Ar Musijenko sarunājās Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis.

Uģis Lībietis: Kāds ir jūsu redzējums par saspīlējumu pie Ukrainas robežām?

Oleksandrs Musijenko: Manuprāt, šeit ir divi jautājumi. Pirmais, vai Krievija savās mācībās ir izspēlējusi scenārijus, pastiprinot savas darbības Ukrainas virzienā, domājusi par provokācijām un eskalāciju? Atbilde pilnīgi noteikti ir apstiprinoša. Tas, ka šādi scenāriji mācībās ir izspēlēti un to, ka viņu vienību iespējamās darbības Ukrainas teritorijā ir pārbaudītas, tas arī ir fakts. Taču ir arī otrs moments.

Šī spēku pārvietošanās un klātbūtne ir ļoti nopietns psiholoģisks un informatīvs spiediens. Tā arī ir operācija, lai mēģinātu izdarīt spiedienu gan uz Ukrainas vadību, gan uz eiropiešiem. Lai viņi domātu – sēdīsimies pie galda un mēģināsim par visu vienoties. Arī

Krievija vēlas panākt piekāpšanos, vēlams vienpusēju no Ukrainas puses.

Taču atkal ir jāpievērš uzmanība situācijai 2015. un 2016. gadā. Toreiz Krievijas militāri politiskā vadība pieņēma lēmuma pārvietot 21. armijas štābu no Ņižņijnovgorodas uz Voroņežu. Tas bija jau 2016. gadā. Pirmā no Ukrainas robežas ir 1100 kilometru attālumā, Voroņeža – 300. Pārbāzējās vesela armija, tika veidota jauna infrastruktūra, kara pilsētiņas, tika pārvesta tehnika. Dienvidu apgabalā ievērojami tika stiprināta arī 8. armija, kas ievērojami atbalsta karadarbību Donbasā. Tagad šīm abām armijām pieslēdzas vēl citas vienības un tiek pieslēgti arī citi virzieni.

Tas liecina, ka tiek atstrādāti konkrēti scenāriji, tostarp loģistika – kurā laikā un cik ātri var visu paveikt.

Vai tas nozīmē, ka šajā situācijā Ukraina ievērojami atpaliek?

Vai Ukraina atpaliek? Es tā nedomāju. Mēs arī esam spēruši virkni soļu – mums ir palielināts bruņoto spēku skaitliskais sastāvs. Kopš šī gada sākuma tiek veidoti teritoriālās aizsardzības spēki, kas arī iekļausies bruņotajos spēkos. Mēs esam pieņēmuši militārās rūpniecības stratēģiju, piemēram, pievēršot lielu uzmanību raķešu un bezpilota lidaparātu programmām.

Un es redzu arī nācijas garu. Tas ir klātesošs, un cilvēki ir gatavi pretoties, nevis padoties. Ir, protams, tādi, kas saka, ka ir taču arī krievvalodīgie. Nē. Varbūt šāda situācija bija līdz 2014. gadam, taču tagad arī valsts austrumos un dienvidos vairums sabiedrības ir gatavi karadarbībai un ir gatavi pretoties. Pat ja viņi runā citā valodā, tas nenozīmē, ka viņi grib, lai Putins un Krievija viņus aizstāvētu.

Mēs arī gatavojamies, mums notiek mācības, mēs arī strādājam un pētām mūsu pretinieku. 

Protams, ja mēs salīdzinām militāros budžetus, ja salīdzinām cilvēku un tehnikas skaitu, tad Krievija mūs ievērojami apsteidz. Tas ir nenoliedzams fakts. Taču tas nenozīmē, ka mēs būtu gatavi padoties.

Cik ļoti šo situāciju ir ietekmējusi ārvalstu diplomātiskā aktivitāte? Ir bijušas ASV, NATO, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) sarunas ar Krieviju, vairākas valstis ir izlēmušas piešķirt Ukrainai letālos ieročus. Kā visa šī situācija ietekmēs notikumu gaitu?

Es domāju, ka šeit vienāda nostāja ir gan politiķiem, gan iedzīvotājiem, gan ekspertiem. Mums ir jābūt ārkārtīgi pateicīgiem ne tikai par letālo ieroču piegādi, bet arī par mobilajiem lauku hospitāļiem, par ekipējumu karavīriem un citu aprīkojumu. Protams, jautājums ir par to, vai mēs negribētu, ka šī palīdzība ir lielāka un tiek paplašināta? Es domāju, ka jā.

Taču, manuprāt, pašlaik mūsu ārvalstu partneri ir jāpārliecina par divām lietām. Pirmkārt, par to, kas pašlaik ir nepieciešams Ukrainai. Pirmais ir vēstījums: ja jūs nevēlaties plaša mēroga karu Eiropā, tad jums ir jāstiprina Ukraina, jo mēs būsim šīs cīņas priekšējā plānā. Lai nebūtu nekādas virzīšanās valsts iekšienē, ir nepieciešams stiprināt Ukrainu. Kā? Ar ieročiem, ar citu ekipējumu, ar ekonomisko palīdzību, palīdzību reformu īstenošanā, valsts institūciju stiprināšanā, valsts drošības sektora stiprināšanā.

Tas ir viens no variantiem. Otrs ir preventīvas sankcijas pret Krieviju. Manuprāt, tie ir divi virzieni, kuros mums ir jāsadarbojas un jāprasa Rietumiem dialogs.

Ja mēs runājam par diplomātiskajiem centieniem – jā, tiem noteikti ir kaut kāda ietekme. Mēs redzam, ka amerikāņiem varbūt nemaz arī nepatiktu iziet uz sarunām ar Krieviju, taču viņi saprot, ka šādas sarunas vismaz uz kādu laiku attur Krieviju. Šādas sarunas visu laiku uz riņķi tomēr attur. Un šādu stratēģiju varētu saukt – “pārdzīvot Putinu”. Izkristalizējas tas, ka palīdzība Ukrainai palielinās, bet notiek arī sarunas ar Krieviju. Manuprāt, tas tiek darīts tikai, lai izvairītos no plaša mēroga militārām darbībām, vienlaikus nekādā veidā nepiekāpjoties Krievijai. Nokausēt pretinieku. Lai arī Putinu nokausēt vairs nav iespējams, viņi mēģinās – uz riņķi, uz riņķi, uz riņķi.