Ēku kompleksu Nordparka ielā Menhengladbahā, pilsētā Vācijas rietumos netālu no Nīderlandes robežas, apjož vieglas konstrukcijas žogs. Viņpus žoga vīd trīs konteinertipa māju rindas. Vienkāršas, baltas vienstāva ēkas. Taču ar visām ērtībām: virtuvēm, apkuri, dušām. Celtas vien pirms pāris gadiem, ieguldot trīs miljonus eiro.
Tajās iekārtota Menhengladbahas pilsētas lielākā bēgļu mītne, kurā iespējams izmitināt līdz pat 300 cilvēku. Taču vienīgie, kas patlaban teritorijā sastopami, ir apsargi.
Saskaņā ar pašvaldības datiem no 300 vietām aizņemtas 38.
Mītnes dežurants min, ka praktiski ēkās dzīvojot daudz mazāk: vien 8 – 12 patvēruma meklētāju.
Līdzīgs klusums jau labu laiku valda daudzos simtos Vācijas bēgļu patversmju. Kopš migrācijas kustība uz Eiropu būtiski samazinājusies, ēkām vairs nav pielietojuma.
“Mūsu bēgļu mītnes patlaban ir noslogotas caurmērā par 30%. Pirmkārt, pie mums ierodas mazāk jaunu patvēruma meklētāju. Pirms diviem gadiem mēs arī uzbūvējām ļoti daudz jaunu izmitināšanas vietu. Šobrīd daudziem cilvēkiem jau ir atrasti atsevišķi dzīvokļi. Tātad vairs nav jāmitinās kopmītnē, bet gan var dzīvot normālos īres dzīvokļos. Mēs arī cenšamies istabas noslogot tā, lai ģimenes vai cilvēki, kuri labi saprotas viens ar otru, var dzīvot kopā, un lai istabas nav pārpildītas,” stāsta Menhengladbahas pilsētas mēra vietniece sociālajos jautājumos Dorte Šalle.
Jauniebraukušo patvēruma meklētāju skaits Menhengladbahā pazeminājies līdz līmenim, kāds pēdējo reizi pieredzēts pirms astoņiem gadiem. Tādēļ daļa patversmju jau slēgtas. Tukšās ēkas pašvaldība nolēmusi pārdot.
Tikmēr no objektiem, kas tiek īrēti, tik viegli atbrīvoties nevar. Menhengladbahā īres līgumi slēgti līdz 2023.gadam. Citviet pašvaldībām rokas sasietas ilgāk: uz 10 vai pat 15 gadiem.
Kā skaidro Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalsts Pilsētu un pašvaldību apvienības vadītāja vietnieks Andreass Volands, 2015.gadā, kad Vācijā iebrauca rekorddaudz patvēruma meklētāju, pašvaldības bija spiestas rīkoties ārkārtējos apstākļos. “2015.gadā trūka pilnīgi visa. Veikalos nebija mēbeļu. Nevarēja pat matračus nopirkt,” stāsta Volands.
Nemaz nerunājot par telpām. Tādēļ bēgļus nācās izmitināt teltīs un skolu sporta zālēs. “Pašvaldības bieži tika atstātas vienas, cīnoties ar telpu trūkuma problēmu. Tā kā risinājumu vajadzēja nekavējoties, tās centās ņem visu, kas vien tirgū bija pieejams. Diemžēl nereti tika noslēgti ilgtermiņa īres līgumi. Tagad, pēc trim gadiem, visi kļuvuši mazliet gudrāki un zina, ka daudzas lietas nemaz nav vajadzīgas tādos apjomos, kādos tika gādātas tolaik. Taču pašvaldības joprojām spiestas pie noslēgtajiem līgumiem turēties,” skaidro Volands.
Turklāt iezīmējas tendence, ka
lielākais telpu pārpalikums ir vietās, kur vienlaikus valda arī dzīvojamā fonda deficīts.
Tieši tās bijušas spiestas būvēt jaunus objektus, kamēr mājokļiem bagātākās pašvaldības varējušas pielāgot savā īpašumā jau esošos namus.
Nelīdzsvarotības iemesls ir Vācijas iekšējais meklētāju sadales mehānisms. Pavalstīm un pašvaldībām iedalāmo bēgļu skaits tiek aprēķināts, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un ekonomiskos rādītājus. “Tādējādi tiek mēģināts sasniegt pēc iespējas lielāku pieņemšanu sabiedrībā. Ja bēgļi tiktu vienkārši pārvirzīti tur, kur atrodas visvairāk brīvas dzīvojamās platības, tad drīz vien tiktu uzdots jautājums, kāpēc gan pilsētai X jāuzņem daudz vairāk bēgļu nekā citām,” norāda Volands.
Tā kā finansiālu atbalstu no pavalstu un federālā budžeta pašvaldības saņem par izmitinātām personām, nevis tukšām telpām, “dīkstāve” rada miljonos eiro mērāmas izmaksas. Lai arī pašlaik Vācijā iebrauc ļoti maz patvēruma meklētāju, nav iespējams paredzēt, kas notiks turpmākajos gados vai pat mēnešos. Tādēļ jāatstāj arī rezerve.
“Mums tas ir ļoti svarīgi, jo mēs redzam, ka Vācijā bēgļi vienmēr ir bijuši. Dažbrīd vairāk, citubrīd mazliet mazāk, bet vienmēr. Tāds periods, kad ieradās liels skaits cilvēku, bija arī pirms 20 gadiem. Esam izanalizējuši, kā tendences mainījušās pēdējo 20 gadu laikā, un no tā aprēķinājuši skaitu, cik daudz vietu vēlamies paturēt,” skaidro Menhengladbahas pilsētas mēra vietniece.
Par ilgtermiņā paturamo minimālo skaitu Menhengladbaā noteikta 1500 vietu robeža. Tas nozīmē: noslodze brīžam būs augstāka, brīžam zemāka, bet nesasniegs 100%. Tas maksās naudu. Taču labāk tā, nekā atkal piedzīvot tādu krīzi kā 2015.gadā.
