Kopš nu jau bijušā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča un premjerministra Nikolaja Azarova valdības lēmuma apturēt sarunas par asociācijas līguma noslēgšanu ar Eiropas Savienību jautājums par iespējamo Ukrainas dalību Eiropas Savienībā uz brīdi gan pazaudēja savu aktualitāti, gan atkal ir to ieguvis.
Pēc vairāk nekā triju mēnešu ilgām diskusijām un nemieriem Ukrainas Augstākā rada ir nobalsojusi par atgriešanos uz eirointegrācijas ceļa. Ukrainas pašreizējais premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks ir pilnvarots parakstīt Eiropas Savienības un Ukrainas asociācijas līgumu, un politiskās daļas parakstīšana gaidāma jau vistuvākajā laikā. Tiekoties ar ASV prezidentu Baraku Obamu, Jaceņuks paziņoja, ka Ukraina vēlas veidot politiku, kurā tā būtu Eiropas Savienības dalībvalsts, kas vienlaicīgi ir arī labs Krievijas draugs un partneris.
Taču ne visi Eiropā Ukrainas dalību Eiropas Savienībā uzskata par sasniedzamu mērķi. Visbiežāk kā iemesls tiek minētas Ukrainas ekonomiskās grūtības, kuru risināšana nav visai pievilcīgs temats ekonomisko problēmu nomāktajai Eiropai. Tāpat Ukraina ar saviem 46 miljoniem iedzīvotāju un salīdzinoši lēto darbaspēku varētu kļūt par potenciālu draudu Eiropas novājinātajam darba tirgum. Turklāt politiski un ekonomiski nestabila Ukraina var apdraudēt arī gāzes un naftas produktu piegādes no Krievijas, kā arī ievērojami pasliktināt abu pušu ekonomiskās attiecības. Bieži vien Ukraina jau tiek salīdzināt ar Turciju, kas iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību nespēj pabeigt jau vairāk nekā 20 gadus.
Kā norāda Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Edijs Bošs, paplašināšanās līdz šim tiek uzskatīta par veiksmīgāko Eiropas Savienības ārpolitikas instrumentu, taču faktors, ka skaidrs potenciālās dalības aspekts netika iekļauts Austrumu partnerības programmā, padarīja šo instrumentu par visai neefektīvu. Edijs Bošs arī pauž pārliecību, ka ir maz ticams, ka Eiropas Savienības valstis varētu panākt vienošanos par to, vai Ukrainai nākotnē būtu jābūt Eiropas Savienības dalībvalstij:
„Eiropas Savienībā būs ļoti daudz strīdu par šo tēmu, un es būtu ļoti pārsteigts, ja šo strīdu rezultāts būtu pozitīvs un mēs Austrumu partnerības valstīm, tostarp Ukrainai, dotu skaidru iestāšanās perspektīvu. Man būtu grūti iedomāties, ka tas izietu cauri, zinot to, ar kādiem zīda cimdiem daudzas valstis grib izturēties pret Krieviju. Viņas jau redzēja, cik asa reakcija bija pret to līgumu, kuru Ukrainai vajadzēja slēgt Austrumu partnerības ietvaros. Ja parādītos vēl dalības faktors, tad šī reakcija no Krievijas būtu daudz asāka un daudzas dalībvalstis par to nopietni satrauktos. Mēs ar pilnu pārliecību varam teikt, ka pārskatāmā nākotnē situācija Ukrainā būs ļoti nestabila un grūti prognozējama. Tas būs papildus faktors daudzām dalībvalstīm, lai būtu stipri uzmanīgi ar to, ko mēs varam darīt vai nevaram.”
Kā uzskata starptautiskās domnīcas „Carnegie Europe” vadītājs Jans Tehau, attiecībās ar Ukrainu Eiropas Savienība ir pieļāvusi vairākas rupjas kļūdas, kuras būs ļoti grūti labot. Pēc viņa vārdiem, pirmkārt Eiropas Savienība bija pilnīgi nepareizi sapratusi bijušo Ukrainas vadītāju mērķus un intereses un nebija pamanījusi, ka Ukrainas vadība faktiski nemaz nevēlas tuvināšanos Eiropai. Par zemu tika novērtēta Krievija un par vēlu tika saprasts, ka Eiropas Savienība ir ierauta ģeopolitiskā spēlē, kurai Eiropas politiskie instrumenti izrādījās par vāju. Tāpat Jans Tehau norāda, ka pēc Viļņas samita Eiropas Savienībai tā arī nav izdevies apvienot dalībvalstu viedokļus jautājumos par Eiropas austrumu kaimiņiem. Un visbeidzot, Eiropas Savienība par zemu ir novērtējusi savas piedāvātās priekšrocības Ukrainas iedzīvotājiem, kā arī par zemu novērtējusi to, cik patiesībā ietekmīga varētu būt tās maigā vara.
