- Reformācijas gadskārtā apskata arī tās ēnas puses
- Vācija reliģisku uzskatu ziņā vēl joprojām sašķelta
- Nekristīgajā Austrumvācijā kristīgās vērtības piesauc sevišķi skaļi
- Rietumvācijā daudzus ar turīgo baznīcu saista vien pašu maksātie nodokļi
- Šķiršanās no baznīcas - neērts lēmums, kuru katru gadu pieņem 0,5% piederīgo
Reformācijas gadskārtā apskata arī tās ēnas puses
Ir darbdienas vakars Duisburgā, ostas pilsētā Vācijas rietumos. Saule vēl tikai tuvojas rietam, bet Martinštrāse – šaura ieliņa, kas ved gar Lutera baznīcu – jau ir tukša kā izslaucīta. Baznīcas smagās durvis slēgtas. Evaņģēliskā bērnudārza logi tumši. Tomēr mazliet dziļāk baznīcas iekšpagalmā vēl valda rosība. Tur atrodas tā dēvētā «pagaidu baznīca». Ēka, kādas līdzās dievnamu drupām pēckara gados tika uzceltas daudzviet Vācijā. Tajās noturēja dievkalpojumus, kamēr vēl ritēja bombardēšanās nopostīto baznīcu atjaunošanas darbi. Slīps jumts. Koka griesti. Koka grīda. Ķieģeļu sienas. Vienkāršs un pieticīgs iekārtojums. Šodien šī telpa kalpo kā draudzes sarīkojumu zāle. Baznīcēni tur tiekas, dzied, spēlē teātri, notur sapulces. Šoreiz, sasēduši pusaplī, ap trīsdesmit sanākušo, lielākoties pensijas vecuma ļaudis, klausās priekšlasījumā.
Runātājs ir Norberts Arncs, Klēves pilsētas mācītājs. Ap septiņdesmit gadus vecs vīrs, tērpties pedantiski izgludinātā gaiši rūtainā kreklā, melnā žaketē un brillēs ar apaļiem rāmjiem. Emocionāli ietonēdams savu sakāmo, viņš enerģiski žestikulē. Šī runa ir viens no priekšlasījumiem pasākumu ciklā, atzīmējot reformācijas 500.gadadienu.
Reformācijas jubilejai veltītu diskusiju, lekciju, teātra izrāžu, koncertu, izstāžu visā Vācijā šogad jau noticis un vēl notiks tūkstošiem, kulmināciju sasniedzot 31.oktobrī. Datums, kurā pirms 500 gadiem Mārtiņš Luters pie baznīcas durvīm Vitenbergā pienagloja savas 95 tēzes, šogad būs brīvdiena visā Vācijā.
31.oktobris pirms 500 gadiem kļuva par lūzuma punktu kristīgās baznīcas un visas pasaules vēsturē. Tomēr ne tikai Luteru un reformāciju cildinoši motīvi caurvij pasākumu tematus Vācijā. Tiek uzdoti arī kritiski jautājumi. Arī par reformācijas ēnas pusēm, piemēram Lutera antisemītismu.
Mācītājs Norberts Arncs, izmantojot vēstures fonu, runā par šodienu. «Pret vienaldzības pagānismu,» tā viņš nosaucis savu referātu. Tajā viņš apskata baznīcas aizgādnības funkciju globalizētā pasaulē saskaņā ar Romas pāvesta Franciska skatījumu. Četrdesmit piecās minūtēs viņš pagūst pieskarties teju visām pasaules problēmām: bēgļu krīzei, ekoloģijai, finanšu korporācijām, teroram, neoliberālismam un naudas fetišismam:
"Pāvests Francisks ir pirmais pāvests, kurš solidarizējies ar cilvēku grupu, no kuriem līdz šim neviens nekad netika spēris kāju kādā no Vatikāna ēkām. Proti, ar «mazo cilvēku» starptautiskajām sociālajām kustībām. Viņš uzskata, ka cilvēkiem, kuri cieš no netaisnībām, kopīgi jāvienojas pretstāvei. Viņš saka: ieraugiet! Ieraugiet, ka kaut kas nav kārtībā pasaulē, kurā tik daudziem trūkst pamata zem kājām, kurā tik daudz ģimeņu ir bez mājokļa, tik daudz strādnieku bez tiesībām. Pasaulē, kurā tik daudzu ļaužu cieņa tiek aizskarta. Ieraugiet, ka kaut kas nav kārtībā, ja izceļas tik daudz bezjēdzīgu karu," runā mācītājs Arncs.
Vācija reliģisku uzskatu ziņā vēl joprojām sašķelta
Taču kā ir ar pašu kristīgo baznīcu? Vai tajā viss ir kārtībā? Un cik liels svars vispār ir tās garīdznieku viedoklim šodienas Vācijā, 500 gadu pēc reformācijas? Šādi jautājumi ir Minsteres Universitātes reliģijas socioloģijas profesora Detlefa Polaka pētniecības lokā. Uz jautājumu, vai mūsdienu Vācija ir kristīga valsts, atbild Detlefs Polaks:
"Runājot par Vāciju, jānošķir rietumi no austrumiem. Vācijas rietumos kādai no kristīgajām konfesijām pieder gandrīz 70% iedzīvotāju. 23% nepieder nevienai konfesijai, vēl ap 6% ir islamticīgie. Arī sabiedriskās aptaujās, vaicājot cilvēkiem, ko viņi uzskata par mūsu kultūras fundamentu, trīs ceturtdaļas atbild, ka tā esot kristietība. Tātad arī kristīgai ticībai ir piederīgs sabiedrības vairākums. No šāda viedokļa varētu runāt par Rietumvāciju kā kristīgu zemi," stāsta pētnieks.
"Turpretī bijušās Austrumvācijas pavalstīs proporcijas ir gluži pretējas. Kristīgajai baznīcai tur pieder mazāk nekā 20% iedzīvotāju, 75% nepieder nevienai konfesijai. Cilvēkiem gan ir apziņa, ka no kristietības nāk viņu saknes, tomēr praktiski baznīcai pieder vien minoritāte. Vienlīdz asi šie kontrasti iezīmējas, arī raugoties uz citiem indikatoriem.
Piemēram, rietumos Dievam tic vairāk nekā divas trešdaļas cilvēku, kamēr austrumos – tikai līdz 30%. Tātad Vācija reliģiozitātes ziņā joprojām ir sašķelta," atklāj Polaks.
Nekristīgajā Austrumvācijā kristīgās vērtības piesauc sevišķi skaļi
Vājā reliģiozitāte Austrumvācijā galvenokārt skaidrojama ar gadu desmitu garumā Vācijas Demokrātiskajā Republikā vērstajām represijām pret ticīgajiem un baznīcu. Tomēr paradoksāli, ka tieši salīdzinoši nekristīgajā Austrumvācijā kristīgas vērtības šodien dzird piesaucam sevišķi skaļi. Antiislamizācijas kustība PEGIDA, kas radās un visaktīvākā joprojām ir tieši austrumos, uzdod sevi par kristietības aizstāvjiem iepretim islāmam.
Kā to skaidro, piemēram, PEGIDA aktīvists Mihaels Šturcenbergers, uzrunājot savus domubiedrus kādā pasākumā Brandenburgā: "Kristietības pamatlicējs Jēzus bija aizgājis uz nomētāšanu ar akmeņiem. Cilvēkiem, kuri grasījās nomētāt kādu sievieti, viņš teica: «Tas, kurš bez grēka, lai met pirmo akmeni.» Vareni! Tie cilvēki nolika savus akmeņus un aizgāja mājās. Tas, lūk, ir morālisks paraugs! Taču ko izdarīja Muhameds, islāma pamatlicējs? Pilnīgi ko pretēju. Viņš ļāva sievietes nomētāt akmeņiem, ļāva ierakt zemē par laulības pārkāpšanu. Tā ir atšķirība starp kristietības un islama pamatlicējiem. Jēzus ļāva sevi nogalināt, Muhameds ļauj nogalināt citus."
Reliģiju sociolgs Detlefs Polaks gan PEGIDA aktivitātēs gan īpašu saistību ar kristietību nesaskatot. Reliģija drīzāk tiekot izmantota kā iegansts ksenofobiskam noskaņojumam. Patiesie šīs kustības motīvi, viņaprāt, esot sociālekonomiski. Austrumvācijā ekonomiskās attīstības līmenis vēl arvien ir zemāks nekā Rietumvācijā, daudzi cilvēki jūtas kā otrās klases pilsoņi.
Iedzīvotājiem austrumos esot sajūta, ka ar viņiem valsts ir apgājusies netaisni, un izplatīts uzskats, ka pret iebraucējiem attieksme ir iejūtīgāka nekā pret viņiem pašiem.
"Tam nepavisam nav sakara ar kristiešiem un kristietību. Šiem cilvēkiem ir vajadzīgs instruments, lai leģitimizētu savu naidīgo attieksmi pret iebraucējiem. Un tad spēlē tiek iesaistīta kristīgā Vakarzeme. Kādā PEGIDA pasākumā, kurā kustības atbalstītāji Ziemassvētkos reiz centās dziedāt baznīcas dziesmas, skats bija nožēlojams. Lielākā daļa no viņiem šīs dziesmas vispār nezināja," skaidro Polaks.
Rietumvācijā daudzus ar turīgo baznīcu saista vien pašu maksātie nodokļi
Ja Austrumvācijā kristiešu ir tik maz, tad nekas pārsteidzošs, ka mazākumā tur ir arī dziesmu zinātāji. Taču: cik labi baznīcas dziesmas zina Rietumvācijā? Tātad tur, kur kristīgā ticība - vismaz ņemot vērā baznīcai piederīgo skaitu - it kā ir daudz spēcīgāka? Šis ir jautājums, par kuru baznīcas Vācijā runā ne sevišķi labprāt.
Ir skeptiķi, kas uzskata: kristīgā baznīca Vācijā atrodoties krīzē. Tā, kas izskatās tik krāšņa un noturīga, esot fasāde. Medijos var lasīt arī gaužām pesimistiskus pārspriedumus: esot vien pārdesmit gadu jautājums, līdz baznīca, paaudzēm mainoties, būtiski zaudēs savu ietekmi vai pat sabruks pavisam.
Kāds gan pamats šādiem paredzējumiem? No vienas puses, nekāda. Dati par to neliecina.
Baznīca Vācijā ir tik varena kā reti kurā Eiropas valstī. Ar vairāk nekā vienu miljonu nodarbināto baznīcas ir otrs lielākais darba devējs Vācijā, tūliņ aiz valsts institūcijām.
Vācijas kristīgā baznīca ir arī viena no turīgākajām pasaulē. Baznīcas nodoklis, astoņi līdz deviņi procenti no ienākumu nodokļa, kas ar valsts nodokļu biroja starpniecību tiek atvilkts automātiski no ikviena piederību kādai draudzei reģistrējuša strādājošā algas, katoļu un evaņģēliskajai baznīcai abām kopā nodrošina vairāk nekā vienpadsmit miljardu eiro lielus ienākumus gadā. Ieņēmumi pēdējos gados palielinās, jo aug algu līmenis un palielinās nodarbināto skaits. Pie tam šie nav visi baznīcas ieņēmumi. Ar ievērojamu artavu baznīcas subsidē arī valsts. Tā piedalās dievnamu uzturēšanā, finansiāli atbalsta baznīcu labdarības organizācijas. Desmitiem miljardu eiro vērti ir arī baznīcu īpašumi.
Taču tas, ko neatspoguļo naudas plūsmas un pat ne baznīcas piederīgo uzskaite, ir iedzīvotāju vairākuma domas par baznīcas un kristietības lomu viņu dzīvē. Lielākā daļa baznīcām piederīgo Vācijā neapmeklē dievpalpojumus un arī citādi ikdienā neizrāda interesi par baznīcu, stāsta Detlefs Polaks. Gandrīz vienīgā viņu piesaiste: ik mēnesi nomaksātais nodoklis.
"Katoļu baznīcas dievkalpojumus Rietumvācijā regulāri apmeklē 10 – 12% baznīcas piederīgo. Evaņģēliskajā baznīcā šis rādītājs ir apmēram 4%. Tas gan nenozīmē, ka tikai 4% piedalās baznīcas dzīvē. Ir arī neregulāri dievkalpojumu apmeklētāji: tādi, kuri atnāk uz baznīcu, piemēram, reizi mēnesī vai ceturksnī. Tāpat ir arī vēl daudz citu iespēju iesaistīties baznīcas dzīvē arī ārpus dievkalpojumiem: koncerti, kori, priekšlasījumi, sanākšanas. Taču arī tad, ja pieskaita šos cilvēkus, kuri baznīcā piedalās kādā alternatīvā formā, mēs nonākam pie aptuveni 10 līdz 20% evaņģēliski luteriskajā un 25 līdz 30% katoliskajā baznīcā. Tas jebkurā gadījumā nozīmē:
vairākums pie baznīcām piederīgo baznīcas dzīvē vispār nepiedalās," stāsta Polaks.
Tas gan nenozīmē, ka neaktīvie baznīcas locekļi noteikti būtu skeptiski noskaņoti pret baznīcu kā institūciju. Tā joprojām ir labi ieredzēta Vācijā. Daudzi baznīcu pamest nevēlas tādēļ, ka vismaz reizi dzīvē tas var noderēt. Piemēram, slēdzot laulības vai pieaicinot mācītāju izvadīšanā pēdējā gaitā. Atzinīgi tiek vērtēts baznīcas labdarības organizāciju veikums. Taču arvien mazāk cilvēku jūt vajadzību pēc baznīcas kā institūcijas, kam būtu būtiska loma viņu personīgajā dzīvē, secinājuši sociologi. Tāpat liela daļa ir tādu baznīcai piederīgo, kuri vēlas izstāties no baznīcas, tomēr gadiem ilgi atliek un tā arī nepieņem šo lēmumu.
Šķiršanās no baznīcas - neērts lēmums, kuru katru gadu pieņem 0,5% piederīgo
Tā ir grūta izšķiršanās, saistīta ar negatīvām emocijām. Pati iestāšanās baznīcā lielākoties nav bijusi brīvprātīga: tie bijuši vecāki, kuri aizveduši uz kristībām savus bērnus. Izstājoties no baznīcas, nāktos aizskart vecāku un radinieku jūtas.
Taču, lai vai kādi būtu neaktīvo baznīcas locekļu neizstāšanās motīvi, ir diezgan viegli paredzams: ja baznīcas nodoklis kā automātisks atvilkums no algas ar valsts dienestu starpniecību kādudien vairs nepastāvētu, baznīca nonāktu lielās finansiālās grūtībās.
Aicinājumi atcelt baznīcas nodokli sabiedriskās diskusijās izskan regulāri. Tie gan parasti motivēti nevis ar finansiāliem, bet gan ar morāliem apsvērumiem, proti, vēlmi redzēt baznīcu pilnībā atdalītu no valsts. Tomēr, lai arī regulāri, šie prasījumi nav sevišķi uzstājīgi un asi.
"Ja automātiskais nodoklis patiesi tiktu atcelts, tas baznīcas skartu ļoti smagi. Tad baznīcām vajadzētu patstāvīgi no cilvēkiem iekasēt naudu, pašrocīgi apzināt viņu ienākumus vai lūgt iemaksāt kādu noteiktu summu brīvprātīgi. Tas nozīmētu, ka baznīcas finansiālais pamats ļoti īsā laikā erodētu. Baznīcas būtu spiestas paļauties tikai uz tiem, kuriem ir interese, kuri jūtas saistīti ar baznīcu. Ar to vismaz trešdaļa vai vairāk baznīcas piederīgo uzreiz būtu zaudēti, līdzekļu apjoms samazinātos uz pusi. Tas nozīmētu, ka vairs nevarētu tikt apmaksāts mācītāju darbs, laulību un ģimenes padomdevēju institūcija. Baznīcas infrastruktūra sabruktu," norāda Polaks.
Vismaz pārredzamā nākotnē šādas reformas gan nav gaidāmas. Vācija turpinās palikt viena no retajām pasaules valstīm, kur baznīca tiek finansēta ar īpašu nodokli. Tiesa gan, arī šogad, kā ik gadus, baznīcas zaudēs vismaz pusprocentu savu piederīgo – tie būs cilvēki, kuri tomēr būs pieņēmuši lēmumu izstāties. Un, ja mācītājs Norberts Arncs Dusiburgas baznīcā uzstāsies arī nākamgad – viņa klausītāji būs kļuvuši vēl mazliet sirmāki.
