Rīta intervija

Intervija ar Andri Ameriku

Rīta intervija

Intervija ar Daugavpils mēru Jāni Lāčplēsi

Intervija ar Ukrainas kara analītiķi Jevhenu Magdu

Ukrainas analītiķis: Uzvara hibrīdkarā būs tad, kad Krievijai kļūs neizdevīgi to turpināt

Krievijas īstenotajā hibrīdkarā visievainojamākie ir mediji un nevalstiskās organizācijas, taču pretoties propagandai visveiksmīgāk ir iespējams, veidojot alternatīvus viedokļus un tuvinot dažādās informatīvās telpas, uzskata Ukrainas Hibrīdkara pretestības biroja pārstāvis Jevhens Magda, kurš šajās dienās viesojas Latvijā.

Rūpīgi slēpts karš

Latvijas Radio: Par hibrīdkaru mēs sākām vairāk runāt pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā, pēc Krimas aneksijas. Šo gadu laikā jūsu Hibrīdkara pretošanās centrs noteikti daudz ko ir izpētījis un, visticamāk, jums ir skaidra izpratne par to – kas tad ir hibrīdkarš?

Jevhens Magda: Labdien. Nē, mūsu centrs tika izveidots tikai pagājušā gada beigās, taču to veidoja cilvēki, kas ir uzrakstījuši grāmatas par hibrīdkaru. Mans kolēģis Tarass Berezovecs uzrakstīja grāmatu par Krimas aneksiju, bet es uzrakstīju grāmatu „Hibrīdkarš – izdzīvot un uzvarēt”, kurā es pētīju hibrīdkara izcelsmi un meklēju iespēju atrast recepti, kā šajā karā uzvarēt. Mēs laikam apvienojāmies tāpēc, lai parādītu, ka pret hibrīdkaru ir iespējams efektīvi cīnīties.

Runājot par to, kas ir hibrīdkarš, tad tie ir vienas valsts centieni pakļaut citu valsti ne tikai ar militāriem, bet arī nemilitāriem, informatīviem, enerģētiskiem un politiskiem soļiem.

Proti, tiek radīta situācija, kurā valsts nepamanāmi pašai sev zaudē savu suverenitāti un kļūst pakļauta. Ir jāsaprot, ka Krievijai nav vajadzīgi Krievijas karogi virs Ukrainas valsts institūcijām. Tai pietiek ar to, ka Kijevā ir paklausīga un Krievijai saprotama vadība, kas pildīs tās gribu, jo neatkarīga un spēcīga Ukraina Krievijai rada nopietnas problēmas.

LR: Man gan rodas sajūta, ka hibrīdkarš ir kaut kas daudziem ļoti nesaprotams. No vienas puses, var teikt, ka tās ir iepriekš savu mērķu sasniegšanai neizmantotas metodes. No otras puses, daudziem nav izpratnes vai zināšanu par to, ko sagaidīt jau nākamajā brīdī un kā rīkoties. Pēc notikumiem Krimā, manuprāt, šādā situācijā nonāca visa Rietumu pasaule. Kā var pretoties kaut kam, ko tu līdz galam nesaproti un negaidi?

Magda: Jā, hibrīdkarš atšķiras no tiem kariem, par kuriem esam lasījuši grāmatās vai kurus esam redzējuši filmās.

Šis ir karš bez kara pieteikuma. Tas ir karš, kurā pats kara fakts tiek rūpīgi slēpts.

Šeit nebūs oficiālas kara pieteikšanas vai kapitulācijas. Man pašam Ukrainas uzvara hibrīdkarā nozīmēs situāciju, kurā Krievijai kļūs daudz dārgāk nodarboties ar Ukrainu un to ietekmēt. Proti, Krievijai nebūs izdevīgi izdarīt spiedienu uz Ukrainu. Kā tam pretoties? Šodien mediji un nevalstiskās organizācijas ir galvenie šī kara dalībnieki.

Jau ilgu laiku Ukrainā darbojās vairākas nevalstiskās organizācijas, kuras ieturēja Krievijai izdevīgu līniju. Piemēram, caur tādu organizāciju kā „Rossotrudņečestvo” tika iepludināta Krievijas nauda un ietekme, veiksmīgi un efektīvi veidojot sabiedrības viedokli. Tas nenotiek vienā brīdī vai pēc burvju nūjiņas mājiena. Krievija gatavojās sagrābt Krimu jau diezgan sen. Tas, pirmkārt, bija nepieciešams, lai Krievijas iedzīvotājiem parādītu, ka Putins spēj apvienot zemes, ka viņš spēj atriebties Rietumiem. Krievijas politiķi bieži saka, ka Krievija Ukrainā karo ar ASV. Kāpēc tur Savienotās Valstis, atklāti sakot, īsti nav saprotams. Putins ukraiņu tautu vienmēr sauc par brāļu tautu, bet jau divus gadus runā par Kijevas, nevis Ukrainas varas iestādēm. Šādas leksikas izmantošana arī ir daļa no hibrīdkara. Šāda spēlēšana uz valsts iekšienē pastāvošām problēmām, reliģiozām, kulturālām vai vēsturiskām pretrunām. Tiklīdz šāda problēma var izsaukt rezonansi, to var virzīt vienā vai otrā virzienā, un tas liecina, ka šai problēmai jau jāpievērš maksimums daudz uzmanības. Lai tam pretotos, par šīm problēmām ir jārunā un jāskaidro, kurā virzienā mēs ejam, darot to maksimāli pietuvināti patiesībai. Arī ar dažādu subjektīvu viedokļu apkopojumu mēs varam iegūt objektivitāti.

LR: Jūs jau pieminējāt, ka mediji un sabiedriskās organizācijas ir vieni no visievainojamākajiem šajā karā. Kā nekļūt par propagandas instrumentu, jo arī Ukrainā, manuprāt, ir tāda kā vēlme atriebties Krievijai - kā tu man, tā es tev. Šī līnija starp savas patiesības aizstāvēšanu un nodarbošanos ar kontrpropagandu ir visai šaura.

Magda: Jā, tiešām šaura. Cik man zināms, ukraiņu nevalstiskās organizācijas jau koncentrējas uz pretošanos hibrīdkaram. Ir naivi domāt, ka nevalstiskās organizācijas ar mazu personālu un ierobežotiem līdzekļiem var pretoties Krievijas valsts informatīvajai sistēmai. Krievija propagandas mērķiem atvēl milzīgus resursus. Visi saprot, ka Krievija var samazināt finansējumu ārstiem vai skolotājiem, bet izdevumi propagandai vai bruņotajiem spēkiem samazināti netiks. Šeit tiešām ir ļoti nopietnas grūtības.

Lai nekļūtu par propagandas ieroci, manuprāt, ir pietiekami apzināties savu lomu, saprotot, ka divu propagandas mašīnu sadursmē uzvarēs tā, kura principiāli centīsies sasniegt savu mērķi ar visiem līdzekļiem. Tāpēc nevajadzētu aizmirst par pastāvošajām vērtībām – demokrātiskām un cilvēciskām.

Hibrīdkarš dod iespēju uzlabot savas vājās vietas

LR: Gribētos parunāt arī par augstāko politisko līmeni. Dažreiz rodas sajūta, ka mēs varam pat nerunāt par kaut kādu karu, bet gan par to, kā Krievija veiksmīgi īsteno savu ārpolitiku, veiksmīgi izmantojot savu kaimiņvalstu vājās vietas. Tostarp Ukrainā un Baltijas valstīs. Tā vien liekas, ka no sākuma ir jāsaved kārtībā sava māja, jo Krievija it kā pat parāda mūsu vājās vietas, un varbūt pie tām būtu vērts piestrādāt?

Magda: Tur jums ir taisnība. Es esmu sapratis, ka Krievijas agresija pret Ukrainu ir devusi Ukrainai iespēju īstenot pozitīvu izrāvienu.

Mums pašlaik priekšā ir vienkārša alternatīva: vai nu Ukraina mainīsies uz labāko pusi un īstenos reformas, vai nu tā riskē saskarties ar jauniem zaudējumiem – gan teritoriāliem zaudējumiem, gan suverenitātes, gan cilvēku zaudējumiem.

Kritiskas situācijas dod iespēju pārmaiņām. Taču šīs iespējas ir jāizpēta un jāizmanto savās interesēs.

LR: Cik, jūsuprāt, šis process ir veiksmīgs?

Magda: Vienmēr ir prasība pēc ātra risinājuma. Tajā, kas ir noticis Ukrainā, sava daļas vainas ir jāuzņemas arī Ukrainas elitei, jo šādas reformas netika īstenotas. Pārmaiņas gan Ukrainā notiek, taču daudziem pilsoņiem tās ir grūti pieņemt, jo mēs tajās esam iesaistīti. Taču es minēšu kādu piemēru. Par spīti Ukrainas valdības un bruņoto spēku kritikai, tieši Ukrainas pilsoņi ziedoja milzīgas summas, lai paēdinātu, apģērbtu un aprīkotu mūsu armiju. Jā, bruņoja viņus valsts, bet uzturēja lielākoties pilsoņi. Mēs redzam, ka ukraiņi kā nācija ir izdarījuši secinājumus no kļūdām. Viņi vairs nestāv atstatus no nopietnām problēmām. Viņi saprot, ka tas, kurš nebaros savu armiju, drīz baros svešu.

LR: Kāda ir sabiedrības loma šajā hibrīdkarā?

Magda: Sabiedrībai ir jāmācās kļūt par skeptiķiem. Sociālo tīklu un televīzijas masveida izmantošanas laikā ir jāsaprot, ka savu mērķu sasniegšanai Krievija neapstājas. Minēšu piemēru: Krimas aneksijas laikā Krievijas valsts televīzijas paziņoja, ka ukraiņu flotes flagmanis „Hetmans Sagoidačnijs” ir pacēlis Andreja karogu un devies uz Sevastopoli, kur plānota pievienošanās Krievijas Melnās jūras flotei. Šādas informācijas cena vairs nav reputācija. Galvenais ir bijis Krievijā izveidot patiesi spēcīgu valsts – privāto partnerību, informatīvā kara mērķu sasniegšanai.

Uzvara hibrīdkarā - kad Krievijai kļūs neizdevīgi ietekmēt citas valstis

LR: Jūsu kolēģis Sergejs Postolovskis savā ziņojumā par Krievijas lomu hibrīdkarā norāda, ka viens no iespējamiem nākamajiem mērķiem varētu būt mēģinājums radīt pretukrainisku noskaņojumu arī citās Eiropas valstīs – gan radikāļu vidū, gan sabiedrībā, gan, izmantojot krievu kopienas. Mēs bieži dzirdam, ka Baltijas valstis ir vienas no ievainojamākajām, jo krievu diaspora šeit ir viena no lielākajām. Kā ir ar Eiropu – vai viņiem ir pietiekama izpratne un vai viņiem nevajadzētu uztraukties vairāk nekā mums?

Magda: Es gribētu atgādināt, ka ilgus gadus Rietumu valstis uz bijušajām padomju republikām, varbūt izņemot Baltiju, skatījās caur Krievijas interešu prizmu. Tas viņiem bija izdevīgāk un drošāk, jo Krievija vismaz līdz 2008. gada karam Gruzijā nedeva nekādus iemeslus domāt savādāk. Ja ar krievu raķešu iekārtu ''BUK'' nebūtu notriekta Malaizijas aviokompānijas pasažieru lidmašīna, Ukraina joprojām ar grūtībām mēģinātu pierādīt krievu militāro klātbūtni Ukrainas austrumos.

Krievijas propagandistu armija Eiropas valstīs ir visai plaša. Kanāls „Russia Today” ir veiksmīgi integrēts Rietumu informatīvajā tīklā un pārraida konkurētspējīgus materiālus, taču ar ieintegrētu, ieprogrammētu ziņojumu un viedokli par visu notiekošo.

Mums ir svarīgi, lai Rietumu valstis skaidri saprastu, ka vienkārša skatīšanās uz Krievijas agresiju informatīvajā sfērā nozīmēs tikai to, ka vienā brīdī šīs valstis pašas var kļūt par Krievijas informatīvā uzbrukuma mērķi.

Pašlaik Ukrainai jau ir pietiekami liela pieredze, pretojoties hibrīdkaram, tostarp negatīva pieredze. Tāpēc varbūt ir laiks ieklausīties arī ukrainu ekspertos un saprast, ka Krievija ir izvirzījusi sev mērķi pielietot muskuļus un panākt sev maksimālo rezultātu.

LR: Dažās valstīs, tostarp Latvijā, kā viens no līdzekļiem, lai pretotos šim informatīvajam karam, tiek izmantota, piemēram, atsevišķu televīzijas kanālu darbības ierobežošana. Dažreiz liekas, ka vienīgais, kas tiek darīts politiskā līmenī, ir jaunu aizliegumu vai ierobežojumu ieviešana. Vai, jūsuprāt, šādi ierobežojumi nevar atstāt arī negatīvu ietekmi un kļūt kontrproduktīvi?

Magda: Darboties tikai ar aizliegumiem šajā situācijā nav produktīvi.

Ir nepieciešams piedāvāt alternatīvu, tostarp krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Viņi nedrīkst palikt tikai Krievijas un tikai Kremļa informatīvās propagandas rezervātā. Ir nepieciešams arī krievu valodā iesaistīties dialogā un skaidrot kaut kādus nozīmīgus procesus, sniedzot alternatīvu viedokli.

Arī Latvijā, piemēram, faktiski ir gandrīz divas atsevišķas informatīvās telpas – ja tās nevienā brīdī nepārklāsies, vienā brīdī Krievijas informatīvā mašīna vienkārši aprīs tos, kuri šaubās, un pakāpeniski sāks uzbrukt arī latviešu informatīvajai telpai.

Krievija tam līdzekļus nežēlos, tostarp Eiropā. Ir nepieciešams runāt, jo hibrīdkarš diemžēl nebeigsies vienā dienā – tas būs ilgstošs process. Krievija nevēlas tikai pakļaut Ukrainu, bet arī cenšas nodot Baltijas valstīm un citām postpadomju valstīm vēstījumu, ka to pašu Krievija var izdarīt arī ar tām.

LR: Vai šādā karā vispār var uzvarēt?

Magda: Var! Var uzvarēt, bet ir jāsaprot, ka šajā karā nebūs kapitulācijas. Ir jāsaprot, ka vadošajām Rietumu valstīm Krievijas sabrukums nav izdevīgs un tās no tā baidās. Tās baidās gan no kodolieročiem, gan no dažādiem tehnoloģiskiem objektiem Krievijas teritorijā. Bet… kad Krievijai kļūs neizdevīgi ietekmēt citas valstis un kad tā pārtrauks ietekmēt citu valstu iekšpolitiku, tad tā būs daļa no uzvaras hibrīdkarā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti