Kļimkina kungs, nesen viena no ietekmīgākajām Starptautiskā Valūtas fonda amatpersonām Deivids Liptons ir teicis, ka Ukraina pašlaik riskē zaudēt visu progresu, kas panākts pēdējos trīs gados, ja līdzšinējais reformu process netiks turpināts ar pietiekamu spēku. Kā jūs atbildētu uz kritiku, ka Ukraina nedara pietiekami daudz, lai reformētu savu ekonomiku, vai tomēr domājat, ka tā iegājusi pareizajās sliedēs un pašreizējais reformu ātrums ir pietiekams?
Reformu ātruma palielināšana ir nozīmīgs solis, lai turpinātu celt proeiropeisku un demokrātisku Ukrainu, un tas ir arī nozīmīgi Ukrainas nacionālajai drošībai. Esmu ticies ar Deividu Liptonu, kad viņš viesojās Kijevā. Mūsu parlamentā pašlaik notiek, manuprāt, ļoti pozitīvas diskusijas par tādām ļoti nozīmīgām reformām kā pensiju sistēmas reforma, kas vienmēr ir sāpīgs jautājums, jo runājam par cilvēkiem, par mūsu vecākiem. Tomēr mums šī reforma ir jāveic.
Tāpat mūsu darba kārtībā ir vēl vairāki citi nozīmīgi punkti – noteikti cīņa ar korupciju, kur mēs esam izveidojuši jaunu sistēmu korupcijas apkarošanai, ieskaitot korupcijas apkarošanas biroju un prokuroru dienestu, taču mums, protams, ir jādara vairāk, jo galvenais ir nostiprināt likuma varu.
Runājot ar pretkorupcijas aktīvistiem Ukrainā, viņu sniegtais kopējais vēstījums, vismaz man, ir bijis par to, ka, lai gan šie centieni ir apsveicami, tas, kas patiesībā ir nepieciešams, ir pilnīgi neatkarīga tiesu sistēma. Un Ukraina nedara pietiekami, lai to reformētu. Vai domājat, ka šim apgalvojumam ir pamats?
Protams, mums ir jārada pilnībā neatkarīga un efektīva tieslietu sistēma. Es domāju, ka tas ir viens no galvenajiem jautājumiem mūsu reformu darba kārtībā. Pašlaik grasāmies uzlabot mūsu Augstāko tiesu ar īpašu tieslietu padomi, kurā piedalītos arī ietekmīgāko nevalstisko organizāciju pārstāvji.
Papildus tam tas, protams, ir arī jautājums par pretkorupcijas tiesu. Kā jau teicu, pašlaik mums ir pretkorupcijas birojs un prokurors, un nākamais solis būtu pretkorupcijas tiesa. Protams, to visu mēs nevaram paveikt šodien vai rīt, bet pilnīgi noteikti mēs esam progresējuši šajā jautājumā.
Ja pievēršamies situācijai Donbasā. Redzam, ka Ukraiņu karavīri turpina mirt un Minskas vienošanās netiek ievērota. No malas daudziem šķiet, ka Krievija var izvēlēties palielināt vardarbības apjomu vai samazināt pēc savas izvēles gluži kā ar sviru. Šeit nu mēs esam pēc vairākiem gadiem, un joprojām neizskatās, ka uz horizonta redzams kāds ilgtermiņa risinājums šim konfliktam. Vai tomēr jūs to redzat?
Pilnīgi noteikti. Tas ir jautājums par Krieviju, kas gribētu izmantot Donbasu, lai destabilizētu Ukrainu, vai vēl precīzāk – lai destabilizētu mūsu eiropeiskās un demokrātiskās attīstības projektu, jo mūsu panākumi būtu fundamentāls prettrieciens Krievijas sistēmai.
Šajā ziņā mums ir jārealizē virkne pasākumu, tostarp jāatbalsta un jāstiprina starptautiskā EDSO misija, kurai pašlaik faktiski netiek ļauts doties gandrīz nekur. Tas ir jautājums par pamieru un tā ievērošanas dokumentēšanu.
Mēs uzskatām, ka nepieciešama arī miera uzturēšanas misijas ieviešanas iespēja, taču bez krievu trikiem, kas faktiski paredz Krievijas protektorāta leģitimāciju Donbasā un situācijas iesaldēšanu ar jaunu robežu, kas balstīta uz pašreizējo frontes līniju.
Mēs gribam īstus miera uzturētājus, kuri aptvertu visu okupēto teritoriju un nekontrolēto Ukrainas un Krievijas robežas daļu, un, protams, pilnīgu Krievijas spēku, algotņu un bruņutehnikas izvešanu. Mēs esam runājuši ar mūsu draugiem un sabiedrotajiem, lai veidotu kopēju nostāju un domāju, ka tādu pašlaik esam izveidojuši. Tagad mums jāizdara spiediens uz Krieviju, lai realizētu šo pozīciju.
Ja runājam par draugiem un sabiedrotajiem – Eiropā ir arī balsis, kas runā par Krimas aneksijas atzīšanu un ārpolitiku, kas nesakrīt ar Ukrainas interesēm. Vai piekrītat, ka Krievija cenšas ietekmēt vairāku valstu politiku, lai līdzšinējais atbalsta vilnis Ukrainas pozīcijai varētu pagriezties uz otru pusi?
Nē, es personīgi neesmu dzirdējis ne no viena ietekmīga Eiropas politiķa par plāniem atzīt Krimas aneksiju. Protams, ir politiķi galēji labējā un galēji kreisajā flangā, kas runā par visāda veida piekāpšanos Krievijai, taču – tas nenotiks nekādā gadījumā. Un vēl vairāk – mums pret Krieviju ir jāturpina palielināt spiediens, lai pārtrauktu cilvēktiesību pārkāpumus. ANO tikko publicējusi ziņojumu par gaužām slikto cilvēktiesību situāciju Krimā pēc tam, kad Krievijas tiesa piesprieda divu gadu piespiedu darba sodu kritiski slimajam Krimas tatāru līderim.
Viņa vienīgais noziegums bija savas Ukrainas pases parādīšana un paziņojums, ka Krima ir viņa ukraiņu mājas. Tā kā es domāju, ka ukraiņiem, Krimas tatāriem un arī pašiem krieviem Krimā nav nekādas nākotnes zem Krievijas okupācijas. Arī sabiedrības noskaņojums okupētajā Krimā pašlaik mainās. Mums ir jādubulto un pat jātrīskāršo centieni izdarīt spiedienu pret Putina Krieviju arī Krimas jautājumā. Nekāda piekāpšanās nekādā gadījumā.
