Atvērtie faili

#77 Kāda ir dzīve valstī, kur notiek karš? Speciālreportāža no Ukrainas. 1. stāsts

Atvērtie faili

#79 Kas lobē "Gazprom" intereses Latvijā?

#78 Dzīve zem kara stobriem. Speciālreportāža no Ukrainas. 2. stāsts

Ukraiņu dzīve zem kara stobriem. Borščs aizsardzības vienības štābā un nakts sirēnas pagrabā

Ātrais karš Ukrainā Putinam nav izdevies. Ukraiņi izrāda negaidītu pretestību, un pasaule tam aplaudē. Taču tas nozīmē, ka Krievijas karaspēks bumbo vairs ne Ukrainas militāros objektus, bet mierīgos iedzīvotājus. Viņu ikdiena paiet bumbu patvertnēs. Okupantu aplenktajās pilsētās cilvēkiem nav, ko ēst, bērni mirst no ūdens trūkuma. Tikmēr citur iedzīvotāji gatavojas pašaizsardzībai, brīvprātīgajiem pievienojas pat vecie un slimie. Nepietiek ne ieroču, ne ekipējuma, bet ukraiņi gatavo Molotova kokteiļus un kara šausmās joko. Karu viņi izcīna vieni paši un jautā – vai Eiropa atkal tikai noskatīsies?

Aizsardzības vienību patvertne

2. marts, kara septītā diena. Luckas pilsēta aptuveni 200 kilometrus no Baltkrievijas robežas. Vēl nesen tur dzīvoja aptuveni 200 tūkstoši iedzīvotāju. Karam sākoties, daļa devusies bēgļu gaitās, bet palikušie iesaistījušies pilsētas aizsardzības pasākumos. 

Latvijas Radio izdodas apmeklēt vienu no Luckas teritoriālās aizsardzības vienību patvertnēm – tādu kā štābu.

Kara laikā vietējie pret svešiniekiem ir ļoti atturīgi, jo valstī pieredzētas diversijas, un cilvēki vienkārši neuzticas nevienam nepazīstamam. Tomēr Latvijas Radio patvertnē nonāk kopā ar agrāk satiktu paziņu, tāpēc uzņemšana ir silta.

Vienības komandieris pirms interviju sniegšanas vispirms norīko paēst pusdienas: “Boršču! Zupu viņi arī mājās paēdīs.”

Patvertne iekārtota plašā pagrabā. No ārpuses tā tiek apsargāta, bet iekšpusē atrodams viss dzīvošanai nepieciešamais. Patvertne tiek apkurināta, te ir arī ūdens un elektrība. Vienā telpā iekārtotas saliekamās gultas, bet citā stāv garš galds. Tas teju lūst no ēdieniem. “Jūs redzat, cik daudz mums visa kā. Es saku: karš beigsies, kā mēs visu to apēdīsim?” smejas Svetlana.

Tagad lūdzot cilvēkiem pārtiku vairs nevest, jo nav kur to likt. “Lieta tāda, ka cilvēki vāc [pārtiku]. Ne tik daudz priekš šejienes… Lūk, tagad zvanīja no Zaporižjas, tur jau sāk veidoties katastrofa, jo nav pārtikas produktu, viņi lūdz palīdzību. Bet mums okupantu dēļ nav iespēju to nosūtīt… viņi neizlaidīs. Vest uz turieni nav iespēju, jo visu atņems un aprīs paši,” skaidro vienības komandieris.

Pie kopgalda pusdienot sanāk daudz vīriešu formas tērpos. Sanākušos apkalpo četras sievietes, tostarp Svetlana un Nataļja.  Brīvprātīgās strādā uz maiņām, lai nodrošinātu, ka visi pilsētas aizstāvji ir paēduši. 

“Runā, ka krievi domā – mūsu karavīri ir stipri. Bet mūsu vīri saka – ''Jūs vēl mūsu sievas neesat redzējuši! Kad viņas iznāks… Mēs paši viņas baidāmies'',” smej Svetlana.

Viņa ir neliela auguma sirsnīga gaišmate. Pēc izglītības un profesijas viņa ir mūziķe, bet šeit dara visus nepieciešamos darbus. 

Svetlana netaisās bēgt. Visi viņas tuvinieki – brāļa un māsas ģimenes – šobrīd ir Kijivā. “Tur ir ļoti smagi. Jau četras dienas nav ēduši, jau vairs nebēg uz pagrabiem, paliek dzīvokļos, viņiem jau vairs nav spēka,” stāsta Svetlana.

Tuvinieku pārdzīvotais dod spēku arī pašai cīnīties: “Vakar man jau bija mazliet panika, kad dzirdēju, ka kadirovieši ir Kijivā un jau spēcīgi bombardē... Bet manējie… Es smeļos spēku no viņiem. Viņi ļoti vīrišķīgi to pārdzīvo un saka – mēs to izturēsim!”

Pie pusdienu galda atklājas, ka vairāki no šeit sēdošajiem savulaik, padomju laikā, dienējuši Latvijas teritorijā. Daži zina Baltijas valstu pilsētu nosaukumus. 

Gatavojas aizsardzībai

Pēc pusdienām pievienojas jauns, neliela auguma puisis vārdā Olegs. Viņš ir formastērpā, un teritoriālās aizsardzības vienības vadība viņu nozīmējusi sarunai ar Latvijas žurnālistiem.

Olegs piedalījies karā jau 2014. gadā. Ar žurnālistiem viņš runā tikai ukraiņu valodā. “Mums te ir viss. Ir, kur nomazgāt rokas, ēdiens, ir gultas, siltas drēbes. Mēs pat esam gatavi uzņemt cilvēkus, kas pārcēlušies un atnākuši pilnīgi bez nekā. Apģērbsim un pabarosim. (..) Mēs varam nodrošināt tādus apstākļus, lai cilvēki šeit nejustos kā pagrabā, bet būtu komfortabli,” pastāstīja Olegs.

Viņš pilsētā koordinē humānās palīdzības sadali. Kā pašlaik trūkst visvairāk? “Nav vajadzības pēc silta ēdiena un apģērba. Cilvēki nes, kas nu kuram ir.  Problēmas ir ar bruņu vestēm un ķiverēm. Polijā jau ir izpirktas visas bruņu vestes un ķiveres,” atklāja Olegs.

Ukraiņi tagad meklē citas iespējas sagādāt nepieciešamo ekipējumu. Tikmēr Krievijas okupantu iebrukumu gatavojas atvairīt pašu spēkiem, un gatavo arī tā dēvētos Molotova kokteiļus. Tas ir ātri uzliesmojošs degmaisījums stikla pudelēs. 

Luckā gan tos nesauc par Molotova kokteiļiem, bet citā vārdā. “Mēs tos saucam „Banderu kompots”,” smejas Olegs. “Molotova kokteilis – tas ir sovjetu nosaukums, mēs sakām „Banderu kompots”. Ja jau mēs esam banderovieši, tad tas ir „Banderu kompots”.” Pilsētā sagatavoti vairāki desmiti tūkstošu pudeļu ar šo “kompotu”.

Ar to sagaidītu arī iebrucējus no Baltkrievijas puses. Laikā, kad apmeklējam Lucku, vietējiem zināms, ka salīdzinoši netālu baltkrievu pusē atrodas armijas vienības. “Mēs zinām, ka tur ir tanku divīzija. Mēs viņus gaidām. Padzirdīsim ar kompotu,” piebilst Olegs.

Pirmo Krievijas uzbrukumu Luckas militārajai lidostai pilsēta pārdzīvojusi salīdzinoši mierīgi. Pēc Krimas okupācijas šajā lidostā bija pārdislocēta Sevastopoles aviobrigāde. Taču uzbrukuma brīdī vienības tur vairs nebija. “Mēs taču esam gudri cilvēki, bijām sagatavojušies – tajā brīdī viņu tur vairs nebija,” saka Olegs.

Aicina Eiropu iestāties par Ukrainu

Bez smaida un ne tik mierīgi kā Olegs par gaidāmajām cīņām runā brīvprātīgā Svetlana: “Mēs esam miermīlīgi cilvēki. Mums ne pret vienu nekad nav bijušas pretenzijas. Cik vien ilgi dzīvojam – mūsu vectēvi, vecmāmiņas, viņu vecvectēvi un tēvu tēvi – krievi nekad mums nav ļāvuši dzīvot. Mēs visu laiku esam spriedzē, viņi visu laiku lien pie mums. Mēs nedrīkstam paši izdarīt savas izvēles, viņi mums to neļauj. Viņi mūs pastāvīgi žmiedz, visu atņem, mēs nevaram attīstīties, jo visu laiku esam zem viņu spiediena.”

Svetlana uzskata – ja Eiropas valstis būtu iestājušās par Ukrainu jau 2014. gadā, kad Krievija ar saviem “zaļajiem zaldātiņiem” okupēja Krimu, šobrīd Ukrainā neplosītos karš. “Nekad tas nebūtu. Tas bija mazs izrāviens, kas izauga milzīgā… Tāpēc, ka visi klusēja,” saka Svetlana.

Pašreizējo Eiropas Savienības un visas pasaules atbalstu viņa novērtē, taču uzskata, ka tas ir novēlots.

Uz mirkli Svetlana sarunu pamet un atgriežas ar telefonu, kurā uzšķirts dzejnieka Oleksandra Olesja dzejolis “Pamjataj”. Tas stāsta par Ukrainas skarbo vēsturi 20. gadsimtā. Kad Ukraina cīnījās ar ienaidniekiem par savām tiesībām uz dzīvi, cilvēki mira un vēlējās vienīgi līdzjūtību, – – Eiropa klusēja. Kad Ukraina nevienlīdzīgā cīņā noasiņoja, asaras lēja un gaidīja draudzīgu palīdzību, – Eiropa klusēja. Kad Ukraina no bada vārdus zaudēja, – Eiropa klusēja. Klusēja arī tad, kad rētās kliedza.

Tagad taču Eiropas valstis neklusē. Svetlana atbild – par vēlu un par maigu. “Jārīkojas daudz izlēmīgāk – aiztaisiet debesis! Aizveriet debesis! Pārējo izdarīsim mēs paši,” mudina ukrainiete.

Trūks bruņojuma un ekipējuma

3. marts, nedēļa kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Latvijas žurnālisti joprojām Ukrainas rietumu daļā, Novohradā-Volinskā. Tā ir neliela pilsētiņa Žitomiras apgabalā, 86 kilometru attālumā no Žitomiras pilsētas. Arī tā pēdējās nedēļas laikā jau tikusi apšaudīta. 

Pilsētā sarunātas intervijas ar diviem brīvprātīgajiem no pilsētas aizsardzības vienības. Ar Sergeju Zaharčuku tikšanās ir uz ceļa izveidotā kontrolpunktā. Tas ir no betona klučiem izgatavots aizsegs pilsētas aizstāvjiem. Betona cietokšņa virspusē plīvo liels, tumši sarkani melns ukraiņu nacionālistu karogs. “Ir normāla situācija. Visi ir gatavi, gaidām,” saka Sergejs Zaharčuks.

Viņš ir liela auguma, spēcīgs vīrs, kas miera laikā strādājis par mežsargu. “Pie mums tikai nedaudzi vietējie ir izbraukuši. Pārsvarā visi pagaidām palikuši. Tādās vietās kā Kijiva un Harkiva, kur ir spēcīgas apšaudes, tur cilvēki ir spiesti braukt prom. Viņi taču šauj pa miermīlīgiem cilvēkiem,” skaidro Sergejs.

Vietējie aktīvi atbalsta pilsētas aizstāvjus. “Principā, kā nu var, tā cilvēki palīdz… Gan brīvprātīgie, gan citi cilvēki cenšas. Bet bruņojuma trūkst, protams.”

Sergejs cer, ka ar laiku ekipējums pienāks, taču vispirms to sūta uz kara frontes pirmajām līnijām.

Sergejs Zaharčuks no pilsētas aizsardzības vienības Ukrainas pilsētā Novohradā-Volinskā

Ekipējuma trūkumu piemin vēl viens brīvprātīgais no pilsētas aizsardzības vienības – 67 gadus vecais Mihails Ļibers. Miera laikos viņš bija pasniedzējs medicīnas koledžā. Mihailam mugurā ir haki krāsas žakete, kas, šķiet, vēl no padomju laikiem saglabājusies.

“Mūsu puiši kontrolpunktos stāv bez bruņu vestēm, bez ķiverēm. Automāts ir viens uz 4 vai 5 cilvēkiem.

Cilvēku ir ļoti daudz, bet ieroču trūkst un ekipējuma trūkst,” atklāj Mihails.

Starptautiskā palīdzība gan pamazām pienāk. “Šodien, tikko kā mēs saņēmām pirmo sūtījumu no Polijas. Mums atveda individuālos aizsardzības līdzekļus – aptieciņas, lauka komplektus medicīnas darbiniekiem, tur ir viss – šinas, marles asiņošanas apturēšanai. (..) Ieroču mums katastrofāli trūkst. Ja mums iedotu pāris labu granātmetēju, pāris “Stingerus”, šeit vispār neviens neienāktu. Tā nu mums nākas viņus visus dedzināt ar Molotova kokteiļiem. Tas ir visizplatītākais ierocis,” stāsta Mihails Ļibers.

Arī šeit Molotova kokteiļi ieguvuši citu vārdu – atšķirībā no Luckas tos nedēvē par kompotiem, bet gan par smūtijiem. Kontrolpunkta apmeklējuma laikā arī ļauj apskatīt kokteiļu kolekciju – glītā rindā sakārtotas dažādu stipro alkoholisko dzērienu pudeles, piepildītas ar degmaisījumu un ar lupatiņu cieši nosietas. Piesiets arī prāvs sērkociņa deglis, lai viegli aizdedzināt.

"Molotova kokteiļi"

“Entuziasms ir milzīgs, cilvēki pilnīgi deg. Mūs biedē ar atombumbām, mēs gatavojamies. Mēs pat tam esam gatavi, bet nepadosimies nekādā gadījumā,” saka Mihails.

Pilsētas aizstāvībā katrs iesaistās atbilstoši savām spējām. “Pie mums atnāca visi, kas nav derīgi armijai. Visi, kas derīgi, – aizgāja armijā, tad otrajā vietā ir teritoriālās aizsardzības vienības. Bet visi slimie, klibie, mazgadīgie – tie visi atnāca uz brīvprātīgajiem, tāpēc tur ir pensionāri, cilvēki, kas slimo ar diabētu, aterosklerozi, klibo uz divām kājām un tā tālāk,” smejot stāsta Mihails.

Ukrainas pilsētā Novohradā-Volinskā brīvprātīgais no pilsētas aizsardzības vienības – 67 gadus vecais Mihails Ļibers

Mammu, nopirksim pistoli”

Ukrainā tagad jārēķinās ar komandantstundām, kuru laikā ārā labāk neatrasties. Novohradā-Volinskā viesnīcā, kur nakšņo Latvijas Radio korespondente, apmetušies arī vairāki bēgļi no Kijivas un žurnālistu grupa no Polijas. 

Nakts izvēršas nemierīga. Jau vakarā viesnīcas administrācija lūdz viesus izslēgt gaismas, jo virs pilsētas manīts drons. Savukārt pirms pusnakts visus uzmodina ar aicinājumu nekavējoties doties uz pagrabu, ko izmanto kā patvertni no iespējamā gaisa uzlidojuma. 

Uz ielas, klusumā ieklausoties, var dzirdēt dobju skaņu, kas vedina domāt par raķešu pacelšanos un attālināšanos. 

Tikmēr pagrabā valda rosība. Žora ar mammu Viktoriju Vovčenko ir no Kijivas. Abi evakuējušies jau pirmajā kara dienā. 

“Mēs esam kreisajā krastā, tuvāk lidostai… Pamodāmies no sprādzieniem piecos no rīta. “Telegram” kanālā redzējām, ka Putins izsludinājis specoperāciju. Sākām kravāt mantas. Pusstundā mēs savācāmies un devāmies pēc vecmāmiņām un vectētiņiem, kuri atrodas labajā krastā,” stāsta Viktorija.

Visus 11 ģimenes locekļus izdevies savākt vienkopus un Kijivu pamest. Iepriekš šādam scenārijam viņi jau bija gatavojušies, un Novohradu-Volinsku izvēlējušies kā nosacīti drošu atbalsta punktu. “Mēs laikus sapratām, ka var būt tāda situācija. Mēs šeit atbraucām, atstājām rezervei kannas ar benzīnu,” stāsta Viktorija.

Līdz šim valsti pamest nebija plānojuši, bet šobrīd ir pārdomās: “Šodien aprit nedēļa, kopš mēs pametām mājas. Bijām domājuši, ka nedēļas laikā kaut kas atrisināsies. Notiek pārrunas, bet tām nav nekādu rezultātu, es nezinu… Šodien mums bija ģimenes sapulce, un mēs secinājām, ka, visticamāk, tas viss būs uz ilgu laiku, un mums kaut kas ir jādara… Mēs esam bez mājām. Tagad pats galvenais uzdevums ir visas sievietes un bērnus nogādāt drošībā, lai vīrieši mierīgi var aizstāvēt savu dzimteni.”

Kara pirmajā nedēļā pieredzētā apšaude un sprādzieni jau ir atstājuši iespaidu uz bērniem. “Es viņam taisīju ausis ciet, lai viņš nedzird. Piekļāvu pie sevis. Viņš jau tagad savos piecos gados man saka: mammu, nopirksim pistoli vai automātu un iesim šaut tos krievus. Tas ir briesmīgi, godīgi sakot,” stāsta Viktorija.

Karš mainījis vēl vienas šīs ģimenes atvases – Nadeždas Toniginas skatu uz dzīvi. Nadeždai ir 19 gadi.

 “Es nekur nemācos. Biju pabeigusi skolu un jutos ļoti vīlusies visā mūsu izglītības sistēmā, nekur neiestājos. Sākotnēji, vēl devītajā klasē, ļoti gribēju iet studēt medicīnu, kļūt par ārsti, bet es to neizdarīju, neaizgāju mācīties… Tagad, kad ir iespēja palīdzēt, es saprotu, ka man ir sasietas rokas… Man nav to zināšanu, kuras varēja būt, un es to ļoti nožēloju,” saka Nadežda, kura tagad apgūst pirmās palīdzības kursus un cer, ka varēs būt noderīga savai valstij.

Ap vieniem naktī ārkārtas situāciju aplikācija telefonā dod skaņas signālu par to, ka potenciālie draudi ir garām un varam atgriezties viesnīcā. Tomēr tas nav uz ilgu laiku. Ap četriem no rīta pa viesnīcas durvīm atkal rībina – ir jādodas uz pagrabu. Šoreiz gan paklausīgo ir mazāk.

Pēc brīža atnāk poļu žurnālistu grupa, kas tepat apmetusies. Gaismai svīstot, visi kopā telefonā klausās Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska uzrunu: “Eiropai tagad ir jāatmostas. Deg lielākā atomelektrostacija Eiropā. Šobrīd krievu tanki apšauda atomelektrostaciju.”

“Mēs labprāt nekur nebrauktu”

Pēc Novohradas-Volinskas pagrabā pavadītās nakts Latvijas Radio žurnāliste nolemj atgriezties Latvijā. Robežu izdodas šķērsot Ustiluhā Ukrainas ziemeļrietumos. Tas ir neliels robežkontroles punkts pie Polijas robežas, nostāk no galvenās bēgļu plūsmas.

Taču arī tur ir daudz aizbraucēju. 

“Šauj, slepkavo… Mēs izvedam bērnus, glābjam bērnus,” stāsta kāda atbraucēja.

Ko viņa teiktu cilvēkiem, kas ir šobrīd Putina pusē un domā, ka Krievijas armija ir ieradusies atbrīvot Ukrainu? “Es vēlu viņiem pieredzēt to pašu, ko mēs…”

Dusmas, asaras sprāgst acīs arī citiem bēgļiem, kas pulcējas pie izejas uz robežkontroles punktu:

“Mēs labprāt nekur nebrauktu..  “
“Negribējām!”
“Tas viss ir putinisms, fašisms.”

Ko viņi teiktu tiem krieviem, kas atbalsta Putinu un to, ko viņi šobrīd dara?

“Vārdu nav!”
“Vārdu nav!”
“Tie nav cilvēki! Viņi nav cilvēki!”
“Viņiem smadzeņu nav! Tie nav domājoši cilvēki, kas jebkad spētu dzīvot brīvībā
tas ir tas, ko mēs izcīnījām.”
“Mums ir lieliska valsts.”
“Es esmu krieviete, un man neviens nekad nav pateicis ne vārda par to, ka es runāju krievu valodā.”

Latvijas Radio korespondente robežu šķērsot devās kājām kopā ar bēgļiem, kas ieradušies bez savām automašīnām. Tādu ir daudz. Pamatā sievietes un bērni, daži sirmgalvji. Kā jau kājāmgājējiem, viņiem mantu līdzi ir tikai tik, cik var panest. Daži dodas prom ar mājdzīvniekiem – redzami vairāki suņi, kāmītis būrī un kaķis somā.

Aizceļotājus līdz robežas žogam pavada ģimenes vīrieši. Viņi valsti atstāt nedrīkst – visiem no 18 gadu vecuma ir jāiesaistās Ukrainas aizstāvībā.

Vīrieši stāv pie sētas un ar skatieniem līdz pēdējam pavada savus bērnus un sievas. Te uzmundrinoši māj, te slauka asaras.

Lai bērni nedzird, kā šauj

Mila no Kijivas izbraukusi pirms trīs dienām kopā ar piecus gadus veco meitiņu Solomeju un deviņgadīgo dēlu Zaharu. Izkļūt no pilsētas nav bijis vienkārši: “Mēs lūdzāmies.”

Lai nonāktu Polijas pusē, ir jāpāriet tiltam. Piecgadīgajai Solomejai ir bail. “Nebaidies, meitiņ, te nav bailīgi – tas ir tilts,” saka Mila. Milai rokas pilnas ar somām, arī Zaharam uzticēts liels koferis.

Kad redzama Eiropas Savienības zīme, Mila gatava pastāstīt, kā viņa jūtas: “Es ziedoju visas ērtības tikai tāpēc, lai viņi vairs nedzirdētu, kā šauj. Tikai tāpēc. Mēs meklēsim kaut kur, kur var noīrēt dzīvesvietu. Mēs esam gatavi īrēt par naudu.”

Pēc tilta pāriešanas mūsu bēgļu grupu apstādina. Nākas gaidīt ilgāku laiku. Priekšā stāv māte ar zīdaini rokās. Bērniņš ir pavisam kluss. Savukārt aiz muguras vecākiem divgadnieku neizdodas nomierināt – puika raud. Tas satrauc Solomeju.

Mila ir režisore – organizējusi masu pasākumus, arī Krievijā. Tagad attieksme pret šo valsti ir pamatīgi mainījusies: “Kad redzi tās sāpes, asaras, asinis, to visu, izstrādājas tāds iekšējais instinkts… Ne tas, ka roku nepadosi, bet tāda neizsakāma sāpe… Tu vairs nevari sazināties ar šiem cilvēkiem. Tas nav naids, nē, vienkārši sāpes, un vairs nevari komunicēt ar viņiem.”

Mila stāsta, ka runā gan ukraiņu, gan krievu valodā, un nekad par to nav saņēmusi aizrādījumus: “Mēs arī tāpat bijām ļoti saliedēti, bet tagad tas ir vispār – jūs redzat, cilvēki kāpj uz tankiem ar karogiem. Un tas nav tikai vienā vietā. Cilvēki nebaidās, apvienojas, sākuši apjaust, ka šī ir viņu zeme, viņu valsts un cik ļoti vērtīga ir brīvība.”

Eiropas valstu atbalstu Mila izjūt caur sociālajiem tīkliem: “Ir ļoti labi, ka tā Dievs iekārtojis, ka pasaule atbalsta. Saprata, sajuta un noticēja.”

Viņa cer, ka starptautiskajām izmeklēšanām būs rezultāti un Putinu sauks pie atbildības par noziegumiem pret cilvēci. “Kā var nogalināt miermīlīgus cilvēkus?

Vispār vajadzētu būt kaut kādām starptautiskām tiesībām rīkoties gadījumos, kad kādas valsts līderis sajucis prātā – kaut kā viņu sasiet un ievietot psihiatriskajā slimnīcā.

Nu, nevar taču tā skatīties un teikt – tā ir viņa darīšana, viņa valsts, viņa vadīšanas stratēģija un instrumenti… Ja nu viņa stratēģija ir iznīcināt pusi pasaules?”

Atkal apstādina. Atkal jāgaida.

“Ļoti daudz cilvēku šo notikumu rezultātā kļuvuši ticīgi. Mēs arī līdz tam ticējām Dievam, bet tagad lūgties bez asarām vairs nav iespējams… Ja agrāk vienkārši pateicies par bērniem, ģimeni, darbu un visu, tad tagad vienkārši raudi. Papildus tam, ka pasakies, skaļi raudi,” saka Mila.

Baznīcu draudzes aktīvi iesaistās, palīdzot cilvēkiem izbraukt. “Kad mēs izbraucām, par mums kāds simts cilvēku lūdzās… Viena baznīca, otra, trešā… Ir grupas “Viber” aplikācijā, kur raksta, ka cilvēki izbrauc – Mila, Jura, bērni izbrauc, un visi kopā lūgsimies. (..) Tas ir tik dziļi aizkustinoši,” stāsta sieviete.

Kaut kur starp Ukrainas un Polijas robežu nākas gaidīt jau vairāk nekā pusotru stundu. Mātēm ir liels izaicinājums noturēt bērnus uz vietas. Pūš dzestrs vējš, salst.

Pēc vairāk nekā divu stundu gaidīšanas beidzot izdodas nokļūt poļu robežkontroles punktā. Robežsargs pienāk pie priekšā stāvošās mātes ar zīdaini – izņem bērnu no rokām un tālāk nes pats. 

Nepilnas trīs stundas robežas šķērsošanai tomēr ir īss brīdis, salīdzinot ar to, kas bija pirms nedēļas. Izskatās, ka tur bēgļu grupām ir izveidots tāds kā ātrais koridors. Poļi ir labi sagatavojušies. Līdzās robežsargiem strādā palīgi, kas mātes ar bērniem sagatavo pasu pārbaudei, dod karstu tēju, sviestmaizes un našķus mazajiem. Pēc laika Mila ar bērniem sēž mikroautobusā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti