Sākotnēji vizīte bija iecerēta pagājušās nedēļas sākumā, bet tika atcelta slimības dēļ. Tā nav nejaušība, ka mēnesi pēc stāšanās pie ārlietu ministra amatu pienākumiem Vācijas vicekanclers apmeklē Latviju. Lielbritānijas gaidāmās izstāšanās no Eiropas Savienības dēļ Vācija izvirzās kā vadošā Eiropas Savienības valsts. Taču viens no galvenajiem izaicinājumiem, ar ko tā sastopas, ir arvien atšķirīgāku viedokļu koordinēšana starp pašreizējām Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Lai gan Latvijā patvēruma meklētāju temats šķiet pieklusis, Vācijā tas raisa asas diskusijas. Spītējot liberālākas sabiedrības daļas un politiķu iebildumiem, oficiālā Berlīne šogad solās izraidīt rekordlielu patvēruma meklētāju skaitu, kuru lūgums noraidīts. Kopš Sīrijas krīzes sākuma visvairāk bēgļu un patvēruma meklētāju saplūda Vācijā. Pret iedzīvotāju skaitu milzīgs patvēruma meklētāju pieplūdums ir arī kaimiņvalstī Austrijā.
Šo valstu nostāja atšķiras no, piemēram, Baltijas valstu un Višegradas grupas nostājas par darbu ar patvēruma meklētājiem Eiropā. Atšķirīgas intereses ir arī attiecībā uz turpmāko sadarbību ar Lielbritāniju pēc tās gaidāmās izstāšanās no Eiropas Savienības, kā arī par tā dēvētā Eiropas Savienības projekta nākotni.
Atbildot uz Latvijas Televīzijas jautājumu, Zigmārs Gabriels atzina viedokļu atšķirību, vienlaikus pasvītrojot, ka Eiropas Savienība ir lielākais civilizācijas sasniegums.
“Ir Dienvideiropas valstis eirozonā, kuras Eiropas stabilitātes un izaugsmes paktu vērtē citādi nekā Ziemeļeiropas valstis. Savukārt Višegradas grupā ir valstis, kas, it īpaši jautājumā par Eiropas Savienības nākotni, pārstāv citu viedokli nekā Ziemeļu un Rietumu Eiropas valstis. Un šajā punktā sākas kopības aspekts. Polija ir izteikusi priekšlikumu sadarbību Eiropas Savienībā samazināt līdz kopēja tirgus līmenim. Būtībā līdz īpašas tirdzniecības zonas līmenim. Mēs abi uzskatām, ka var runāt par daudz ko, bet šāds virziens, mūsu ieskatā, būtu aplams,” kopīgajā preses konferencē ar Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču (“Vienotība”) paziņoja Gabriels.
“Eiropai ir arī turpmāk jābūt vairāk nekā brīvās tirdzniecības zonai. Vai šis “vairāk” ietver zināmas lietas, kurās dažas valstis sadarbojas ciešāk nekā citas, par to var runāt. Tomēr es gribu teikt, ka atšķirības nedrīkst būt tik lielas, ka daļa atpaliek, bet otra daļa aiziet tālu projām,” sacīja Gabriels.
“Mēs esam gatavi diskutēt par Eiropas nākotni par daudziem dažādiem scenārijiem, izņemot vienu. Un tā vienīgā lieta, ko mēs negribētu redzēt kā scenāriju, ka mēs kāpjamies atpakaļ. Ka atsakāmies no tiem integrācijas procesiem, kas ir bijuši. Tā ir tā vienīgā lieta, ko mēs negribētu piedzīvot visā šajā diskusijā vai Eiropas nākotnē. Mēs esam atvērti diskusijām par jebko pārējo,” norādīja Edgars Rinkēvičs.
Nule Francijas prezidents Fransuā Olands ir izsludinājis arī tā dēvēto minisamitu. Sestajā martā Versaļas pilī viņa vadībā tiksies Vācijas, Itālijas un Spānijas valdību vadītāji. Centrālais ir tieši jautājums par Eiropas Savienību pēc “Brexit”.
Savukārt attiecībā uz tuvāko no konfliktiem – Austrumukrainā, kur izpaužas spriedze Rietumu un Krievijas starpā, Zigmārs Gabriels, uzturoties Rīgā, uzsvēra, ka Normandijas formātam nav labas alternatīvas. Tiesa, jāpiebilst, ka nupat Austrijā viņš arī veltījis kritiku abām konflikta pusēm. Tas zināmā mērā kontrastē ierastajai retorikai, tostarp arī Vācijas kancleres Angelas Merkeles agrākiem izteikumiem, kur galvenā atbildība gūlās uz Krievijas pleciem.
“Manuprāt, tas, kā pietrūkst abās pusēs, ir vēlme izpildīt Minskas vienošanos. Tas ir redzams. Neviens šajā pasaulē – pat ne labākie sarunu vedēji – neaizstās abu pušu ieinteresētību strādāt, lai panāktu mieru konfliktā Ukrainas austrumos. Neviens! Abām pusēm uz to jāstrādā. Abām pusēm ir jābūt ieinteresētām ievērot to, ko tās parakstījušas vairākas reizes. Abām pusēm jābūt interesei izpildīt to, ko viņas katru dienu apgalvo, ka vēlas izpildīt,” toreiz norādīja Gabriels.
