Diskusijas par neatkarīgās Ukrainas konstitūciju aizsākās jau tūlīt pēc padomju Savienības sabrukuma, pakāpeniski no pamatlikuma svītrojot jebkādas atsauces uz PSRS un Ukrainas PSR. Tikai 1996.gada 28.jūnijā Ukrainas Augstākā Rada nobalsoja par neatkarīgās Ukrainas jauno konstitūciju, kas noteica valsts institūtu pamatprincipus, pilnvaras, kā arī iedzīvotāju tiesības, brīvības un pienākumus.
Laika posmā līdz 2004.gadam notika vismaz pieci mēģinājumi reformēt konstitūciju, un 2004. gadā neilgi pirms prezidenta vēlēšanu trešās kārtas spēkā stājās labojumi pamatlikumā. Toreiz Ukraina no prezidentāli parlamentāras republikas kļuva par parlamentāri prezidentālu republiku, kurā valdības veidošanu īsteno nevis prezidents, bet gan Augstākās Radas partiju koalīcija. Savukārt paša parlamenta pilnvaras tika pagarinātas no četriem līdz pieciem gadiem.
2010.gadā, nākot pie varas Viktoram Janukovičam, Konstitucionālā tiesa atcēla 2004. gada konstitūcijas labojumus un atgriezās pie 1996.gada redakcijas. Šis lēmums izraisīja asu neapmierinātību opozīcijas partiju vidū, un pagājušā gada beigās, aizsākoties protesta akcijām Kijevas centrā, viena no protestētāju galvenajām prasībām bija tieši atgriešanās pie 2004. gada konstitūcijas. Šogad 21.februārī starp trim opozīcijas līderiem un Viktoru Janukoviču, klāt esot Francijas, Polijas un Vācijas ārlietu ministriem, tika parakstīta vienošanās, kas šādas izmaiņas paredzēja. Tikai dažas dienas vēlāk Janukovičs no amata tika gāzts.
Tieši tāpēc šogad Ukrainas konstitūcijas diena tiek atzīmēta ar divējādām izjūtām. Proti, vēl tikai piektdien tika parakstīts asociācijas līgums ar Eiropas Savienību, kas paver iespējas ciešākai sadarbībai ar 28 valstu bloku, taču no otras puses valsts piedzīvo ļoti smagu laiku. To var teikt gan par karadarbību Ukrainas austrumos, gan arī pārmaiņām politiskajā dzīvē.
Vēl pirms stāšanās amatā jaunais Ukrainas prezidents Petro Porošenko solīja, ka tieši izmaiņas konstitūcijā var būt viens no galvenajiem priekšnoteikumiem situācijas stabilizēšanai valstī.
Šajā nedēļā parlamentam tika iesniegts likumprojekts par izmaiņām valsts pamatlikumā. Tajā Porošenko prasa saglabāt sev vienpersoniskas tiesības atlaist Ukrainas Drošības dienesta, ģenerālprokuratūras un Valsts izmeklēšanas biroja vadītājus, kā arī nedaudz vājināt Augstākās Radas lomu valdības vadītāja iecelšanā. Turpmāk valdības veidošana tiks uzticēta premjerministram, prezidentam vien saglabājot kontroli pār šo procesu.
Par revolucionāru tiek uzskatīta tikai sadaļa par vietējām pašpārvaldēm. Jaunais prezidents ir gatavs atteikties no pašreizējās administratīvās vertikāles, vienlaicīgi mēģinot izveidot jaunu sistēmu, kas ļautu viņam tomēr iejaukties vietējo pašpārvalžu darbībā. Jautājums par varas decentralizāciju tiek uzskatīts par tādu kā kompromisu starp Kijevas varas iestāžu vēlmi saglabāt valsts vienotību un separātiski noskaņoto kaujinieku vēlmi pašpasludināt savu neatkarību vai pievienoties Krievijai.
Sagaidāms, ka jaunajā konstitūcijas projektā valstī būs tikai trīs administratīvi teritoriālās vienības - reģioni, rajoni un kopienas. Likvidējot pašreizējo varas vertikāli, tiks likvidēti apgabalu gubernatoru un pilsētu administrāciju vadītāju posteņi. Tā vietā tiks izveidoti Ukrainas prezidenta pārstāvji, kurus arī iecels reģionos un rajonos. Formāli prezidenta pārstāvju pilnvaras tiek ievērojami samazinātas, taču paša prezidenta ietekme nedaudz palielinās.
Kā norāda politologs Vladimirs Fesenko, prezidenta pilnvaras būs mazākas kā 1996. gada konstitūcijā, bet lielākas, nekā 2004.gada redakcijā. Savukārt izdevums „Ukrainskaja Pravda" prognozē, ka vietējas pašpārvaldes diezin vai kļūs patstāvīgākas, jo ietekme uz vietējām varas iestādēm tiks sakoncentrēta vienpersoniski prezidenta rokās. Tāpat tiek norādīts, ka likumprojekta autori ir pieļāvuši virkni neprecizitāšu un nepilnību, taču šim projektam ir tīri simboliska nozīme.
Sagaidāms, ka jau vistuvākajā laikā likumprojekts tiks nosūtīts analizēšanai Venēcijas komisijā un, visticamāk, pieņemšanas gadījumā izmaiņas konstitūcijā varētu stāties spēkā ne ātrāk kā nākamajā gadā. Kavēšanās varētu būt saistāma arī ar faktu, ka izmaiņu pieņemšana parlamentā var būt visai lēna. Taču gan Ukrainas parlamentu, gan Venēcijas komisiju pasteidzināt varētu apziņa, ka šīs izmaiņas ir ļoti nozīmīga daļa no prezidenta piedāvātā Ukrainas austrumu krīzes atrisinājuma plāna.
