"Viņi uzreiz pajautāja – antikvāras lietas, ikonas, dārglietas. Tās viņus interesēja. Visas mantas pārskatīja, visas kastītes, domāja, ka varbūt es tur kaut ko nesu. Mani personīgi, paldies Dievam, nekratīja. Ķēdītes nenorāva. Jo cilvēki stāstīja... Vīriešus, es zinu, ka pilnībā izģērbj," tā Žanna stāstīja par dienu, kad, steigā paņēmusi mantas no sabombardētās mājas, viņa atstāja Mariupoli.
Pirms tam viņa strādāja par ārsti slimnīcā. Kad Mariupoles apšaudes kļuva aizvien spēcīgākas, uz darbu slimnīcā vairs nebija iespējams nokļūt. Abus bērnus ar radiem pirmajā kara dienā bija izdevies aizsūtīt uz Rietumukrainu. Jau vēlāk Mariupolē palikušos okupanti nelaida ārā no aplenkuma.
Kam tomēr izdevās izkļūt, bija jāiziet tā sauktā filtrācija – pirkstu nospiedumu ņemšana, iztaujāšana. Meklēja saistību ar Ukrainas armiju, specdienestiem, pārbaudīja datu bāzes, soctīklu saraksti, kontaktus un fotogrāfijas telefonos.
"Tas viss tiek darīts tik mākslīgi lēni un ilgi, lai cilvēki, saprotiet, mocītos. Lai izjustu. Es no viņiem dzirdēju tādu frāzi – viņš saka... kliedza tas armijnieks uz cilvēkiem – "jūs 8 gadus esat lēkājuši un dejojuši!" Kaut kā tā... "Tagad stāviet un klusējiet". Viņam nepatika mani pirksti. Man tas ir tādēļ, ka ārsti daudz raksta un no tā man uz pirksta ir tāds kūkumiņš. Un viņš teica – "tu esi snaipere". Man ir brilles, un es esmu snaipere!? (smejas) Es izvilku lapiņu, ka esmu ārste. Viņam tas viss nepatika. Es saku – "man tur ir bērni". Es baidījos gan atzīties, jo, ja tu esi ārsts, tad arī var nelaist," stāstīja Žanna.
Žannai tomēr izdevās dabūt filtrācijas dokumentu un tikt tālāk, bet tikai tādēļ, ka palīdzēja kāds paziņa, kuram bija okupantu atzītās prokrieviskās Doneckas Tautas Republikas pase. Pēc sarakstiem rindā uz filtrāciju bijuši vairāki tūkstoši.
"Stādieties priekšā – gandrīz divas nedēļas pagāja, un bija izgājuši 30 cilvēki. Trīsdesmit numuriņi. Tur uz vienu numuru varēja būt pierakstīti arī 10 cilvēki. Bet lieta nav tajā. Lieta ir tur, ka tas mākslīgi ir izveidots. Tā rinda nekustas. Visu laiku nāk iekšā "kreisie" cilvēki – tie paši armijnieki un nes iekšā tādas kaudzes ar dokumentiem – viss tiek bīdīts, filtrācija notiek. Tikai acīmredzami, ka par naudu," teica Žanna.
Jautāta, vai Krievijas armijnieki speciāli radījuši tādu situāciju, lai izspiestu naudu no cilvēkiem, Žanna sacīja: "Jā, protams. Protams! Tā ir kārtējā peļņa. Tu jebkādā gadījumā meklēsi šī jautājuma atrisinājumu."
Arī vēlāk, jau braucot autobusā, bijis jātiek cauri vēl citiem kontrolposteņiem, kur okupanti ņirgājušies par vienu vai otru no Žannas līdzbraucējiem.
"Atņēma telefonu un vienkārši to telefonu sašāva. Vienkārši ar automātu sašāva telefonu. Kas viņiem tur nepatika? Vai nu viņš nebija kādu bildīti vai video izdzēsis? To es nezinu. Tur bija puisis, redzams, ka ne no Mariupoles, acīmredzot no Berdjanskas. Viņš brauca kopā ar meiteni. Kā jau jauniešiem – viņam bija rozā krāsas matu šķipsna nokrāsota un gari mati, tetovējumi – viss tāds pozitīvs. Vienā no posteņiem vienkārši sāka viņu apsmiet tie Krievijas karotāji. Viņi iekāpa autobusā, teica, ka gribot redzēt meiteni, kura dzīvo kopā ar to puiku. Man jau sirds sāka drebēt, iedomājoties, kas tagad būs. Viņa iznāca, un viņi tai saka – aizejiet un noskujiet viņam matus! Viņa teica – es vakarā nogriezīšu. Viņi saka – "nē, tepat ejiet un skujiet!" Es domāju – tagad sāksies tā griešana un viss.. es dzirdēju to ņirgšanu, rēkšanu, ņirgāšanos," klāstīja Žanna.
Beidzot tomēr atļāvuši braukt tālāk. Atstājusi Mariupolē sagrauto māju, Žanna ar bērniem tagad sāks iekārtot savu dzīvi jau trešo reizi. Jo pirms astoņiem gadiem, kad Krievija sāka sagrābt Ukrainas zemes, Žannas ģimene jau bija spiesta bēgt. Toreiz no dzimtās Doneckas.
