Ukrainas vēstnieks Latvijā: Krievijas agresija Ukrainā ir un turpinās būt dienaskārtībā

Ir absolūti neticami, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins varētu gribēt atrisināt Ukrainas konfliktu Ukrainas interesēs, tāpēc Kijeva nepaļaujas uz Krievijas labo gribu. Krievijas agresija Ukrainā ir un turpinās būt dienaskārtībā, un, lai piespiestu Krieviju mainīt savu attieksmi, ar pašreizējām sankcijām vien nepietiks un ir jādomā par jauniem līdzekļiem, intervijā Latvijas Radio pauda Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko.

Es gribētu sākt ar aicinājumu jums īsos teikumos aprakstīt to, kā jūs redzat pašreizējo situāciju savā valstī?

Situācija Baltkrievijā un miermīlīgo protestētāju apspiešana nevienu nav atstājusi vienaldzīgu, un tāpēc arī Ukraina turpinās atbalstīt baltkrievu protestētājus un viņu tiesības uz brīvām un godīgām vēlēšanām. Taču vienlaicīgi, es domāju, ka arī Krievijas agresija Ukrainā ir un turpinās būt dienaskārtībā, jo galu galā šis ir karš Eiropā. Un šī kara sekas ir jūtamas tālu aiz Ukrainas ģeogrāfiskajām robežām.

Intervija ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Oleksandru MiščenkoUģis Lībietis

Sešu gadu laikā šajā karā ir gājuši bojā vairāk nekā 14 000 ukraiņu, vairāk nekā 40 000 ir ievainoti un vairāk nekā miljons ir bijuši spiesti pārcelties uz citu dzīvesvietu. Tāpat ir nepieciešams izcelt arī smagos cilvēktiesību pārkāpumus Krimā. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka Krievijas agresija Ukrainā joprojām turpinās būt starptautiskās sabiedrības dienaskārtībā.

Jūs jau minējāt Krimu, un bieži vien ir viedoklis, ka Ukraina Krimu ir zaudējusi. Jautājums – de iure vai de facto? Taču jebkurā gadījumā to atgūt būs ļoti grūti. Tāpēc pašlaik vislielākā uzmanība tiek pievērsta Ukrainas austrumiem, un arī šeit nav cerību uz drīzu risinājumu. Kādas jūs redzat Ukrainas turpmākās darbības, lai risinātu šo konfliktu, un ko jūs sagaidītu no otras konflikta puses – Krievijas?

Šo jautājumu nedrīkst dalīt divās daļās. Nedrīkst atdalīt Krimu un Donbasu. Jā, Donbass ir karstais punkts, Krima, tā vien liekas, nav tik karsts punkts, lai arī patiesībā tā nebūt nav.

Problēma ir tajā, ka nav nekādu efektīvu mehānismu pret valstīm, kas rupji pārkāpj starptautiskos likumus. Vēl jo vairāk, ja agresors ir kodollielvalsts, kura vēl ir arī ANO Drošības padomes pastāvīgā dalībvalsts. Faktiski apdraudēta ir ne tikai Ukraina, bet arī visa Eiropa un visa starptautiskā sabiedrība.

Ir absolūti neticami, ka [Krievijas prezidents] Putins varētu gribēt atrisināt šo konfliktu Ukrainas interesēs, tāpēc mēs nepaļaujamies uz Krievijas labo gribu.

Mēs paļaujamies tikai uz Ukrainas bruņotajiem spēkiem un starptautiskās sabiedrības atbalstu.

Lai piespiestu Krieviju mainīt savu attieksmi, ar pašreizējām sankcijām vien nepietiks un ir jādomā par jauniem līdzekļiem. Tāpēc Ukrainas prezidents ir ierosinājis nodibināt Krimas platformu, kuras pirmā tikšanās ir paredzēta nākamgad maijā Kijevā. Valstu un valdību vadītāju, kā arī parlamentāriešu līmenī ir paredzēts spriest par veidiem, kā palielināt spiedienu uz Maskavu un panākt, lai tā mainītu savu attieksmi pret Ukrainu, pārtrauktu cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī lai izbeigtu Krimas okupāciju.

Ukraina ir izteikusi savu vēlmi nākotnē tuvināties un padziļināt savu integrāciju gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Cik, jūsuprāt, reālas ir šīs iespējas, un varbūt jums ir kādas cerības, cik ātri šie procesi varētu norisināties?

Mēs šajā situācijā esam absolūti reālisti un mēs saprotam, ka mums ir jāizpilda daži mājasdarbi, lai nākotnē pievienotos gan Eiropas Savienības, gan NATO ģimenei.

Eiroatlantiskā integrācija ir Ukrainas ārpolitikas prioritāte, un to atbalsta pilnīgi visa sabiedrība.

Ja jūs salīdzināsiet ar 10 gadu senu pagātni, tad toreiz vairums atbalstīja Ukrainas iestāšanos Eiropas Savienībā, bet ne NATO. Pēc Krievijas iebrukuma, okupācijas un kara tagad atbalsts NATO ir pat lielāks nekā Eiropas Savienībai, jo NATO tiek uzskatīts par vienīgo mehānismu, kā pretoties turpmākiem Krievijas iebrukumiem.

Šis darbs nav viegls. Jaunu Eiropas Savienības un NATO likumu un standartu pieņemšana neiet viegli, bet, ja mēs salīdzinām Ukrainas armiju pirms kara un tagad, tad tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.

Iespējams, ka eirointegrācijas jomā mēs neesam tik veiksmīgi, jo ir nepieciešams izprast atšķirīgo situāciju Ukrainas rietumos un austrumos, cilvēku atšķirīgos viedokļus un to, cik grūti viņiem ir pieņemt dažādas reformas.

Taču par spīti tam, mūsu parlaments un prezidents dara visu iespējamo, lai sasniegtu iestāšanos.

Mēs saprotam realitāti, taču mums nav citu mērķu, kā vien eiroatlantiskā integrācija.

Šis process pilnīgi noteikti aizņems kādu laiku. Taču, ja neviena no šīm organizācijām – ne Eiropas Savienība, ne NATO –  nesniegs jums konkrētas iestāšanās perspektīvas, vai Ukraina spēs pastāvēt kā pie aliansēm nepiederoša valsts? Vai tā starptautiskajā sistēmā varbūt pašpietiekama?

Nē! Un tāpēc vienīgā iespēja ir eiroatlantiskā integrācija. Pašreizējā situācijā būt vienai nav iespējams, jo mums ir nepieciešama kaut kāda kolektīvās drošības forma. Eiropas Savienība no vienas puses un NATO no otras puses sniegtu šo vairogu no agresijas. Tāpēc mums ir tikai viena izeja – dalība Eiropas Savienībā un NATO.  

Viena no prasībām veiksmīgai integrācijai ir plašu iekšējo reformu veikšana dažādos sektoros. Un jūs jau pats atzināt, ka šajā jomā nemaz tik labi neveicas. Pēdējā laikā mēs esam dzirdējuši par dažādiem sarežģītiem jautājumiem, piemēram, pretrunīgiem konstitucionālās tiesas spriedumiem, problēmām pretkorupcijas sfērā un tā tālāk. Kā jūs vērtētu sasniegto progresu, un kādi ir tie šķēršļi, ar kuriem jums visu laiku nākas saskarties?

Visas šīs problēmas Ukrainā patiešām ir novērojamas, taču, no otras puses, tas ir apliecinājums, ka demokrātija Ukrainā joprojām darbojas.

Gan prezidentam, gan parlamentam, opozīcijai, medijiem un citiem ir iespējas izteikt savu viedokli par vienu vai otru lēmumu. Tā ir labākā iespēja atrast labākos risinājumus pašiem ukraiņiem.

Protams, Krievija ar sev lojāliem cilvēkiem parlamentā cenšas šos procesus ietekmēt un kavēt. Viņi arī cenšas apšaubīt eirointegrācijas procesus, aicinot pievērsties atkal Krievijai apmaiņā pret lētu naftu un gāzi. Tāpēc arī ir ļoti grūti šo reformu procesu paātrināt. Taču vēlreiz atkārtošu – gan valsts vadība, gan sabiedrība atbalsta eiroatlantisko sabiedrību. Jā, par šo izvēli ir samaksāta ļoti augsta cena – 14 tūkstoši cilvēku ir atdevuši savu dzīvību par integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Tāda ir bijusi mūsu cena.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt