51 gadu vecajam Hamburgas Universitātes makroekonomikas profesoram Lukem ir pamats priecāties. Ir gandrīz droši, ka pēc Eiroparlamenta vēlēšanām 25. maijā viņš pirmo reizi kļūs par vienu no 96 Vācijas deputātiem Briselē. Viņa pagājušajā gada dibinātā eirokritiskā partija, kuru pērn vēlēšanās no iekļūšanas Bundestāgā šķīra vien dažas procentdaļas, šobrīd aptaujās bauda vēl lielāku – apmēram 7% - vēlētāju uzticību.
Vēl nekad Vācijas vēsturē neviena partija nav spējusi tik īsā laikā iegūt divu miljonu vēlētāju atbalstu, kā tas ir izdevies “Alternatīvai Vācijai”. Turklāt kopš šī gada Vācijā, saskaņā ar konstitucionālās tiesas lēmumu, tiek atcelta arī līdz šim pastāvējusī 3% vēlēšanu barjera. Tādēļ paredzams, ka biežāk nekā agrāk vēlētāji balsos tā, kā “liek sirds”, nevis kalkulēs, vai viņu balss, atdodot to kādai sīkpartijai, netiek izsviesta vējā.
Taču, par ko īsti šī partija – uzlecošā zvaigzne - iestājas, joprojām nav skaidrs. Īsi pēc dibināšanas tā paziņoja, ka vēlas panākt Vācijas izstāšanos no eirozonas. Vēlāk izrādījās, ka tomēr grib, lai no vienotās valūtas savienības “brīvprātīgi” izstājas, nevis Vācija, bet gan Dienvideiropas valstis. Viendien tā sevi deklarē par liberālu partiju, citudien – par konservatīvu. Tā piekrīt Krimas pašnoteikšanās tiesībām, bet nevēlas, ka to sauc par Krimas aneksijas atbalstītāju.
EP vēlēšanas Vācijā šogad gaidāmas aizraujošas, tomēr partijas par amatiem cīnās pasīvi
Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām Vācijā šoreiz vajadzētu būt aizraujošākām nekā jebkad agrāk. Ne tikai tāpēc, ka aktīvākas kļuvušas mazās partijas. Eiropas parādu krīze un citi pēdējo gadu satricinājumi Eiropu ir padarījuši svarīgu. Vācijas iedzīvotājiem tie likuši atskārst, ka Eiropas Savienība (ES) pieņem ne mazāk būtiskus lēmumus kā nacionālie parlamenti. Turklāt Eiropas politika pirmo reizi ir ieguvusi sejas - Eiropas Komisijas prezidenta amata kandidātu Martina Šulca un Žana Kloda Junkera personās.
Tomēr partiju priekšvēlēšanu cīņās nekas aizraujošs nav manāms, atzīst Berlīnes Brīvās universitātes politikas zinātnes profesors Oskars Nīdermeijers. „Vienīgais uzkrītošais ir tas, ka savus līderus samērā spēcīgi reklamē sociāldemokrāti. Martina Šulca seja ir redzama viņu plakātos un reklāmas materiālos. Savukārt Kristīgo demokrātu savienība, kurai nav sava vācu kandidāta komisijas prezidenta amatam, bet ir tikai Junkera kungs, kuru Vācijā neviens nepazīst, sevi reklamē ar Merkeles kundzi, nevis Junkeru. Kreiso partija, zaļie un Brīvie demokrāti savus līderus īpaši nepropagandē. Tas nozīmē, ka gaidītais “uzsvars uz personām” vismaz pagaidām tā arī nav parādījies,” komentē Nīdermeijers.
Uz jaunievedumu - Eiropas Komisijas (EK) kandidātu izvirzīšanu jau pirms Eiroparlamenta vēlēšanām - Vācijas mediji raugās skeptiski. Lai arī Lisabonas līgums paredz, ka EK vadītājs jāievēl, ņemot vērā Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātus, reti kurš tic, ka šī norma ir kaut kas vairāk par pliku formalitāti. Gala lēmumu tik un tā pieņems valstu un valdību vadītāji.
Pat Angela Merkele, kura it kā paudusi atbalstu Junkera izvirzīšanai, nemaz necenšas radīt iespaidu, ka Kristīgo demokrātu savienība par viņu patiesi būtu gatava balsot. „Es neredzu automātismu starp vadošajiem kandidātiem un amatiem, kurus viņi varētu ieņemt,” saka Merkele.
Vēlētāju attieksme pret EP vēlēšanām salīdzinoši vienaldzīga
Pat, ja kristīgo demokrātu kandidāts būtu kāds Vācijā populārs politiķis, nevis mazpazīstamais luksemburgietis Junkers, diez vai vēlētāji kļūtu mazāk vienaldzīgi pret eiroparlamenta vēlēšanām, saka Nīdermeijers. „Nav gluži tā, ka vācieši uzskatītu, ka Eiroparlamentam nav nekādas varas vai, kā agrāk mēdza teikt, ka tā ir vien tukšu salmu kulšanas bodīte. Cilvēki tomēr saka: EP ir svarīgs. Taču svarīgs Eiropas, nevis nacionālajā līmenī. Jau kopš 1979. gada sabiedriskajās aptaujās vairākums vāciešu allaž atzinis: lēmumi, kurus pieņem EP, uz mani personīgi, uz manu dzīvi neatstāj nekādas sekas. Tāpēc šīs ir vēlēšanas, kuras cilvēki svarīguma skalā ierindo zemāk par Bundestāga vēlēšanām, zemāk par reģionālajām vēlēšanām un pat zemāk par pašvaldību vēlēšanām,” norāda Nīdermeijers.
Turklāt šogad 10 no 16 Vācijas federālajām zemēm vienā dienā ar Eiroparlamenta vēlēšanām notiks arī pašvaldību vēlēšanas. No vienas puses, šis apstāklis varētu palielināt aktivitāti, piespiežot doties pie EP urnām arī tos, kuri citādi šīs vēlēšanas parasti ignorē. No otras puses, tas EP vēlēšanas padara vēl nebūtiskākas. „Patlaban Vācijā nav arī nevienas īpašas “uztraucošās tēmas”, ar kuru varētu iekustināt vēlētājus. Eirokrīze jau apmēram trīs mēnešus vairs nav starp svarīgākajiem tematiem. Tā ir vienā līmenī ar parastajām tēmām, par kurām dažkārt mazliet runā, piemēram, bezdarba mazināšanu un tamlīdzīgām lietām. Pāri visiem tematiem patlaban ir Ukraina, tas ir pilnīgi skaidrs. Taču šo tematu cilvēki nesaista ar Eiropu. Tas cilvēku apziņā ir Vācijas ārpolitikas jautājums. Un, ja krīze Ukrainā turpinās vērsties plašumā, tad tā tas arī paliks līdz pat Eiroparlamenta vēlēšanām,” analizē Nīdermeijers.
Visticamāk, Eiroparlamenta vēlēšanās balsu sadalījums būs gandrīz tieši tāds pats kā Bundestāga vēlēšanās. Visvairāk balsu – 40% – varētu saņemt Merkeles kristīgie demokrāti, 28% sociāldemokrāti. Ar attiecīgi 9% un 7% šiem politiskajiem spēkiem sekotu zaļie un kreiso partija. Pat partiju programmas Eiroparlamenta vēlēšanām ir gandrīz tādas pašas kā nacionālā parlamenta vēlēšanās.
