Viņš min Ukrainu un Turciju kā tās zemes, kuru attiecību veidošanā ar Eiropas Savienību noderētu „Brexit” pieredze. Zināms, ka, Lielbritānijai aizejot no Eiropas Savienības, abām pusēm nāksies sākt pilnīgi jaunu ceļu daudzās jomās, kas līdz šim, esot kopā, ir likušās pašsaprotamas.
Gabriēls nedz Turcijai, nedz Ukrainai patlaban neprognozē iestāšanos Eiropas Savienībā, tādēļ uzskata, ka abām zemēm, kuras izrāda vēlmi ar laiku tomēr blokā būt, būtu jāatrod alternatīvs risinājums, kā veidot attiecības ar Briseli.
Vācijas ārlietu ministrs uzskata, ka Eiropas Savienībai „Brexit” procesu, kad Apvienotā Karaliste pamet spēles laukumu, būtu jāuztver kā laba skola un jāprot izveidot, pirmkārt, tāds šķiršanās un otrkārt – atkal sadarbības modelis, kas varētu noderēt nākotnē, veidojot attiecības ar zemēm, kurām Eiropas Savienības dalībnieka karti tik drīz izsniegt vēl nevarēs.
Šo Zigmāra Gabriēla domu publicējuši Vācijas mediji, un Vācijas ārlietu ministrs ir pazīstams kā viens no asākajiem Turcijas politikas kritiķiem, norādot uz prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana pēdējā laika aktivitātēm, pēc neveiksmīgā puča masveidā atlaižot no darba aizdomās turamos un valsts iestādēs strādājošos, kā arī vēršoties pret saviem politiskajiem oponentiem, kuru vidū ir arī daudz žurnālistu. Taču intervijā Gabriēls nav izslēdzis iespēju, ka Eiropas Savienībai ar Turciju varētu veidoties jaunas attiecības, ja vien situācija Turcijā mainītos.
Turcija visaugstākajā līmenī uz šiem izteikumiem pagaidām nav reaģējusi, bet parlamenta deputāts Markars Esajans raidorganizācijai „Al Jazeera” ir paudis, ka Turcijas kā kandidātvalsts sarunas bija pilnīgi cita rakstura un tām nav nekādas saistības ar „Brexit”, un piebildis, ja Eiropas Savienība nevēlas Turciju uzņemt, tad tā to skaidri arī vajadzētu pateikt, nevis „paust šādus patvaļīgus apgalvojumus.”
Tas, kā īsti veidosies Lielbritānijas aiziešana no Eiropas Savienības, un vai pēc tam notiekošais kļūs par paraugmodeli, arvien ir atvērts jautājums, jo joprojām ir daudz neskaidrību, vai Apvienotā Karaliste pilnīgi un absolūti pametīs Eiropas vienoto tirgu un muitas savienību.
Taču skaidrs, ka nedz Brisele, nedz Londona nevēlas saraut un samezglot svarīgās ekonomikas un tirdzniecības saiknes tā, lai abas pēc tam būtu cietējas. Arī attiecībās ar Ukrainu un Turciju Eiropas Savienība vēlētos ar abām valstīm ciešākas saiknes šajos jautājumos, tajā pašā laikā nesolot un nedodot pilnīgu dalībvalsts iespēju.
Vācija nepārprotami būs viens no svarīgākajiem spēlētājiem arī nākamā gada „Brexit” sarunu procesā, un no jaunās valdības koalīcijas, ko patlaban cenšas izveidot līdzšinējā kanclere un vēlēšanās uzvaru guvušās kristīgo demokrātu partijas līdere Angela Merkele, būs atkarīgs, kādu kursu šajā ziņā Vācija izvēlēsies.
Par gudru un pēc iespējas saudzīgu „Brexit” procesu atklāti ir iestājušies arī vairāki citi dalībvalstu līderi un politiķi, taču tas būs atkarīgs no tā, cik raiti un veiksmīgi norisināsies abu pušu sarunvežu dialogs un cik stabila un vienota šajos jautājumos būs arī britu politiskā vide.
