Viņš pārstāv vienu no ievērojamākajām Ukrainas kaujas vienībām, kas arī tagad cīnās frontes līnijas priekšējās rindās. Uz brīdi izbraucis no frontes, virsnieks Donbasā tikās ar LTV žurnālistu Gintu Amoliņu, lai pastāstītu par apstākļiem kauju zonā, bruņojumu un savu segvārdu Pikaču, kura dēļ viņam jau ir fani Japānā.

Gints Amoliņš: Kāda šobrīd ir situācija frontē, jūsu dislokācijas vietā?

Jurijs Kočevenko: Mēs atrodamies Ukrainas austrumos, vairāk detaļu nevajadzētu atklāt. Kopumā situācija ir smaga. Ienaidnieks nepārtrauc mēģinājumus te izlauzties. Mūsu brigāde piedalās aktīvās kaujas darbībās no iebrukuma pirmās dienas.

Protams, cilvēkiem jūtams gan fizisks, gan psiholoģisks nogurums, tomēr turamies un pildām visus uzdotos kaujas uzdevumus.

Cik smagas kaujas notiek uz frontes līnijas, lai aizstāvētu savas pozīcijas?

Mums nevienu dienu nav bijis pieklusums. Katru dienu ir ļoti intensīvas artilērijas apšaudes. Ienaidnieks pastāvīgi mēģina izzondēt mūsu aizsardzību vai iet uzbrukumā, izmantojot savas artilērijas jaudu un smagās tehnikas priekšrocības. Arī rotējot savu personālu, pastāvīgi iesūtot svaigus spēkus. Turpina spiest.

Bet, kā redzat, pēc nu jau praktiski četru mēnešu ļoti nežēlīgām un asiņainām kaujām, ienaidnieks šeit, Ukrainas austrumos, spējis pavirzīties uz priekšu ļoti nenozīmīgi.

Un, ja salīdzina kilometru skaitu, ko ienaidnieks pavirzījies, ar zaudējumiem, ko cietis, tad tā drīzāk ir sakāve.

Ienaidnieks vienkārši nosēj savu ceļu ar līķiem. Tā viņi līdz Dnipro pavisam noteikti netiks, viņiem nepietiks līķu. Arī šeit mums regulāri izdodas atsist viņu uzbrukumus. Pat ja viņiem kaut kur izdodas pavirzīties, ieņemt kādu apdzīvotu vietu – kad pēc apdzīvotās vietas vairs nekas pāri nepaliek un ir bezjēdzīgi to aizsargāt, tad uz nākamo izrāvienu viņiem atkal vajag pārgrupēties, savākt savus karavīrus, likt iet uz priekšu.

Un pieredze liecina, ka ienaidnieks var gūt kādus ierobežotus panākumus tur, kur viņam izdodas izmantot savas artilērijas jaudas priekšrocības. Bet, ja viss nonāk līdz tiešai sadursmei starp kājniekiem, tad mēs uzvaram. Ienaidnieks netur kauju.

Sāk pirmām kārtām morāli salūzt, atkāpjas, un ne reizi vien esam dzirdējuši, kā viņu virsnieki ar lamuvārdiem un draudiem liek viņiem celties un atkal iet uzbrukumā.

Arī no gūstekņiem, ko esam saņēmuši gūstā, dzirdam to pašu, ka viņus katru reizi piespiež. No otras puses, protams, jāņem vērā, ka neko citu jau gūsteknis arī neteiks, taču ir informācija, kurai var uzticēties – ka viņus pastāvīgi savāc, liek iet uz priekšu.

Turklāt motivējot ar to, ka – lūk, aiziesiet līdz konkrētajai apdzīvotajai vietai, tur nostiprināsieties, tad jūs nomainīs un aizsūtīs atpakaļ uz Krieviju. Viņi tiek apmānīti.

Šie solījumi netiek pildīti?

Nē, un ar tiem, kas runā pretī, pastrādā Federālais drošības dienests. Tomēr nedrīkst nenovērtēt pretinieku. Izmantojot skaitlisko pārsvaru, ne tikai dzīvā spēka, bet arī artilērijas un smagās tehnikas, tanku, bruņutransportieru un zalvju reaktīvo sistēmu pārsvaru, ienaidnieks rada ļoti nopietnus draudus.

Un tikai ar neticamas vīrišķības, varonības un izturības cenu Ukrainas bruņotajiem spēkiem izdodas ienaidnieku noturēt.

Kā saprotu, Ukrainas spēkiem visvairāk trūkst tāldarbības artilērijas?

Jā, bez šaubām. Tas ir ne reizi vien atzīmēts gan tajā, ko secinājuši mūsu izlūkdienesti, gan analītiķi par to runā atklāti, ka pretinieks izmanto šīs priekšrocības. Ja mūsu artilērija atšaudījās, jānomaina pozīcija, vajadzīgs laiks, lai atkāptos no atbildes triecieniem, bet viņu artilērija stāv uz vietas un bliež, izmantojot to, ka mēs līdz viņiem nesaizsniedzamies.

Tomēr vēlos uzsvērt – neskatoties uz to, ka mūsu artilēristu ir krietni mazāk, mazāk artilērijas sistēmu, viņi ir lieli malači. Viņi bija profesionāļi, bet tagad ir vienkārši supercilvēki, kuri strādā cauru diennakti. Nespēju beigt brīnīties, no kurienes viņi ņem šos iekšējos resursus.

Lūk, tikko dzirdējāt, kā netālu nostrādāja “gradi”. Viņi izšāva zalvi, apgriezās riņķī un turpinās strādāt tālāk. Un tā praktiski bez apstājas, nodrošinot atbalstu un piesedzot mūsu karavīrus, kas cīnās pirmajās līnijās.

Kāpēc, jūsuprāt, Krievija sāka šo invāziju 24. februārī?

Jūs interesanti pārlecat no ļoti taktiskiem uz ļoti stratēģiskiem jautājumiem.

Atbildēt uz šo jautājumu ir gan sarežģīti, gan vienkārši. Bet vienkārši runājot – manuprāt, Krievija, pirmkārt, nespēj blakus sev paciest pa veiksmīgas attīstības ceļu ejošas valsts piemēru. Viņi tajā redz draudus režīmam. Un barojot savu varu ar impēriskiem kompleksiem, viņi nolēma, ka tas ir vienīgais ceļš, kā saglabāt savu varu. Ar to es domāju Kremļa kliķi ar Putinu galvgalī.

Un pat ja cena būs neticami daudz izlietu gan pašas Krievijas, gan Ukrainas cilvēku asiņu, viņiem tas neko nenozīmē. Viņiem daudz lielāks drauds būtu sekmīga un plaukstoša Ukraina, jo tā, viņu ieskatā, būtu šausmīgi negatīvs piemērs pašiem krieviem, kas sāktu uzdot jautājumus – kāpēc mēs tik slikti dzīvojam?

Tas ir daudz vienkāršāk nekā kādai tantītei Penzā skaidrot, kāpēc viņai ir maza pensija, kāpēc viņa, kā 40% krievu, spiesta iet uz āra tualeti.

Nevis skaidrot, ka ļoti bagātu valsti izzog pašas vara, bet stāstīt, ka visur apkārt tikai ienaidnieki, grib sagrābt un tāpēc vajag saliedēties cieši ap vadoni.

Krievijas impērijai šī nav pirmā reize, tādēļ nevaru teikt, ka biju pārsteigts. Tas ir Krievijas imperiālistiskās gadsimtu politikas dabisks turpinājums, kuru diemžēl mēs visi – gan jūs latvieši, mēs ukraiņi, gan gruzīni un kazahi – ļoti labi pazīstam.

Ko darīt, lai to apturētu?

Tagad to var apturēt tikai ar maksimālu visas brīvās pasaules enerģijas un spēku apvienošanu. Pasaulei jāsaprot, ka mēs, ukraiņi, šeit lejam asinis ne tikai par savu brīvību. Mēs cīnāmies par visiem labas gribas cilvēkiem.

Ir labs teiciens, kas nāk vēl no poļu cīnītājiem par savu brīvību – “Par mūsu un jūsu brīvību”. Tam tagad jākļūst par galveno lozungu visiem, kas grib dzīvot pasaulē, kurā cilvēkam ir tiesības būt brīvam, izvēlēties to dzīves veidu, kādu vēlas, tiesības brīvi ceļot, runāties, mīlēt, draudzēties.

Mēs aizstāvam visu to, ne tikai kādu zemes gabaliņu, bet to visu mums grib atņemt Kremlis, iedzīt atkal kādos murgainos viduslaikos, kur visu mūsu dzīvi noteiks spēka vara.

Un, kad atsevišķi Rietumu politiķi mums tiešā tekstā piedāvā vai dod mājienus, ka nebūtu slikti atdot kādas teritorijas, lai izbeigtu karu, viņiem jāsaprot, ka runa nav par teritorijām.

Ja tagad atdosim teritoriju, lai apturētu karu, tad ienaidnieks šo laiku vienkārši izmantos elpas atvilkšanai, kā pierādījumu, ka var gūt panākums, un ies tālāk.

Ja kritīs Ukraina, aiz tās nāks Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas kārta. Viņi nekad neapstāsies. Jeb precīzāk – viņi apstāsies tikai tur, kur viņus apstādinās. Visas brīvās pasaules interesēs ir viņus apstādināt šeit un tagad.

Tikai pilnībā demontējot šo diktatorisko režīmu, pārvēršot Krieviju normālā valstī, normālā kaimiņā, mēs varēsim brīvi uzelpot. Un galvenais – beidzot būt drošiem, ka mūsu bērni būs drošībā.

Liels paldies, un slava Ukrainai!

Varoņiem slava!

Starp citu, kāpēc jums ir Pikaču uzšuve?

Tas ir mans segvārds. Mani sauc Jurijs Kočevenko, bet segvārds ir “Pikaču”. Nezinu, kāpēc. Man patīk. Man pat ir pielūdzēji Japānā, kas man raksta. Lūk, ukraiņu tradicionāli izšūts krekls, un viņam ir bruņucepure un trejžuburis. Lūk, tāds kaujiniecisks Pikaču.

Tas, kas pie mūsu amerikāņu draugiem saucas “morālā uzšuve” – vienkārši iespēja izcelties armijas vienveidīgumā, pacelt kaujas garu un noskaņojumu – gan sev, ka apkārtējiem. Kāds liek vikingus, kāds kazakus, bet es – Pikaču.