Pirmkārt gribētu Jums vaicāt par šo NATO ārlietu ministru tikšanos Rīgā. Ko no šīs tikšanās sagaida Ungārija kā NATO dalībvalsts?
Mēs tiekamies ļoti izaicinošos apstākļos. Nekad vēl nav bijusi tāda situācija, kad Eiropa ir pakļauta migrācijas spiedienam no trijiem virzieniem vienlaicīgi – no dienvidiem, dienvidaustrumiem un austrumiem. Protams, ka šīm migrantu plūsmām iemesls ir drošības jautājumi, ar kuriem visiem kaut kas būtu jādara, arī NATO. Alianse tikko kā ir pabeigusi ne pašu veiksmīgāko misiju Afganistānā, taču mums kopīgi ir jāturpina darbs pie tā, lai Afganistāna nebūtu patvērums dažādām teroristu organizācijām un lai tā nekļūtu par vēl vienu iemeslu turpmākiem migrācijas viļņiem. No otras puses, mēs sagaidām, lai NATO turpinātu būt aktīva arī dienvidos, jo terorisma draudi vienmēr ir veicinājuši migrantu plūsmas no Subsahāras reģiona Āfrikā. Mēs ceram sagaidīt arī stingru nostāju Rietumbalkānu integrācijas jautājumā, jo mēs ģeogrāfiski šim reģionam atrodamies ļoti tuvu. Tas mums ir ārkārtīgi svarīgi.
Jūs jau minējāt, ka migrācijas spiediens pašlaik nāk no vairākiem virzieniem, taču mūs, iespējams, visvairāk satrauc tieši situācija uz Baltkrievijas robežām ar Latviju, Lietuvu un Poliju. Jums ir ļoti labas attiecības ar Poliju, kas ir jūsu draugs un sabiedrotais. Vienlaikus, jūsu premjerministrs ir arī diezgan labs Aleksandra Lukašenko draugs.
Tas ir pārspīlējums!
Varbūt kaut kas ir mainījies. Bet tomēr – kāda ir Ungārijas nostāja, kā mums šo situāciju vajadzētu risināt?
Es vēlreiz gribētu uzsvērt, ka jūsu apraksts mūsu attiecībām ar Baltkrieviju ir pārspīlēts. Taisnība, ka mēs vienmēr esam par prioritāti uzskatījuši pragmatisku pieeju austrumu kaimiņiem, tostarp Baltkrievijai.
Eiropas Savienībai bija iespēja panākt Baltkrievijas tuvināšanos un padarīt attiecības ciešākas. Un es pat teiktu tā – ja tā būtu šo iespēju izmantojusi, šādas migrācijas krīzes nebūtu.
Taču Briseles stratēģiskais lēmums bija atšķirīgs, un Eiropas Savienība ir izlēmusi partnerību ar Baltkrieviju nevirzīt tālāk, un mēs redzam rezultātu.
Arī mums ir pieredze, kā tas ir, kad migranti organizēti tiek ar varu virzīti tavas robežas virzienā. 2015. gadā mūsu valsts robežu pārkāpa 400 tūkstoši nelegālo migrantu. Arī viņi uzvedās agresīvi un neizrādīja nekādu cieņu pret mūsu noteikumiem un prasībām. Viņi bloķēja ceļus un aizņēma sabiedriskās vietas, un ungāri noteikti to negribētu piedzīvot vēlreiz. Tāpēc arī mēs spērām stingrus soļus – mēs uzbūvējām aizsargsienu uz robežas, piesaistījām policiju un armiju robežas uzraudzīšanā. Tā mēs varējām šo plūsmu apturēt. Taču arī šajā gadā vien mēs uz robežas esam apturējuši 110 tūkstošus migrantu. Iedomājieties, cik liels būtu šis skaitlis, ja žoga nebūtu un ja migranti nezinātu, ka šeit nav jēgas ierasties. Pat zinot, ka izredžu nav, ieradās 110 tūkstoši! Līdzīgi kā pirms sešiem gadiem visi bēga no kara Sīrijā, tagad visi pēkšņi ir kļuvuši par afgāņiem. Tāpēc arī mēs piedāvājām Latvijai, Lietuvai un Igaunijai celt žogu, cik vien ātri iespējams. Tā ir pasaka, ka uz šo lietu būtu jāskatās kā uz cilvēktiesību jautājumu. Baltkrievija ir droša valsts, un tajā nav kara. Tāpēc arī šos cilvēkus nevajadzētu uzskatīt par bēgļiem, jo par tādu nevarētu kļūt, šķērsojot divu drošu valstu robežu.
Tāpēc mēs jums piekrītam, ka šis jautājums ir jāuzlūko kā drošības jautājums.
Pēdējo nedēļu laikā daudz tiek runāts par nepieciešamību pārskatīt un mainīt Eiropas Savienības migrācijas politiku. Ungārija ir uzsvērusi, ka pirms pieciem gadiem tā jau parādīja piemēru un toreiz saņēma kritiku. Tagad situācija ir gandrīz tāda pati, taču viedokļi sāk mainīties. Kāds ir jūsu viedoklis par Eiropas kopējo politiku, un kurā virzienā tai vajadzētu mainīties?
Manuprāt, kompetence pār migrācijas jautājumiem būtu jāatdod atpakaļ dalībvalstīm. Pēdējie seši gadi ir pierādījuši, ka Eiropas Savienība ar šo situāciju nespēj tikt galā. No dažu dalībvalstu un Eiropas Komisijas puses izskan bezatbildīgi paziņojumi un tiek pieņemti bezatbildīgi lēmumi. Tā dēvētā integrācijas politika Rietumeiropā ir pilnībā izgāzusies. Un mēs redzam paralēlas sabiedrības. Mēs redzam, ka atbraucēji absolūti neciena tos, kuri šajās valstīs dzīvo. Tagad Eiropas Savienība ir pakļauta milzīgiem kulturāliem un civilizāciju izaicinājumiem un riskiem. Mums ir jāatdod šīs kompetences dalībvalstīm
Un kas tad notiks ar Eiropas Savienību?
Manuprāt, Eiropas Savienība tad kļūtu daudz spēcīgāka, jo dalībvalstis savas robežas uzraudzītu daudz efektīvāk. Problēma ir tajā, ka Eiropas Komisija pašlaik neatbalsta nekādas darbības robežu aizsardzībai. Eiropas Savienība finansē visu, kas atbalsta migrācijas plūsmas, – viņi finansē migrācijai simpatizējošas nevalstiskas organizācijas, tā dēvētās integrācijas procedūras, tā sauktās cilvēktiesības. Tā vietā, lai uz šo situāciju skatītos no drošības viedokļa. Mēs no Eiropas Savienības neesam saņēmuši faktiski nekādu atbalstu, bet sešu gadu laikā esam iztērējuši jau pusotru miljardu eiro savu robežu stiprināšanai. Taču tā nav tikai mūsu robeža, tā ir visas Eiropas Savienības un Šengenas zonas robeža.
Šī samita laikā mēs dzirdējām arī daudz diskusiju par nepieciešamību pārskatīt attieksmi pret Krieviju. Jūs jau minējāt, ka Ungārijas valdība atbalsta šo pragmatisko pieeju visiem austrumu kaimiņiem, tostarp Baltkrievijai un Krievijai. Laikā, kad mēs redzam šo ģeopolitisko, ekonomisko un militāro sāncensību starp Eiropu, Krieviju un NATO – kāds ir Ungārijas viedoklis? Kā atrast līdzsvaru starp pragmatisko pieeju un drošības riskiem un apdraudējumiem?
Mēs ļoti labi saprotam, ka atšķirīga vēsture un atšķirīgs ģeogrāfiskais izvietojums mums uz Krieviju liek skatīties dažādi. Taču mums tas ir jāciena. Jūs bijāt daļa no PSRS, mūs arī bija okupējuši komunisti, jūs esat tiešos kaimiņos, mēs esam nedaudz tālāk. Mēs jūs saprotam, un tāpēc mēs vienmēr jums izrādām solidaritāti. Ungārija jau divreiz ir bijusi iesaistīta Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misijā un nākamgad to darīs vēlreiz.
Taču mēs nevaram atļauties nedomāt par Krieviju, neņemot vērā reģionālo realitāti.
Vairākas rietumvalstu kompānijas ir atlikušas dažādus reģionālos infrastruktūras projektus enerģētikas sektorā, taču nav nekādu jaunu piedāvājumu, kur rast jaunus piegādes resursus mūsu gāzes sistēmām. Kad mēs pirms ziemas vēlamies nodrošināt savas enerģētiskās piegādes, mums ir jārunā ar Krieviju. Es cenšos pievērst savu kolēģu uzmanību šim jautājumam, jo, ja mēs runājam par ilgtermiņa sadarbību ar Krieviju, ir jāņem vērā, ka dažas Centrāleiropas daļas ir pilnībā pakļautas Krievijai enerģijas jomā. Un ar politiskiem paziņojumiem savu māju nepiekurināsi. Tam ir vajadzīga gāze.
Jūs nesen arī viesojāties Krievijā un runājāt par "Sputnik" vakcīnām. Šāda nostāja arī ir pretrunā ar kopējo Eiropas plūsmu, ja tā var teikt. Kāpēc tā? Varbūt varat paskaidrot?
Mēs uzskatām, ka uz vakcīnām ir jāskatās bez jebkādiem politiskiem vai ideoloģiskiem zemtekstiem. Mums vakcīnas ir vienkārši līdzeklis dzīvības glābšanai. Ja mums gada sākumā nebūtu bijusi iespēja iegādāties divus miljonus "Sputnik" vakcīnu devu, mums līdz vasarai nebūtu izdevies pabeigt ātrāko vakcinēšanās kampaņu Eiropas Savienībā. Jūs noteikti atceraties, ka Rietumu piegādes vienmēr kavējās un tās bija apjoma ziņā mazākas. Šajā situācijā mums bija nepieciešamas papildu piegādes no citiem avotiem, un man jāsaka, ka krievi vienmēr ir piegādājuši vakcīnas laikā, saskaņā ar grafiku un līgumu. Mums tiešām ir vienalga, no kurienes nāk vakcīna un kas to ražo, ja vien tā ir droša un efektīva. Ja runa ir par cilvēku dzīvību, nekādi politiski vai ideoloģiski aspekti nav nepieciešami.
Mums ar “Sputnik” ir ļoti laba pieredze, to ir saņēmuši vairāk nekā miljons ungāru, un rezultāti ir tikpat labi kā pārējām piecām vakcīnām.
Turklāt – visas ir ļoti efektīvas. Tagad mēs esam sākuši celt savu nacionālo vakcīnu rūpnīcu un runājam gan ar Krieviju, gan ar Ķīnu par investīcijām, lai mēs varētu ražot gan "Sputnik", gan "Sinopharm" vakcīnas. Mēs piekrītam Pasaules Veselības arganizācijas ģenerālsekretāra viedoklim par to, ka jautājums, vai visiem pietiks vakcīnu, ir saistīts ar kapacitāti. Jo lielāka ražošanas kapacitāte, jo lielākas iespējas tās visiem piegādāt. Tāpēc mēs arī vairosim savas ražošanas spējas.
Es tomēr nevaru nepajautāt par Ungārijas attiecībām ar Eiropas Savienību. Saspīlējums turpinās jau kādu laiku, arī jūsu kaimiņa Polijas attiecības ar Eiropu ir ļoti saasinātas. Kādas jūs redzat iespējas atrisināt šīs domstarpības, un kur tas viss varētu novest?
Šīs debates ir dziļi balstītas ideoloģiskajās atšķirībās. Pirmkārt, Eiropas institūcijas vēlētos izveidot Eiropas Savienotās Valstis, līdzīgi kā ASV, nododot Briselei pēc iespējas vairāk nacionālo pilnvaru. Mūsu pieeja ir pilnīgi pretēja, jo mēs uzskatām, ka Eiropas Savienība var būt spēcīga tikai tad, ja tās pamatā ir spēcīgas dalībvalstis. Otrkārt, kā jau jūs teicāt, mēs bieži vien ejam pret straumi. Bet mēs to nedarām tāpēc, ka tas ir jautri, bet gan tāpēc, ka mums ir cita pieeja. Mēs esam labēja, kristīgi demokrātiska un patriotiska valdība, un mēs uzskatām, ka mūsu pozīcija ir daudz piemērotāka mūsu iedzīvotājiem nekā liberālā vairākuma idejas. Liberāļi sevi uzskata par vienīgo veidu, kā sasniegt progresu, tāpēc viņiem mūsu pastāvēšana vispār ir ļoti neērta. Jo mēs jau neesam tikai patriotiski un labēji – mēs vienlaikus esam arī ļoti veiksmīgi. Un tas liberālajam vairākumam ir grūti sagremojams, ieskaitot Eiropas Komisiju
No otras puses, šīs ir tās vērtības, kurām Ungārija savulaik piekrita.
Mēs uzskatām, ka tās vērtības, zem kurām mēs parakstījāmies, ir tās, kuras mēs pašlaik pārstāvam. Arī liberāļu pārstāvētās idejas nav klasiskās Eiropas vērtības. Klasiskās vērtības pārstāvam tieši mēs. Un tur mūsu viedokļi atšķiras.
