Divdesmit divas tonnas palīdzības tiem, kuriem tā vajadzīga visvairāk – karadarbības dēļ bez savām mājām palikušajiem Ukrainas austrumu iedzīvotājiem, bez vecākiem palikušajiem bērniem. Svinīgā ceremonijā daļu no šīs palīdzības Latvijas vēstnieks Juris Pokāns simboliski nodeva vietējās Doņeckas apgabala administrācijas rokās.
"Šī ir jau sestā humānās palīdzības krava, kas no Latvijas šeit sasniedz Ukrainas austrumus. Gana praktisks, taču reizē arī simbolisks solis.
To šeit pa apdzīvotām vietām izvadā Ukrainas Nacionālā gvarde, jaunais Ukrainas lepnums un sastāvdaļa no Ukrainas iekšlietu spēkiem, kuru uzdevums ir arī izskaidrot vietējiem cilvēkiem to, ko dara Ukraina un tās draugi citur pasaulē, lai palīdzētu," teica Pāvels Žebrovskis, Doņeckas apgabala gubernators.
Nav noslēpums, ka daudzi Ukrainas austrumos, kas savulaik bija uz Maskavu pēc Maidana aizbēgušā prezidenta Viktora Janukoviča politiskais cietoksnis, uz šo palīdzību un Ukrainas bruņotajiem spēkiem kopumā raugās aizdomīgi.
To gatavas atzīt arī jaunās vietējās valdošās amatpersonas, taču tās uzsver, ka karu nevēlas neviens un pat ja mazākums vairāk simpatizē Krievijai, pat tas arvien vairāk sāk saprast, ka prokrievisko spēku kontrolētajās teritorijās gan nekas labs nav gaidāms.
"Vēsturiski sanāca tā, ka no sākuma cēla šahtu, bet pēc tam pilsētu. Vispirms rūpnīcu un pēc tam vietu, kur cilvēki dzīvoja. Tāpēc šeit ir gandrīz tikai lielie smagās industrijas uzņēmumi ar daudz strādniekiem.
Tādu cilvēku koncentrācija rada savu mentalitāti un veicina paternālismu – alkas pēc stingras rokas. Taču mēs gribam radīt vidusslāni un dzīvi, kas balstīta uz vērtībām, nevis caru un varas vertikāli. Saprotamus spēles noteikumus un likuma spēku, nevis spēka likumu," teica Žebrovskis.
Visām skaistajām iecerēm smagu zīmogu gan uzliek militārā un ekonomiskā realitāte. Bojā gājušie un ievainotie turpat pārdesmit kilometru attālumā un rēķins par dzīvokli, kurš energoresursu sadārdzināšanās dēļ tuprina kāpt, bet algas un pensijas ir mazas.
"Kamēr es būšu dzīvs, te nekā labāka nebūs. Varbūt kaut kad vēlāk, bet ne tagad. Viss paliek tikai sliktāk. Es taču redzu to pēc savas kabatas. Tikai par apkuri vien sešdesmit eiro, bet pensija simt eiro," teica vietējais iedzīvotājs Vasīlijs.
Iedzīvotāju lielākā cerība ir tāda, lai virs galvas būtu mierīgas debesis, un pēc iespējas mazāk vardarbības saasinājumu.
"Mēs uz to ļoti ceram, protams. Kā redzat man ir mazi bērni. Viņu dēļ," teica LTV sastaptā Anna.
Cīņā par vietējām sirdīm Ukrainas nacionālā gvarde humāno palīdzību izvadā pa dažādām pilsētām, kur pārmaiņu vēji pagaidām ir mazāk redzami vizuāli, bet variāk – simboliski.
Latvijas humānā palīdzība nonāca Pokrovskā, pilsētā, kura vēl pirms pāris gadiem vēl tika dēvēta par Krasnoarmijsku jeb Sarkanarmiju. Krava līdzēs vietējam Pokrovskas bērnu namam, kur dzīvo vairāk nekā trīsdesmit bāreņu.
