvota, un tas nozīmētu, ka tik un tik bēgļu katru gadu tiek nosūtīti, piemēram, uz Latviju, tad līdz ar bēgļiem Latvijai jāsaņem arī finansiāla palīdzība no Eiropas Savienības, lai tā bēgļus vispār spētu izvietot un aprūpēt," skaidro Melcere. "Taču principā es uzskatītu kvotas par jēdzīgu risinājumu, jo bēgļu sadalījums šobrīd ir nedaudz netaisnīgs. Dažās valstīs ir ļoti daudz bēgļu, citās mazāk, vēl citās to nav vispār. Tādā ziņā kvota ir vajadzīga. Bet nevar vienkārši, kā it sevišķi vācieši to mēdz darīt: “Ieviesīsim vispirms kaut ko, piemēram, nojauksim mūri, un tad paskatīsimies, kā tas tālāk strādās.” Kvotas jāsasaista ar finansiālu palīdzību, citādi tas nedarbosies."

Arī brīvprātīgais bēgļu palīgs Heiko Veilers uzskata, ka ir svarīgi, lai ikviena valsts Eiropas Savienībā sniegtu savu artavu, palīdzot cilvēkiem, kuri politiskas vajāšanas dēļ ir spiesti bēgt no savām valstīm. Tas, viņaprāt, ir cilvēka pienākums. Taču, cik daudz pārdalīšana un nosūtīšana uz citām valstīm ir pašu bēgļu interesēs, ir cits jautājums.

"Tāpēc ir bēdīgi, ka lielākā daļā Eiropas valstu ir tāda pretestība un noraidījums pret kvotām. Bet, kā saka paruna Vācijā: “Ko zemnieks nepazīst, to viņš neēd.” Ja, piemēram, Latvijai nav pieredzes ar āfrikāņiem un ārvalstniekiem, tad latviešiem ir bailes no tā. To es varu arī saprast," spriež Veilers. "Tomēr mēs visi esam cilvēki, vienalga, balti vai melni. Cits jautājums kvotu sakarā ir: vai bēgļi turp vispār vēlas? Manuprāt, bēgļiem ir jādod, cik iespējams, tiesības pašiem izlemt, uz kuru valsti viņi vēlas doties. Ja lielākā daļa bēgļu vēlas uz Vāciju vai Zviedriju, tad, protams, kaut kad pienāk brīdis, kad tas vairs nav iespējams. Bet es domāju, ka ir grūti piespiest cilvēkus doties uz Latviju, Rumāniju vai Ungāriju, kur viņi nepavisam nevēlas braukt. Bet varbūt tas ir pārāk ideālistiski domāts."

Kā no savas pieredze zina stāstīt Dorte Melcere, parasti bēgļu mērķis ir nevis nokļūt Eiropā vai noteiktā valstī, bet gan konkrētā pilsētā, kurā jau dzīvo viņu tuvinieki, draugi vai vismaz tautieši, kuri var sniegt atbalstu. Tieši tāpēc psiholoģiskus pārdzīvojumus nereti sagādā pārvietošana pat Vācijas robežās, nemaz nerunājot par došanos uz citu valsti, stāsta Dorte Melcere:

"Ierodoties Ķelnē, bēglis var apmesties kopējā bēgļu patversmē. Tās ir patversmes, kas paredzētas cilvēkiem, kuri vēlas lūgt politisko patvērumu. Tad, kad ir skaidrs, ka iesnieguma izskatīšanas procedūra jau sākusies, tiek meklēta jauna vieta, izmantojot datu banku ar brīvajām vietām bēgļu mītnēs. Var notikt tā, ka cilvēks, kurš ieradies Ķelnē, tiek nosūtīts, piemēram, uz Bavāriju vai kādu no bijušās VDR federālājām zemēm. Tas ir ļoti neizdevīgi. Nereti līdz brīdim, kad patvēruma pieteikums tiek pieņemts izskatīšanai, ir pagājis jau ļoti daudz laika, un mēdz būt tā, ka persona jau šeit ir uzsākusi vācu valodas kursu, iepazinusi daudz vietējo cilvēku. Ja cilvēks tad tiek pārcelts tik tālu prom, tas ir ļoti neizdevīgi."

Lai sevi pasargātu, dotos kaut vai uz Grenlandi

Zenagebriels Tekle, jautāts par to, vai viņš būtu ar mieru doties uz Latviju, pirmkārt vēlas uzzināt, kas tā par valsti un kur tā atrodas. Bet atbilde viņam ir skaidra jau pirms ieskatīšanās kartē.

"Tagad ko tādu iedomāties man ir grūti. Tā būtu atkal jauna svešvaloda, sveši cilvēki. Man Ķelnē jau ir daudz draugu un paziņu. Arī eritrejiešus es šeit pazīstu – gan tādus, kuri auguši Vācijā, gan tādus, kuri nesen šeit ieradušies. Man ir arī vācu draugi, viņi mani atbalsta un motivē. Es gribu arī palīdzēt jaunajiem eritrejiešiem mācīties valodu, kārtot dokumentus. Es šeit esmu iedzīvotājs. Ja man būtu jābrauc uz Lietuvu, labi, tas ir OK. Bet tad man vajadzēs vēl divus vai trīs gadus, lai iedzīvotos. Tāpēc es labāk negribētu braukt uz citu valsti," skaidro Zenagebriels.

Atbildot uz to pašu jautājumu, citādi reaģē Alfa Ulehs. Viņš ir bēglis no Gvinejas, kurš Vācijā ieradies tikai pirms pāris mēnešiem. Viņš ir mākslinieks un savā dzimtenē radījis mākslas darbu, kurā Gvinejas prezidents attēlots kā dēmons. Par to pie viņa ieradusies policija un viņš iemests cietumā uz septiņiem mēnešiem. Pēc iznākšanas no ieslodzījuma viņam ar kādas valsts institūciju darbinieces palīdzību izdevies nelegāli nokārtot dokumentus un ar lidmašīnu atlidot uz Vāciju. Ja viņš atgrieztos Gvinejā, viņa dzīvība būtu briesmās, tāpēc viņš esot gatavs doties uz jebkuru valsti, lai tikai glābtu dzīvību, apgalvo Alfa Ulehs.

"Tikai lai sevi pasargātu, es būtu gatavs doties kaut vai uz Grenlandi," saka Alfa Ulehs. "Zināt, kur tas ir? Pie Ziemeļpola. Kad jūs braucat uz Ameriku, tad tā atrodas aiz Kanādas. Auksts! Tā ir tik auksta vieta! Lai izglābtu savu dzīvību, ja man ir biļete uz Grenlandi, tad es esmu gatavs tur braukt. Man nav svarīgi braukt uz Vāciju. Lai izglābtos, es varu braukt arī uz Austrāliju, Armēniju vai Lietuvu. Ja ir vieta, kur es varu izglābt savu dzīvību, es tur došos."

Taču ir grūti pateikt, ko Alfa teiktu, sastapts vēl pēc gada vai diviem, kas būs pavadīti, Vācijā turpinot gaidīt uz politisko patvērumu. Tad, iespējams, viņa domas būs mainījušās, turklāt atbilde vairs neskanēs angliski, bet gan vāciski.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt