Uzbeku žurnālists: Imigrantu nometnes Krievijā ir cietumi, Uzbekistānas cietumos gaida nāve

Neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu pastāvēšana Krievijā kļūst arvien grūtāka. Ikviens, kas apšauba neokonservatīvo un nacionālpatriotisko valsts kursu vai mēģina nodarboties ar kvalitatīvu žurnālistiku, var izjust sekas pats uz savas ādas. Tā situāciju mūsu kaimiņvalstī raksturo nesen publicētajā Starptautiskajā preses brīvības pārskatā. Krievija tajā atkal ir ierindojusies 148. vietā.

Pērn viens no skaļāk izskanējušajiem varasiestāžu mēģinājumiem vērsties pret neatkarīgajiem žurnālistiem ir saistīts ar Ali Feruzu. Šis uzbeku izcelsmes vīrietis dzīvoja Krievijā un strādāja pazīstamākajā neatkarīgajā laikrakstā “Jaunā Avīze” jeb "Новая газета". Tomēr pagājušā gada vasarā Feruzs tika pēkšņi arestēts. Un tikai Eiropas Cilvēktiesību tiesas iejaukšanās apturēja jaunā vīrieša izdošanu Uzbekistānai, kur viņam draudētu spīdzināšana vai pat nāve. 

Uzbeku izcelsmes žurnālists Ali Feruzs tagad dzīvo Vācijā.

Pēc pusgada, kas pavadīts Krievijas nelegālo imigrantu aizturēšanas nometnē, viņa galvenā nodarbe šobrīd ir vācu valodas apgūšana. Eiropas Parlamentā Briselē Feruzs ir uzaicināts stāstīt par savu pieredzi un cilvēktiesību ievērošanu Krievijā. 

Krievijā turpinās mēģinājumi tikt vaļā no neērtiem žurnālistiemArtjoms Konohovs

    Jautāts pēc, viņaprāt, īstajiem iemesli, kādēļ viņu gribēja izraidīt no Krievijas, Feruzs saka, ka tas nekādi nebija saistīts ne ar dokumentiem, ne ar ko tamlīdzīgu.

    "Es Krievijā biju nodzīvojis vairāk nekā sešus gadus un pēdējos trīs gadus mēģināju iegūt bēgļa statusu. Varas un tiesībsargājošajām iestādēm visu šo laiku nebija nedz kādu jautājumu, nedz kādas intereses par mani," saka Feruzs. "Bet pēc tam, kad tika publicēti daži mani raksti, viņos parādījās interese. Viņi vienkārši nolēma no manis tikt vaļā. Bija arī acīmredzams, ka tā bija vienošanās starp Krievijas un Uzbekistānas varasiestādēm. Visiem ir labi zināms, ka Uzbekistānā ir plaši izplatīta spīdzināšana. Cilvēki reti kad dzīvi tiek ārā no cietuma. Tur ir ļoti sarežģīta situācija."

    Feruza pirmās publikācijas bija par vēlēšanām Uzbekistānā, kas notika 2016. gada decembrī.

    Toreiz viņš uzrakstījis vairākus rakstus par to, aptaujājis politologus un prasījis, vai ir vērts cerēt uz demokratizāciju Uzbekistānā.

    "Man bija arī sleja ar nosaukumu “Vergi uz vienu dienu”. Kad es uzzināju, ka vairāk nekā 90% Uzbekistānas pilsoņu ir nobalsojuši par jauno prezidentu, es sapratu, ka tas ir zināms neapzinātas verdzības paveids varas priekšā," pauda Feruzs. "Es uzrakstīju savu personīgo pieredzi, par pilsētu, kur agrāk dzīvoju, un to, kādi tur ir apstākļi. Un varasiestādēm tas neesot paticis. Tāpat esmu rakstījis par Krievijas Aizsardzības ministriju un dažādām aizturēšanām, ko ir veikuši Krievijas specdienesti. Domāju, ka tieši ar šiem rakstiem tas viss ir arī saistīts. Turklāt “Jauno Avīzi” patiešām lasa daudz cilvēku. Ja nemaldos, pirms dažiem gadiem gadiem kāds publicēja sarakstu ar laikrakstiem un žurnāliem, ko personīgi abonē Krievijas varas elite. Un tur bija redzams, ka arī Putins saņem trīs “Jaunās Avīzes” eksemplārus. Tā kā to lasa gan opozīcija, gan pie varas esošie.”

    Kamēr jaunais vīrietis atradās nelegālo imigrantu aizturēšanas centrā, viņš rakstīja dienasgrāmatu.

    Tā ļāva daudziem uzzināt, kā norit dzīve šādā vietā. Feruzs saka, ka būtībā tas ir cietums.

    “Daudzi iedomājas, ka nelegālo iebraucēju aizturēšanas centrs izskatās pēc nometnes vai kopmītnes. Bet tā tas nav," uzsver Feruzs. "Nosacījumi pēc būtības ir tādi paši kā cietumā. Uz logiem ir restes, cilvēki tiek turēti kamerās, kas ir četrus metrus platas un sešus metrus garas. Tās nedrīkst pamest. Kamerās ir pa diviem cilvēkiem. Viss ir no metāla. Ēdiens tiek padots caur lodziņu. Gan pods, gan izlietne ir turpat kamerā. Vienīgais, kas atšķiras no cietuma ir, ka reizi trīs dienās ļauts izmantot telefonu uz 20 minūtēm, lai piezvanītu radiniekiem. Un papildus ir atļauts advokātam tikties arī ar radiniekiem. Ar draugiem ne, tikai ar radiem. Es saku, ka tas ir imigrantu cietums. Daudziem cilvēkiem, kas tur nokļūst, nemaz nav nekādu problēmu ar dokumentiem. Vienkārši viņi tādu vai citu iemeslu dēļ ir kļuvuši varai neērti un tādēļ viņus ir nolemts sūtīt uz dzimteni vai vienkārši tur paturēt.”

    Feruzs aktīvi pretojās tam, ka viņu varētu izdot Uzbekistānai.

    Vīrietis baidījās, ka dzimtenē viņš uzreiz nokļūtu cietumā, no kura vairs nekad neiznāktu. Pēc viņa vārdiem, Uzbekistānā tas nemaz nav nekas neparasts. Ieslodzītie tur tiekot regulāri spīdzināti ar viduslaiku metodēm, proti, sisti ar stekiem un aplieti ar verdošu ūdeni. Tas, ka spīdzināšana ir plaši izplatīta Uzbekistānā, apstiprina arī tāda starptautiskā organizācija kā "Amnesty International".

    Turklāt Feruzs par spīdzināšanu zina ne tikai pēc nostāstiem. Pirms desmit gadiem viņš to jau ir pieredzējis.

    “Viņi atbrauca pie manis mājās, lai pārbaudītu dokumentus. Man viss bija kārtībā. Tad viņi lūdza aizbraukt uz pasu nodaļu, lai parakstītu kaut kādu papīru. Uzbekistānā tas ir plaši izplatīts, tādēļ es arī piekritu," atceras žurnālists. "Bet tā vietā mani aizveda uz citu pilsētu un spīdzināja vairākas dienas. Sākumā es pretojos un mēģināju aizstāvēt savas tiesības. Bet tad es sapratu, ka ne par ko tādu tur nemaz nevar būt ne runa. Beigās viņi man teica, ka man būs jāpilda viņu uzdevumi un jāziņo par dažādiem cilvēkiem. Tolaik es vēl biju ticīgs un man lika ziņot par citiem musulmaņiem. Es piekritu, tiku ārā un uzreiz aizbraucu prom no Uzbekistānas.”

    Tieši spīdzināšanas draudi bija viens no galvenajiem apsvērumiem, kas lika Eiropas Cilvēktiesību tiesai dažu dienu laikā apturēt Maskavas tiesas lēmumu izdot žurnālistu Uzbekistānai. Vēlāk arī Krievijas Augstākā tiesa atcēla lēmumu par Feruza izraidīšanu un ar Sarkanā Krusta dokumentiem viņam tika ļauts doties uz Vāciju. Palikt Krievijā vairs nebija iespējams.

    Pasaulē
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti