Desmit no rīta Kijevas lidostā. Man blakus nostājies neliela auguma, gaišmatains, jauns puisis. Abi raugāmies augšup televizorā, kurā mainās izlidošanas laiki. Mūsu reiss uz Briseli kavēsies četras stundas. Aiz loga snieg lielām ķepīgām pārslām, un var redzēt kā mazs, neatlaidīgs traktors ar lāpstu stumj kaudzē prāvas kupenas.
Aleksejs, tā sauc manu nejauši sastapto ceļabiedru, atzīstas, ka lido pirmo reizi mūžā. Tā nu sanāk, ka uz Eiropu. Viņam plecā - neliela, tumša mugursoma, bet čemodāns ar visu pārējo mantību, kas būs nepieciešama nākamajām divām nedēļām Briselē, tāpat kā manējais un daudzu citu pasažieru, gaida bagāžas glabātuvē. Mums visiem tagad ir jāizdomā, kā īsināt laiku.
Apsēžamies uz vēsajiem metāla krēsliem un, raugoties lēni krītošajā sniegā, sākam runāt par Ukrainu un to, ka tikai nepilnas dienas braucienā no šās pašas vietas, kur tagad sēžam un raugāmies apsnigušajos skrejceļos, ir karš. „Šauj, krīt lādiņi,” Aleksejs saka mierīgā, jauna vīrieša balsī. Šajā pašā zemē.
Stāvu augstāk tepat, Kijevas lidostā, gaiteņa vidū, ir izveidota liela izmēra fotogrāfiju galerija. Divi mākslinieki – Romans Nikolajevs un Jurijs Bilaks iemūžinājuši ukraiņu karavīrus, viņu portretus tuvplānā, salīdzinot viņus ar tēliem no vecmeistaru gleznām.
Kādā no tām ukraiņu karavīri kaujas apģērbā sasēdināti ap vienkāršu galdu, uz kura medainajās vakara gaismās deg viena garena vaska svece. Vidū mācītājs melnā sutanā. Tas ir mākslinieka redzējums par slaveno Leonardo da Vinči 15 gadsimtā gleznoto „Svēto vakarēdienu” un tagad mūsdienu Ukrainu.
Ar Alekseju pārmijam vārdus, ko viņš domā par šo karu un politiku vispār, bet ko gan te lidostā var daudz izrunāt. Alekseja domas tagad ir aizņemtas ar jauno ceļojumu, ar Briseli,
kur viņš divas nedēļas strādās savas ārpakalpojumu kompānijas uzdevumā, kurai ir klienti Briselē. Tā nodarbojas ar komunikācijām, mobilajiem datiem un interneta tehnoloģijām. Viņam ir paveicies arī tādā ziņā, ka uzņēmums visu nokārtojis, arī vīzu lidošanai uz Beļģiju, kas citādi maksātu diezgan dārgi.
Mēs visi galu galā aizlidojam. Aleksejs arī. Jau Briselē palīdzu viņam sagaidīt somu, atrast vilcienu, ar ko tikt līdz pilsētas centram, jo jaunajam puisim viss ir jauns.
Ir pagājušas divas nedēļas. Tā nu, sanāk, ka Alekseju satieku dienu pirms viņa atgriešanās mājup. Steidzos uz tikšanos ar viņu taisnā ceļā no darba. Plecā dators un soma ar radio lietām. Tieši šodien Briselē ir notikusi Eiropas Savienības un Ukrainas līderu sanāksme. Nupat preses konferencē dzirdējām runājam Petro Porošneko. Viņš saņēma apstiprinājumu, ka Ukraina bezvīzu režīmam ir gatava.
Aleksejs mani gaida bārā ar nosaukumu „Hard Rock Cafe” pie Briseles vecpilsētas laukuma. Un, kad viņam pasaku par Porošenko, viņš neviltoti nobrīnās.
„Vai viņš bija Eiropas Parlamentā?” Apstiprinu, ka viņš bija Eiropas Parlamentā, Eiropas Padomē, būtībā visur.
Šīs divas nedēļas Aleksejam ir bijušas piedzīvojumu pilnas. Tētim nopircis šokolādes kārbu, brālim senas beļģu monētas, draugiem šādus tādus nieciņus. Mammas Aleksejam nav. Viņa aizgājusi mūžībā.
Prasu, kas viņam, pirmo reizi nonākot Eiropā - būtībā Eiropas Savienības galvaspilsētā Briselē - paticis, kas nē.
„Sākumā man bija sajūta, ka tā ir tikai vienkārši cita pilsēta. Ka tā ļoti neatšķiras no Kijevas, īpaši, ja runājam par centru. Un tad pakāpeniski sāku atskārst, ka tomēr esmu kaut kur citur.
Laikam cilvēks ir tā iekārtots, ka smadzenes lēnām liek pieņemt situāciju, nekrist panikā. Un tad bija tādi gadījumi, kad, piemēram, dzīvoklī, kurā uzturējos, vannas istabā totāli nedarbojās stikla durvis, kuras bija domātas ūdens aizturēšanai no izplūšanas tālāk telpā. Ukrainā mums ir priekšstats par Eiropu, ka te viss ir ļoti praktisks, ka neko neiznieko, ka viss ir saplānots. Un šīs nekam nederīgās stikla durvis nāca kā pirmais pārsteigums. Varbūt tādēļ, ka mans darbs ir ieraudzīt to, kas nedarbojas un salabot. Tāpēc tāds viedoklis.”
- Un cilvēki?
„Cilvēki? Varbūt tiešām varētu teikt, ka viņi ir laipnāki nekā pie mums, bet es nezinu, vai viņi ir laipni sirds dziļumos. Taču pieklājīgi viņi ir pilnīgi noteikti,” pamanījis Aleksejs.
Prasu Aleksejam, vai viņš gribētu atgriezties vēl Briselē? Vai viņam liktos svarīgi, ka Eiropas Savienība un Ukraina noslēdz bezvīzu režīmu.
„Svarīgi? Jā, ikviens par to runā.
Daudzi ne tikai vēlas apmeklēt Eiropu, bet te arī dzīvot. Daudzi domā, ka te ir teju perfekta pasaule, ka atliek tikai atbraukt un viss nokārtosies.
Es pats nekad tā neesmu domājis. Un pirms brauciena man arī nebija ideālistisku priekšstatu. Zināju, ka arī te ir problēmas. Cilvēki jau visur ir vienādi, un nebūs nekādu ārkārtīgi lielu atšķirību. Es arī redzēju, ka cilvēki ir gluži tādi paši kā es, tādi, kā Ukrainā,” saka Aleksejs.
Ar Alekseju runājam vēl ilgi un bāru pametam, kad ārā jau ir pavisam satumsis. Nobildēju viņu uz vienas no Briseles vecpilsētai tuvumā esošajām ielām. Viņa reiss uz Kijevu atpakaļ ir nākamās dienas pusdienlaikā.
Pēc dažām dienām saņemu no Alekseja e-pasta vēstuli. Puisis raksta, ka viņam palaimējies lidmašīnā apsēsties pie loga un ar skatienu pavadīt Briseli. Vērot, kā mājas pamazām attālinās, līdz izskatās pēc spēļmantiņām. „Un vai Tu lūdzu varētu vēl savā stāstā no manis pateikt, ka būtu ļoti labi, ja Eiropas Savienība un Ukraina patiešām ciešāk saslēgtos, kaut vai tādēļ, ka mums ir tik daudz interneta tehnoloģiju speciālistu, un
arī cilvēki beidzot varētu atbrīvoties no stereotipiem. Viņiem būtu iespējams pašiem iepazīt Eiropas labās un sliktās puses. Nu tā, un atsūti man lūdzu bildi no Briseles vecpilsētas. Ilgojos pēc tām dienām,” Aleksejs raksta.
Bildes viņam aizsūtu. Un tajā pašā dienā medijos ir ziņa, ka Brisele pavirzījusies soli tuvāk formalitātēm, kas arvien kavē bezvīzu režīmu. Ukraina gaida.
