Uģis Lībietis: Es esmu diezgan daudz lasījis par Ungārijas valdības īstenoto politiku pret medijiem un dažādām pilsoniskajām brīvībām, piemēram, informācijas brīvību, preses brīvību un tā tālāk. Kā jūs kopumā raksturotu situāciju Ungārijā, un vai pēdējos gados šajos jautājumos ir bijusi novērojama lejupslīde?
Stefānija Kaproncai: Kopš 2010. gada mēs redzam sistēmisku likuma varas demolēšanu.
Tiek mazināta to valsts institūciju neatkarība, kurām būtu jākontrolē valdības darbs.
Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Konstitucionālā tiesa, taču arī citas valsts institūcijas pakļaujas valdošās partijas interesēm. Tāpat mēs redzam arī dažādu pamatbrīvību pakāpenisku samazināšanu, piemēram, brīvu piekļuvi informācijai. Tā ir ļoti nozīmīga sfēra, kas ļauj žurnālistiem, pilsoniskajai sabiedrībai un opozīcijai sekot un kontrolēt valdības varu. Lai arī situācija vēl ir relatīvi brīva, likumdošana ir mainīta vairākkārt un laikus piekļūt informācijai kļūst arvien problemātiskāk. Dažreiz sabiedrībai vitāli svarīgas informācijas iegūšanai ir nepieciešama tiesas atļauja, un šis process var aizņemt pat divus gadus, bet pēc tam šī informācija jau ir nelietderīga. Un trešais problemātiskais stūrakmens ir koncentrēšanās mediju tirgū. Kopā ar sabiedriskajiem medijiem ir izveidots mediju holdings, kurā ir apvienoti 500 dažādi izdevumi, sākot ar reģionāliem laikrakstiem un beidzot ar lielajām televīzijām. Tas nozīmē, ka
ir radīta ļoti efektīva mašīna, kā izplatīt valdības vēstījumus, kuri parasti ir vērsti pret jebkuru citādi domājošo – vai tas būtu aktīvists, opozīcijas politiķis, pilsoniskās sabiedrības pārstāvis vai žurnālists. Tāpat bieži vien tiek izplatīta intensīva Krievijas propaganda.
Un kurš šo holdingu kontrolē?
To pārvalda premjerministra iecelta cilvēka vadīts fonds. Un šeit arī ir divas interesantas lietas. Visi šie mediji nodeva savus uzņēmumus jaunajam holdingam bez maksas. Viņi faktiski savus uzņēmumus ziedoja. Otrkārt, valdībai ir tiesības apturēt konkurences procesus. Šo apvienošanās procesu bija jāizvērtē konkurences iestādei, taču valdība pieņēma dekrētu, kurā teikts, ka šāda apvienošana ir nacionālās drošības jautājums. Nekādi paskaidrojumi gan netika sniegti. Tas tikai parāda, ka šis ir valdības īstenots pasākums un arī citkārt neatkarīgām valsts institūcijām var aizliegt pildīt viņu pienākumus.
Plašu rezonansi ir izraisījušas arī diskusijas par iespējamo Džordža Sorosa iesaisti dažādos iekšpolitiskos un Eiropas procesos. Cik, jūsuprāt, šādi apgalvojumi ir pamatoti un vai arī jūsu kā nevalstiskās organizācijas darbs tiek kaut kā ietekmēts?
Protams, ka paziņojumi par Džordžu Sorosu ir pilnīgi nepamatoti. Tiek apgalvots, ka Soross vada un finansē sazvērestību, kurā iesaistītas gan nevalstiskās organizācijas (NVO), gan Eiropas Savienības politiķi, ar mērķi panākt migrācijai labvēlīgu politiku, kas ļautu pārpludināt Eiropu ar bēgļiem, migrantiem un patvēruma meklētājiem. Un tas viss apdraudot mūsu kultūru. Manuprāt, tā tiešām ir tikai sazvērestības teorija. Taču šis vēstījums ļoti labi nostrādā, arī pateicoties jau minētajai mediju mašinērijai, kas to izplata un nesniedz pretējo viedokli. Atsevišķas sabiedrības grupas tam pilnībā tic, taču šī kampaņa ietekmē arī tos, kuri ir pret to. Arī mūsu organizācija tiek dēvēta par Sorosa organizāciju, un tādēļ mums faktiski ir kļuvis ārkārtīgi grūti sadarboties ar valsts institūcijām - vai tā būtu policija, vai skolas. Viens no mūsu uzdevumiem ir organizēt jēgpilnas diskusijas par atsevišķiem politikas jautājumiem ar valsts iestādēm, kas, piemēram, nodrošina sociālos pakalpojumus. Taču pēdējos gados šāda sadarbība ir pilnībā pārtrūkusi. Otrkārt,
dažādi pilsoniskie centri un nevalstiskās organizācijas medijos tiek dēvēti par ārvalstu interešu aizstāvjiem un notiek tieši uzbrukumi gan organizācijām, gan konkrētiem cilvēkiem.
Tas, protams, ietekmē jūsu darbu. Tas gan manai organizācijai neliks klusēt un izteikt savu viedokli, taču vienkāršajiem pilsoņiem tas ir kā brīdinājuma stāsts – redziet, ko jūs dabūsiet, ja iesaistīsieties sabiedrisko jautājumu risināšanā un paudīsiet savu viedokli!
Es tieši gribēju vaicāt, kā tas ir ietekmējis vienkāršos pilsoņus? Vai viņi aktīvāk iesaistās un runā par problēmām, vai arī tieši pretēji?
Es teiktu – gan, gan. Ir cilvēki, kuri brīvāk izsakās, jo uzskata, ka viņiem nav ko zaudēt. Un ir tādi, kas sāk klusēt. Es gribētu teikt, ka šādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Ir daži drosmīgie, kuri uzskata, ka viņu pārliecība ir svarīga, taču vienlaicīgi
vienkāršie pilsoņi par sabiedriskiem jautājumiem runā arvien mazāk.
Un tas vēl vairāk pastiprinās ar Centrāleiropas attieksmi pret pilsonisko aktīvismu, kas ir zemāks, nekā citur Rietumeiropā.
Pašlaik ir arī ļoti aktīvas diskusijas starp Eiropas Savienības institūcijām par likuma varu Ungārijā Vai, jūsuprāt, šīs Eiropas Savienības izvirzītās apsūdzības ir pamatotas? Vai jūs jūtat, ka Eiropa ir patiešām ieinteresēta kaut ko mainīt, un vai jūs ar viņām sadarbojaties?
Manuprāt, Eiropas Savienība vai jebkura cita organizācija ir tik stipra, cik tā ir spējīga aizstāvēt tās vērtības, uz kurām tā tika dibināta. Eiropas Savienības gadījumā ir runa tieši par likuma varu un cilvēku pamattiesībām. Tāpēc es pilnībā piekrītu apgalvojumiem, ka likuma vara Ungārijā ir pakļauta sistemātiskiem draudiem un ka tas apdraud arī pamattiesības. Tieši tāpēc mēs esam snieguši Eiropas Savienībai savus atzinumus par šīs politikas īstenošanu mūsu valstī. Un es personiski uzskatu, ka 7. panta procedūra, kas ir uzsākta pret Ungāriju, ļoti korektā veidā pirmo reizi izvērtē situāciju no sistēmiskā skatu punkta un situācija tiek vērtēta kopumā. Tikai tā ir iespējams patiešām saprast, kas notiek.
Ungārijai ir ļoti svarīgi būt daļai no Eiropas Savienības, kas aizstāv šīs galvenās vērtības, taču arī Eiropas Savienībai ir svarīgi aizsargāt savas vērtības, jo tas ir izdzīvošanas jautājums.
