Aculiecinieks

Aculiecinieks. Ilva ir mājās

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Direktors Zaļais

Aculiecinieks. Ukrainas čekas lietas

Ukrainas «čekas maisi»: Liecības par latviešu represijām un pazudušas aģentu lietas

Gari plaukti ar mapēm, uz kurām trīs burti, kuri padomju laikos ikvienam iedzina bailes – KGB (krievu: Комите́т Госуда́рственной Безопа́сности). Valsts drošības komiteja (VDK). Liecības par latviešu represijām un aukstā kara spiegu lietas Ukrainā, VDK ziņotāji un varas attīrīšanās. Kas notika ar VDK materiāliem un čekas maisiem Ukrainā?

ĪSUMĀ:

Ukrainas drošības dienesta arhīva direktors Andrijs Kohuts  stāsta, ka “arhīvā glabājās komunistisko specdienestu arhīvi, sākot no to dibināšanas brīža Ukrainas teritorijā. Te ir dokumenti, kuri attiecas uz Ukrainas vēsturi no 1918. gada līdz 1991. gadam.”

“Lielākais apjoms ir represēto krimināllietas. Arī komunistisko specdienestu virsnieku un darbinieku lietas. Lietas, kas skar specdienestu pārvalžu un departamentu darbu. Pavēles, instrukcijas un rīkojumi, kas nāca no Maskavas,” par arhīvu stāsta direktors.

Ukrainas drošības dienesta arhīvā ir 234 000 vienību. Ja visas mapes sarindotu, būtu kilometru gara rinda. Šī ir tikai maza daļa no VDK dokumentiem Ukrainā.

Pēc aptuveniem aprēķiniem, dažādu resoru un iestāžu arhīvos kopā varētu būt 4 miljoni lietu - iespējams, lielākais šādu dokumentu kopums Eiropā.

“Te ir agrīnais periods. 1920. - 1930. gadi. Šīs lietas pārskatīsim, jo ir pieņemti grozījumi likumā par reabilitāciju. Daudzi, kuri cīnījās pret sovjetiem, nav reabilitēti. Ukraiņu Tautas Republikas armijas virsnieki un karavīri tika sodīti par to, ka cīnījās par neatkarīgu Ukrainu 20. gados,” stāsta Kohuts.

Lietas arī par latviešiem, lietuviešiem un igauņiem

Arhīvos ir arī čekistu mācību brošūras, kā jācīnās pret buržuāziskajiem nacionālistiem Baltijas valstīs, kā meklēt tos, kas padomju valsts izpratnē, bija noziedznieks un dzimis Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

“Mums glabājas arī krimināllietas pret latviešiem, igauņiem un lietuviešiem. Reizēm mums pienāk pieprasījumi no Baltijas valstu akadēmiskajām iestādēm. Būsim priecīgi, ja mūsu materiāli palīdzēs kolēģiem Baltijas valstīs izprast, kā strādāja komunistiskais specdienests.

Ir svarīgi saprast, kā notika represijas, kā darbojās un eksistēja totalitārais režīms. Tas ir mūsu valsts drošības jautājums,” saka Kohuts.

Arhīvā glabājas Lielajā terorā represēto latviešu lietas 1938. gadā Ukrainas teritorijā.  Staļina režīma represijās no 1936. gada līdz 1938. gadam Padomju Savienībā arestēja vairāk nekā pusotru miljonu cilvēku, tostarp 23 000 latviešu.

“Ir dati par to, cik latviešus represēja Padomju Ukrainas teritorijā. Bija speciāla operācija pret latviešiem. Arestēja pēc nacionālās piederības. Represēja poļus, vāciešus. Tādas operācijas bija vairākas. Latvieši iekļuva to tautu skaitā, ko uzskatīja par naidīgām Padomju Savienībai. Lai gan komunisti pie varas nāca, pateicoties latviešu strēlniekiem, pēc tam latvieši pakļuva zem represiju vesera,” stāsta Kohuts.

Latviešu kontrrevolūcija. 309 lietas, 312 saukti pie atbildības. Arestēti – 312.

Vairums lietu bija safrabricētas. Tas, ka 243 latvieši arestēti un apsūdzēti par kontrrevolūciju, vēl nenozīmē, ka viņi tik tiešām bija kontrrevolucionāri. 

“Vienā no plašākajām lietām, kas glabājas mūsu arhīvā, ir lieta ar nosaukumu “Vesna”. (“Pavasaris”).  Par represijām pret Sarkanās armijas virsniekiem un karavīriem Padomju Ukrainā. Šajā lietā ir vairāk nekā 3500 sējumu. Tas ir 30. gadu vidus,” stāsta arhīva direktors.

Sējums nr. 127: “Augusts Otto dēls Ļeončiks. Represēts par to, ka it kā bijis dalībnieks virsnieku kontrrevolucionārā organizācijā, kuras nolūks bija gāzt padomju varu bruņotas sacelšanās laikā”.

Latvietis no zemnieku ģimenes. No Ostrovišu ciema.  1918. gadā bijis Sarkanās gvardes 1. latviešu pulkā.

Aģentu kartotēka Ukraina nav saglabājusies

Arhīva direktors no plaukta izceļ lietu no 20. gadsimta 60. gadiem. 

“Par diviem holandiešiem, kurus arestēja kā NATO valstu spiegus. Viņus Ukrainā notiesāja. Viņi atbrauca uz PSRS kā tūristi. Bija ļoti naivi. Vispār nedomāja, ka viņus nepārtraukti uzmanīs. No pavēlēm redzam, ka visi, kas atbrauca uz PSRS, bija zem VDK lupas.

Visus izsekoja un skatījās, kurš varētu būt NATO valstu aģents. Kurš varētu būt emisārs no ukraiņu diasporas nacionālistiskajām organizācijām, kā tolaik tās sauca,” stāstīja Kohuts.  

Fotoalbumam ir divas daļas. Operatīvās fotogrāfijas - kā holandieši pārvietojas pa Padomju Ukrainu. Un otra daļa - pašu holandiešu uzņemtās fotogrāfijas.

Tā kā Padomju Savienība bija ļoti noslēgta valsts, viņus interesēja viss – infrastruktūra, ceļi.

VDK aģentu kartotēka jeb čekas maisi, kā to dēvējam Latvijā, Ukrainā nav saglabājusies.  

“1990. gadā Maskavā izdeva divas pavēles. Visas aģentūras materiāli – 70. un 80. gadi - tika iznīcināti. Arī lielāka daļa no 60. gadiem. Iznīcināja arī vairumu operatīvo materiālu. Bet, ja pētnieki skrupulozi strādās, viņi spēs saprast, kurš bija aģents. Tomēr informācija, kas attiecas uz agrākiem gadiem, nav politiski interesanta. Tā drīzāk ir interesanta kā vēstures lappuse,” atzīst arhīva direktors.   

Kā stāsta Andrijs Kohuts, pavēli iznīcināt arhīvus saņēma drošības dienesta pārvaldes visās padomju republikās pēc tam, kad 1990. gada 15. janvārī Austrumvācijā demonstranti ielauzās slepenpolicijas “Stasi” ēkā Berlīnē. 

“Komunistiskie specdienesti Austrumeiropā bija izveidoti pēc VDK līdzības. Tos veidoja ar padomju militāro padomnieku palīdzību. Tas, kā strādāja Austrumvācijas “Stasi”, atklāja metodes, kā darbojas Valsts drošības komiteja Padomju Savienībā. Demonstrantu iebrukums “Stasi” ofisā un arhīvā bija signāls arī Maskavai, ka kaut kas līdzīgs pēkšņi var notikt arī Padomju Savienības teritorijā, jo sākās “perestroika” un “glastnojst”. Attiecībā uz Baltijas valstīm vairs nebija ilūziju, ka tās varētu palikt Padomju Savienībā. Bija kaut kas jādara. Lai čekisti varētu sākt jaunu dzīvi, tika nolemts iznīcināt daļu dokumentu.

Tā nebija pirmā dokumentu tīrīšana. Pirmā notika pēc Staļina nāves, un viens no galvenajiem motīviem bija nodrošināt komunistu labo slavu,” stāsta Kohuts.  

Cik daudz materiālu pazuda, nav zināms

Ar čekas dokumentu izpēti nodarbojas Ukrainas Nacionālās atmiņas institūts. Vēsturnieks Igors Kuliks cer, ka vērtīgi dokumenti, tostarp par aģentiem, varētu atrasties, kad būs izveidots Nacionālās atmiņas arhīvs, kur vienviet no visas Ukrainas plānots savākt un pētīt ne tikai VDK, bet arī padomju milicijas, tiesu, prokuratūru, robežsardzes, ārējā izlūkošanas dienesta dokumentus.

“Mēs nezinām ne iznīcināto dokumentu apjomu, ne to, kas tie bija par dokumentiem. Tāpēc tas ir ļoti sarežģīti. Oficiālu dokumentu nav. Bet pēc cilvēku atmiņām, kuri strādāja laikā, kad sabruka Padomju Savienība, daļa VDK dokumentu esot aizvesta uz Maskavu. Bet atkal - cik daudz, no kurienes un kas to izdarīja, pateikt nevar,” saka vēsturnieks.  

“Līdz šodienai mums saglabājies ļoti maz lietu, kas attiecas uz aģentūru. Ir ap 4000 lietu. Taču vairums ir ierosinātas vēl pirms Otrā pasaules kara. 

Nevar atrast pierādījumus tam, ka aģents, čekists vai cilvēks bijis ļoti aktīvs Brežņeva un “perestroikas” laikā, jo lietu par to nav,” stāsta Kuliks.

Savukārt arhīva direktors Kohuts skaidro – “ja saglabājusies aģenta kartīte, tā saka - cilvēks, iespējams, bija aģents. Visdrīzāk. Bet tas nav pilnīgi droši.”

“Zinām gadījumus, kad čekisti vienkārši pierakstīja kādu par aģentu, lai saņemtu naudu. Cilvēks naudu nesaņēma, viņš pat nenojauta, ka pataisīts par aģentu. Ir gadījumi, kad cilvēku savervēja, jo viņam vienkārši nebija izvēles. Bet viņš kā aģents nevienu nenodeva, neko sliktu neizdarīja. Atskaitēs, kad čekisti pārbauda aģentus un raksta raksturojumu, lasāms - aģents nestrādāja, uzvedas ne tā, kā cerējām. No viņa nav nekādas jēgas, rekomendējam svītrot no uzskaites.

Ir jāsaprot motīvs, kāpēc cilvēks kļuva par aģentu un ko viņš darīja. Ja nav visu dokumentu, ir daudz vietas dažādiem minējumiem,” saka Kohuts.

Likums par varas attīrīšanos darbojas

Pēc 2014. gada traģiskajiem notikumiem Maidanā Ukrainas sabiedrība uzstājīgi pieprasīja pieņemt likumu par lustrāciju. Par varas attīrīšanu no amatpersonām un ierēdņiem, kas bija saistīti ar padomju varu, drošības iestādēm un gāztā prezidenta Viktora Janukoviča valdību.

“No vairāk nekā 10 likuma punktiem tikai viens runā par lustrāciju tādā izpratnē, kā to saprot Eiropā – ka cilvēkiem, kas strādāja VDK vai sadarbojās, ir ierobežojumi un viņi nevar ieņemt atbildīgus amatus,” skaidro Kuliks.  

“Mums galvenais akcents tika likts nevis uz to, kas notika līdz 1990. gadam, bet gan uz to, kas cilvēkiem atmiņā ir jaunākais un jutīgākais. Eiromaidana laiks, kad Pašcieņas revolūcijas dienās šāva uz cilvēkiem.

Tāpēc uzmanību pievērsa tam, vai cilvēks sadarbojās ar Janukoviča režīmu. Vai caur korumpētām shēmām ieguva sev kādus politiskus, ekonomiskus un finansiālus labumus,” klāsta vēsturnieks.  

“Likums par varas attīrīšanos darbojas. Vairums cilvēku, kuru strādā valsts iestādēs, tam ir gājuši cauri. Es arī izgāju lustrācijas procedūru. Vecuma ziņā, protams, es nu nekādi nevarēju būt aģents. Vienīgi bērnudārzā varēju kādu biedru uzmanīt! Man ir vēstule, kurā teikts, ka esmu tīrs  - nezagu, nesitu un neko citu tādu nedarīju,” stāsta Kuliks.

Arhīvs, kas glabā VDK dokumentus, pārbauda pieprasījumus - vai cilvēks ir dienējis VDK struktūrās, vai bijis aģents. “Esam jau atbildējuši uz 180 000 pieprasījumu no dažādām valsts institūcijām. Uzsvēršu - varam pārbaudīt tikai par tiem, kuri bija VDK virsnieki un štata darbinieki. Bet par čekas aģentiem mums nav tādas informācijas, lai mēs varētu pārbaudīt un apstiprināt,” skaidro arhīva direktors Kohuts.

“No tā, ko esam pārbaudījuši, varu teikt - tas procents, kam bijusi saistība ar VDK, ir ļoti mazs. Pagājis ilgs laiks, lai cilvēki, kuri varēja sadarboties vai strādāt VDK, vēl turpinātu aktīvi darboties politikā. Tādi cilvēki droši vien ir, bet to vairs nav daudz,” spriež Kohuts.

Ukrainā ir pieņemti tā sauktie dekomunizācijas likumi, kas ļauj ikvienam iepazīties ar padomju represīvo iestāžu dokumentiem. Tos paredzēts digitalizēt.

“Pirms 100 gadiem bija pirmais krievu--ukraiņu karš. Pirms 100 gadiem ukraiņiem jau bija neatkarība. Pirms 100 gadiem atbrīvojām to pašu Krimu, to pašu Doņecku un Luhanskas teritoriju. Tas atkārtojas. Ja sapratīsim, kā pirms 100 gadiem Krievija ieņēma jaunas teritorijas, sapratīsim, kā Krievija rīkosies mūsdienās. Formas un metodes palikušas tās pašas. Parādījušies tikai jauni instrumenti. Toreiz nebija interneta, tagad ir. Nebija televizora, tagad ir. Mainās instrumenti, bet Krievijas metodes paliek tās pašas, kādas bija pirms 100 gadiem, un tas ir ļoti svarīgi,” uzsver vēsturnieks Kuliks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti