Rīta intervija

Partijas "Vienotība" domes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš par partijas nākotni

Rīta intervija

"Providus" pētniece Agnese Lāce par ekonomiskajiem ieguvumiem no migrācijas

Intervija ar bijušo Ukrainas prezidentu Viktoru Juščenko

Ukrainas eksprezidents Juščenko: Krievija ir vāja valsts

Eiropai jāmobilizē visi spēki, lai strādātu pie kopējas drošības un aizsardzības politikas, un tajā jāiekļauj arī Ukraina. Uz to norāda bijušais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko, kurš intervijā Latvijas Radio brīdina, ka Eiropā notiek karš. Viņš Krieviju sauc par vāju valsti un aicina Maskavai pretoties, nevis ar to samierināties.

Proeiropeiski noskaņotais Juščenko bija Ukrainas prezidents laikā no 2005. līdz 2010.gadam. Viņš bija 2004.gada Oranžās revolūcijas līderis – viņu toreiz mēģināja nogalināt ar spēcīgu dioksīnu, kas sakropļoja viņa seju. Par Eiropas drošību, Ukrainas vietu tajā, Kremļa politiku, ukraiņu cerībām, vilšanos un turpmāko ceļu – par to ar Viktoru Juščenko šomēnes Polijā notikušajā Kriņicas ekonomikas forumā sarunājās Gints Amoliņš.

GA: Prezident Juščenko, šodien Kriņicas forumā Jūs teicāt, ka visi zvani visu laiku sit trauksmi. Ko Jūs ar to domājāt?

VJ: Šodienas Eiropai raksturīgā pirmkārt politiskā un drošības situācija, man atgādina 1938. gadu. Toreiz virs Eiropas kontinenta acīmredzami savilkās draudi visiem, bet kontinents negribēja reaģēt uz iemeslu. Tas mēģināja reaģēt uz sekām. Tika noformulēta tā dēvētā „samierināšanas politika”, atdota valstu atsevišķu daļu suverenitāte. Šī procesa tēvi uzskatīja, ka Eiropai izdarījuši lielu pakalpojumu, ka to atbrīvojuši no aneksijas un okupācijas draudiem. Patiesībā viņu ietais ceļš bija maldīgs. Viņi nenovērsa iemeslu. Tāda veida politika noveda pie tā, ka mēs ieguvām, iespējams, cilvēces vēsturē pašu rūgtāko, traģiskāko un globālāko naida, uzurpācijas un pēc būtības Eiropas kolonizācijas mācību.

Kad šodien runā par to, cik svarīgi ir samierināt [Krievijas prezidentu Vladimiru] Putinu – es domāju, tie ir cilvēki, kas veido maldīgu politiku. Tādēļ esmu satraukts. Esmu satraukts, ka Eiropas politiskajā dienaskārtībā jautājums par drošību nav uzstādīts tā, kā tam būtu jābūt uzstādītam. Ar to es domāju – no septiņiem teritoriālajiem konfliktiem, kas patlaban ir Eiropā, seši no tiem atrodas Eiropas austrumos. Turklāt nevienā no tiem nav panākta vienošanās par reālu konflikta noregulēšanu.

Tādēļ - nedemokrātijas apmēri Eiropā paplašinās, draudu apmērs Eiropā paplašinās. Mēs izliekamies, ka nekas briesmīgs pie mums nenotiek. Mēs nemainām politisko dienaskārtību.

Šie ir tie trauksmes signāli, par kuriem runāju.

GA: Ukrainas austrumos patlaban notiek militārais konflikts, karš; Krievija ir anektējusi Krimu. Kam jānotiek, lai šis konflikts beigtos, un lai attiecības starp Eiropu, Ukrainu un Krieviju atkal uzlabotos?

VJ: Ir jāpiepildās vairākām lietām.

Pirmkārt - Eiropas dienaskārtībā jāiekļauj atbildīgāki jautājumi par Eiropas integrāciju, tostarp attiecībā uz drošības un aizsardzības politiku. Eiropai aktīvi jāveido mērķtiecīga, konsolidēta, visas Eiropas politika atslēgas jautājumos Eiropas kopīgajā telpā. Piemēram, tie ir jautājumi par karu, drošību, par kolektīvās drošības modeli, par šīs drošības sistēmas sabiedrotajiem un partneriem.

Es sevi pieskaitu tiem politiķiem, kas vienmēr teiks, ka Eiropas politikai ir jābūt - veidot jaunu kontinenta drošības politikas koncepciju. Jo vairāk dalībnieku būs šajā politikā, jo dzīvotspējīgāks būs šis modelis. Eiropai jāmobilizē visi spēki, lai veidotu pašu plašāko kontinentālo partnerību šajos jautājumos.

Otrkārt – ir jāsaprot, ka Eiropā notiek karš. Tas ir aktīvs karš, kurā katru dienu mirst cilvēki. Bez šī kara Eiropā ir vēl pieci konflikti, ko mēs nevaram izbeigt. Tādēļ tie ir iesaldēti, un, runājot par noregulēšanu, – gandrīz bez perspektīvām.

Patlaban es neredzu, ka būtu pūliņu koncentrācija, lai kaut viena konflikta gadījumā parādītu, ka esam spējīgi mainīties, būt atbildīgāki un noformulēt plānu, kas pieliktu punktu tām teritoriālās vienotības zaudēšanas problēmām, kuras uz savas ādas izjūt Azerbaidžāna, Gruzija, Ukraina, Moldova.

Mums vajag sāk aktīvi domāt par vismaz šīm divām lietām.

GA: Jūs runājat par jaunu drošības modeli un ka tam jābūt plašam. Kurām valstīm šajā modelī jāietilpst?

VJ: Krievija – tā pasaulei ir liela problēma, tostarp Eiropai. Krievija veido imperiālistisku politiku, kuras būtība ir Eiropā izveidot īpašas ietekmes zonas, kur tiek realizēta Krievijas politika.

Tas ir pilnīgs pretmets Eiropas redzējumam par drošības politiku.

Izmantošu viena no Vācijas kancleriem vārdus, kurš 50.tajos gados teica – Eiropā ir jābūt vienam drošības politikas plānam. Ja tādu būs divi vai trīs, mēs vienkārši ieejam jaunā konflikta spirālē, nevis ejam uz vispārēju Eiropas aizsardzības un drošības politiku.

Tādēļ vispirms ir jāsaprot, ka Krievijas piedāvātās aizsardzības jautājumu iniciatīvas – to mērķis ir graut Eiropas drošības politikas konceptu.

Līdz ar to mums ir jābūt uzticīgiem kolektīvās aizsardzības politikai. Mums ir jāplašina mūsu partneru loks.

2008.gada pavasarī Gruzija un Ukraina izpildīja visus nepieciešamos mājasdarbus, lai tām apstiprinātu rīcības plānu dalībai NATO. Taču vairāku Eiropas līderu, Vācijas un Francijas nostājas dēļ Ukraina neieguva pat minimumu šīs perspektīvas.

Starp citu, Krievijas karš ar Gruziju sākās pāris mēnešus pēc tam, kad tika noraidīts Ukrainas un Gruzijas lūgums apstiprināt rīcības plānu dalībai NATO. Varbūt problēma sākās tur? Kad daļa Eiropas politiķu neuzņēmās atbildību, gāja pretim Putinam, samierināja viņu uz pāris mēnešiem, bet kopumā Eiropa kā kontinents zaudēja savu drošības politiku.

Es to nesaku tāpēc, lai to atcerētos kā mācību. Bet šī mācība stāsta par to, ka mums nav daudz laika, lai pārskatītu savu pieeju un būt nopietnākiem attiecībā uz Eiropas drošības un aizsardzības iniciatīvām.

GA: Bet tagad situācija ir mainījusies iepretim tai, kāda bija pirms 10 gadiem? Attiecībā uz Ukrainas pievienošanos NATO, Eiropas Savienībai? Tagad ir gan Asociācijas līgums, gan bezvīzu režīms.

VJ: Kaut kādā mērā retorika ir mainījusies. Krieviju ieraudzīja tādu, kā mēs teicām jau 2008.gadā. Ka Krievija ir problēma, un ne tikai Eiropai. Tādēļ nedaudz izmainījās retorika. Nedaudz izmainījās diskusija pašā Eiropā par redzējumu par pašas vietu drošības politikas veidošanā, arī attiecībā uz Savienotajām Valstīm. Ir atbildīgāka pieeja aizsardzības budžetam NATO ietvaros. Notiek debates ar amerikāņiem, kas nav vienkāršas. Taču domāju, ka beigās mēs būsim spēcīgāki. Sagaidīt sapratni no starptautiskās sabiedrības un neko neieguldīt aizsardzības politikā – es domāju, tā nav godīga spēle. Ja mēs tiešām vēlamies stingru, stabilu un ilgstošu mieru, mums jārūpējas par savām kaujasspējām.

Šajā ziņā Eiropā esam pietuvojušies racionālākai pieejai un mēģinājumiem, varbūt ne adekvāti, bet tomēr iemācīties atbildēt uz tiem draudiem, ko rada Krievijas politika.

Bet no otras puses, ja runājām par formālu kolektīvās drošības telpas paplašināšanu, nedomāju, ka ir notikušas būtiskas izmaiņas prioritātēs par paplašināšanos. Tas ir jautājums par labo gribu. Ja jūs pateiktu, ka viseiropas drošības klubā mums ir īpašas stratēģiskas attiecības ar Ukrainu, jo tā pilda unikālu Eiropas drošības misiju.. Kur ir problēma izteikt formālu morālu atbalstu Ukrainai miera un stabilitātes lietā, ko tā nodrošina savā austrumu frontē? Blokam nav atvērtas politikas pret saviem sabiedrotajiem Eiropas austrumos. Man gribētos, lai tas pēc iespējas ātrāk mainās.

GA: Tātad jūsuprāt, Ukrainai ir jāiestājas NATO un Eiropas Savienībā?

VJ: Protams. Kad runājam par iestāšanos, mēs runājam par procesu. Ukrainai ir vajadzīgi signāli, ka kolektīvajam blokam ar Ukrainu ir kopīgi principi, nostādnes un vērtības.

Kad Ukraina 1994. gadā brīvprātīgi attiecās no kodolieročiem, mēs pieņēmām, ka sniedzam kolosālu ieguldījumu Aukstā kara izbeigšanā. Mēs uzskatījām, ka pildām unikālu misiju mieram. Neviens Ukrainas prezidents, kas īstenoja šo politiku, nedomāja, ka pēc 23 gadiem mēs nevarēsim paļauties uz garantijām par mūsu teritoriālo vienotību un suverenitāti, par ko 1994. gadā tika parakstīti attiecīgi dokumenti. Es nebiju domājis, ka Ukrainu tik ātri aizmirsīs.

Tādēļ tagad ir svarīgs pat ne uzstādījums par formālu dalību NATO. Es domāju, ka pastāv vēl vairāki mehānismi, kas arī bez Ukrainas dalības NATO parādītu, ka esam kopā, esam vien ģimene. Kas parādītu, ka esam solidāri ar Ukrainu šajos sarežģītajos apstākļos.

Esmu dziļi pārliecināts, ka Krievija ir vāja valsts, ka tā nav militāra lielvara. Tā ir valsts, kuras IKP ir mazāks nekā Itālijas IKP, nemaz nerunājot par Franciju vai Vāciju, bet kurai ir tādas impēriskas ambīcijas. Tā ir neveselīga politika, kurai apakšā nav nekāda spēka.

Ir iespējami divi ceļi.

Vai nu kapitulācijas ceļš šādas Krievijas politikas priekšā, vai pretošanās. Mēs piedāvājam pretošanās ceļu, lai mēs būtu kopā un atbildīgi. Un tad nenāksies nest tik daudz upuru, lai sasniegtu mieru.

GA: Es Jums vēlētos jautāt par situāciju Ukrainā patlaban. Jūs bijā Oranžās revolūcijas līderis, jūs mēģināja nogalināt, tad jūs piecus gadus bijāt prezidents, bet 2010.gadā tauta izvēlēja Viktoru Janukoviču, kurš Maidana laikā aizbēga uz Krieviju. Ukraina pārdzīvojusi nemierīgus laikus. Kā jūs tagad redzat situāciju? Eiforija pēc Maidana šķiet noplakusi, cilvēki jau atkal vairs netic Ukrainas līderiem.

VJ: Par visiem jautājumiem, kurus tagad uzdevāt – es esmu politiskais optimists, un vēlos paskaidrot savu optimismu.

Kad 2004.gadā notika Oranžā revolūcija, dienaskārtībā bija viens jautājums. Liela daļa tautas, pirmkārt jaunieši, studenti, nozīmīga daļa vecākās paaudzes, 2004.gada vēlēšanas redzēja kā vienīgo veidu, lai izmainītu nacionālo politiku. No prokrieviskas uz proeiropeisku. Tā ir eiropeiskā integrācija, tā ir valsts demokratizācija un nacionālā atdzimšana, nācijas apvienošanās. Mēs uzsākām jaunu valsts politisko kursu.

Bet mums 300 gadus nebija bijusi sava valsts. Mēs bijām piedzīvojuši dziļu rusifikāciju. Ja runājam par atsevišķām Ukrainas teritorijām, tajās Krievijas ietekme tikai pastiprinājās. Un kad 2010.gadā pienāca nākamās prezidenta vēlēšanas, uzvarēja satuvināšanās ar Maskavu politika. 45 miljoniem ukraiņu joprojām bijis grūts jautājums par pašu identitātes un nacionālās pašapziņas veidošanu. Tas ir process.

Te nevajag meklēt vainīgos. Es kā prezidents 2010.gadā nodrošināju godīgu vēlēšanu norisi, un cilvēki izvēlējās to politiku, ko visvairāk gribēja. Es šo politiku neatbalstīju, es teicu, ka tā ir kļūdaina politika.

Un kad jaunie uzvarētāji eiropeiskās tuvināšanās politiku nomainīja uz promaskavisko politiku, cilvēki atkal izgāja Maidanā, lai aizstāvētu savu 2004. gada izvēli, lai atbrīvotos no draudiem eiropiskajai izvēlei.

Es to vērtēju pozitīvi. Tajā ziņā, ka mūsu apziņā jau pastāv dziļas eiropeiskās pēdas. Mums eiropeiskās tuvināšanās politika ir ukraiņu pasaules redzējuma pamatsastāvdaļa. Un tas nostiprina to, ka, lai arī kāda vara nāktu, ukraiņu nācija vēlas doties mājup – uz Eiropu, kur tā vienmēr ir bijusi.

Uz tā balstās mans optimisms. Pēdējos desmit, piecpadsmit gados – lai arī cik smagi ietu uz priekšu ukraiņu kuģis, bet tas iet pareizajā virzienā.

Un ar katru gadu nostiprinās sabiedrības pozīcija par to, uz kurieni mums jāiet.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt