Līdzšinējais Eirogrupas prezidents Mario Centeno jūnija sākumā paziņoja, ka pamet savu Portugāles finanšu ministra amatu un vēlas atkāpties arī no Eirogrupas vadītāja posteņa. Lai arī oficiāli iemesli šādai demisijai netika sniegti, kā ticamākais tiek minētas domstarpības ar Portugāles premjerministru Antoniu Koštu. Līdz pagājušajai ceturtdienai bija iespējams izvirzīt kandidātus nākamā prezidenta amatam, un cīņā par šo posteni iesaistīsies trīs pretendenti.
Jau no paša sākuma par vienu no galvenajām pretendentēm tika uzskatīta Spānijas ekonomikas ministre un vicepremjere Nadia Kalvinjo (Nadia Calvinho). Par labu viņas kandidatūrai liecina viņas pieredze, strādājot Eiropas Komisijā, kur viņa darbojusies vairākos ģenerāldirektorātos un laika posmā no 2014. līdz 2018. gadam pat bijusi komisāra Gintera Etingera pakļautībā esošā budžeta ģenerāldirektorāta vadītāja. Spānijas premjerministrs Pedro Sančess ir izteicies, ka būtu pagodināts, ja Eirogrupu nākotnē vadītu Spānijas pārstāve, turklāt vēl sieviete. Ievēlēšanas gadījumā Kalvinjo būtu pirmā sieviete Eirogrupas vadītājas amatā un pastiprinātu sieviešu pārstāvniecību vadošajos Eiropas Savienības amatos līdzās Eiropas Komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropas Centrālās Bankas vadītājai Kristīnei Lagardai.
Par vienu no lielākajiem mīnusiem Kalvinjo kandidatūrai tiek minēta viņas pārliecība par nepieciešamību izveidot spēcīgāku un noturīgāku ekonomisko un monetāro savienību, pret ko visai skeptiski attiecas vairākas Eiropas ziemeļu valstis.
Tieši tāpēc bieži vien tiek uzsvērts, ka nākamajam Eirogrupas prezidentam būtu jābūt kompromisa kandidātam.
Šādam aprakstam labāk varētu atbilst divi pārējie kandidāti – Luksemburgas finanšu ministrs Pjērs Gramenja (Pierre Gramegna) un Īrijas finanšu ministrs Paskāls Donohjū (Pascal Donohoe).
Gramenja, kurš 2017. gadā cīņā par Eiropgrupas vadītāja posteni zaudēja Mario Centeno, jau ir paziņojis, ka mūsdienu izaicinājumi prasa jaunus kompromisus, kas ļautu celt jaunus tiltus un veidot jaunas saites starp dalībvalstīm, neatkarīgi no to lieluma vai ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Savukārt Paskāls Donahjū savā pieteikumā ir norādījis, ka Īrija vienmēr ir bijusi šī tiltu cēlēja, turklāt viņš pats četrus gadus ir darbojies Eirogrupā un ļoti labi pārzina Eiropas lietas.
Kā intervijā televīzijas sabiedrībai “Euronews” norādījis domnīcas “Eiropas Politikas centrs” vadošais pētnieks Janis Emmanoulidis, visiem vadošajiem kandidātiem ir diezgan laba izpratne par to, kādi būtu darāmie darbi jaunajā amatā, jo lielākais izaicinājums – koronavīrusa radītās krīzes pārvarēšana – visai Eiropai ir viens.
Emmanoulidis sacīja: “Manuprāt, Eirogrupas prezidenta uzdevums būs atrast tiltus un meklēt kompromisus, vienlaicīgi virzot uz priekšu lietas, ciktāl tas ir iespējams.
Covid-19 krīze varbūt pat ir radījusi labākas iespējas, lai mēģinātu reformēt ekonomisko un monetāro savienību.
Šī mērķa sasniegšanai būs nepieciešams izveidot koalīciju, mazināt domstarpības starp dalībvalstīm, kā arī izveidot labas attiecības ar Eiropadomi.”
Lai iegūtu Eirogrupas prezidenta amatu, kandidātam ir jāiegūst vismaz 10 no 19 Eirogrupas finanšu ministru atbalsts. Janis Emmanoulidis uzsver, ka daudz ko izšķirs ģeogrāfiskais faktors. Ja vairums dienvidu valstu atbalsta Nadias Kalvinjo kandidatūru, tad daudz skeptiskāki varētu būt tā dēvētais “taupīgais četrinieks” – Nīderlande, Austrija, Zviedrija un Dānija. Pagaidām nav zināms, kam savu atbalstu būtu gatava paust ietekmīgākā eirozonas dalībvalsts – Vācija.
Sagaidāms, ka balsojums par jauno Eirogrupas prezidentu notiks pēc pusotras nedēļas, 9. jūlijā, bet pašreizējā prezidenta Mario Centeno pilnvaras beigsies 13. jūlijā.
