Latvijas Radio: Kopš Maidana ir pagājuši vairāk nekā divi gadi, un Ukrainai šobrīd ir divas cīņas. Valsts austrumos notiek karš. Bet ir jācīnās arī pret korupciju, jāievieš dažādas reformas. Tomēr daudz Ukrainas iedzīvotāju saka, ka neredz nekādas izmaiņas un kritizē valdību. Kāda ir jūsu atbilde uz to?
Volodimirs Groismans: Es domāju, ka valdību vienmēr kritizē ikvienā valstī un tas ir labi. Tas palīdz uzturēt valdību formā. Pēdējo divarpus gadu laikā mēs esam piedzīvojuši ļoti smagu periodu mūsu neatkarības vēsturē. Tā ir gan Krievijas agresija, gan arī iekšējie izaicinājumi.
Bet ir acīmredzami, ka Ukraina mainās. Un, protams, ir kādas izmaiņas, ko var sajust jau šodien, un citas būs sajūtamas nedaudz vēlāk.
Mums ir vairāki uzdevumi. Apturēt ekonomikas kritumu, ko ir izdevies izdarīt. Atjaunot ekonomisko izaugsmi un to padarīt stabilu, lai Ukrainas pilsoņiem nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni. Mums tas ir uzdevums numur viens.
Tajā pašā laikā mums ir vienlaikus jānodrošina kvalitatīva drošība un jāstājas pretim iekšējiem izaicinājumiem. Mēs esam noformulējuši sistēmu cīņai pret korupciju, un šī cīņa vispār tikai tagad uzņem apgriezienus.
Un kopumā es gribētu teikt, ka mums ir daudz izaicinājumu. Strukturālās reformas; mums ir jāmaina izglītības sistēma; mums ir jāmaina veselības aprūpes sistēma. Tā ir jāpastiprina, jāpadara kvalitatīvāka, lai mūsu valsts pilsoņi varētu saņemt augstākas kvalitātes pakalpojumus. Mums ir jāmodernizē infrastruktūra. Mums ir ļoti daudz izaicinājumu.
Bet es esmu pārliecināts, ka Ukraina būs sekmīga un gūs panākumus, jo šie izaicinājumi ir pārvarami, un neilgā laikā mēs varam kļūt par pietiekami attīstītu valsti.
Šie divi gadi ekonomikai ir bijuši smagi.
Protams, mēs taču saskārāmies ar to, ka daļu mūsu ekonomikas okupēja Krievija. Turklāt, mēs bijām pakļauti asai ekonomiskajai agresijai no Krievijas puses. Tika slēgti tradicionālie tirgi. Un, protams, sekas tam bija ekonomikas kritums.
Bet 2016.gadā mēs jau redzam izaugsmes atjaunošanos. Mēs plānojam, ka šogad šī izaugsme būs 2% un 3% nākamgad. Tas liecina par to, ka mēs ejam pa pareizo ceļu.
Tomēr arī šāds izaugsmes temps – kādi trīs procenti – tas nav pietiekams Ukrainai. Mēs šobrīd koncentrējamies uz to, lai ekonomikas izaugsmes tempu pastiprinātu. Tas arī ir izaicinājums, ar ko mums jātiek galā, tādēļ tā ir mūsu prioritāte.
Ukrainas austrumos joprojām notiek karš. Ir Minskas vienošanās, ir Minskas sarunas, nesen tika paziņots par vēl vienu pamieru. Kam ir jānotiek, lai šis konflikts Ukrainā beigtos?
Tas, kas notiek Ukrainā, nav nekāds konflikts. Tā ir prasta, banāla Krievijas Federācijas agresija pret suverēnu valsti. Un es domāju, ka uz šo problēmu ir jāskatās nedaudz plašāk. Šī problēma attiecas ne tikai uz Ukrainu, bet arī uz Eiropu un visu pasauli.
Jo agresija no Krievijas puses joprojām ir pietiekami augsta. Tādēļ tas attiecas arī uz citām valstīm – gan NATO, gan Eiropas Savienības loceklēm, gan Baltijas valstīm. Es domāju, ka jūs to noteikti ļoti labi sajūtat un zināt.
Tādēļ šodien demokrātiskās pasaules uzdevums ir dot pretsparu agresoram. Tas ir uzdevums.
Mēs kā Ukraina neradām nekādus draudus nevienai valstij. Un mūsu valsts austrumos šobrīd esam spiesti aizstāvēties un tostarp aizstāvēt arī Eiropas Savienību, jo mēs faktiski esam apturējuši ienaidnieku. Tas ir tas, kas ir jāatceras visām Eiropas valstīm.
Bet, kas attiecas uz turpmākajām darbībām, tad izeja ir tikai viena. Krievijai ir jāmaina savi plāni un jāaiziet prom no Ukrainas teritorijas. Tādā veidā, tiklīdz Krievija aizies prom no Ukrainas teritorijas, uzreiz samazināsies potenciālas agresijas iespēja pret citām valstīm. Es domāju, ka visi to saprot. Tādēļ tam šobrīd ir jāpievērš ļoti liela uzmanība.
Jūs teicāt, ka karš beigsies tad, ka Krievija aizies no Ukrainas teritorijas. Kam ir jānotiek, lai tas piepildītos?
Es domāju, ka atslēga šīs problēmas atrisināšanai atrodas vienā konkrētā kabinetā Kremlī. Un, kad tur tiks pieņemts šis lēmums, tad tas arī notiks. Tādēļ visas civilizētās pasaules pūliņiem ir jābūt apvienotiem un vērstiem uz to, lai šis lēmums tiktu pieņemts pēc iespējas ātrāk.
Eiropas Savienība un rietumvalstis ieviesa sankcijas pret Krieviju, tās palīdz Ukrainai. Tomēr tagad Eiropas Savienībā sāk runāt par to, vai un kā sankcijas varētu mīkstināt.
Es gribu pateikt vienu lietu. Es vēlētos, lai to apzinās ikviens Eiropas Savienības pilsonis.
Sankcijas nav palīdzība Ukrainai. Sankcijas ir spiediens uz agresoru, kurš var radīt apdraudējumu Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Tāpēc sankcijas – tās nav ieviestas Ukrainas labā. Sankcijas – tās ir ieviestas demokrātijas labā. Sankcijas ir tādēļ, lai piespiestu agresoru ievērot un cienīt starptautiskos likumus. Sankcijas ir ieviestas, jo ir liela nepieciešamība apturēt agresoru. Tāda ir sankciju jēga.
Un tādēļ sankcijas ir kopīga lieta. Un tie, kas tās grib mīkstināt, viņiem ir jāsaprot – vājinot sankcijas, viņi agresoru padara stiprāku. Un tad iespēja, ka cietīs vēl kāds nākamais, kļūst desmitiem reižu lielāka. Tikai tādas ir izvēles iespējas.
Kā Jūs redzat Ukrainas nākotni? Arīdzan Eiropas Savienības un NATO sastāvā?
Bez šaubām, eiropeiskā un eiroatlantiskā integrācija ir viena no mūsu prioritātēm. Mums bez šaubām ir vēlme pilnvērtīgi integrēties šajās struktūrās.
Tādēļ mūsu uzdevums šodien ir kvalitatīvas reformas valsts iekšienē. Tā ir Eiropas Savienības un Ukrainas asociācijas vienošanās izpildes nodrošināšana. Tāpat arī sadarbības ar NATO padziļināšana. Tā ir Ukrainas aizsardzības sektora modernizācija un tā tālāk.
Tādēļ mēs redzam savu nākotni demokrātiskā Eiropā. Eiropā, kurā nav kara. Eiropā, kurā ir attīstīta ekonomika un pietiekami augsts dzīves līmenis.
Tomēr ir ļoti smagi jāstrādā, bet izaicinājumu ir ļoti daudz. Tajā skaitā arī Eiropas Savienībai.
