Kā ukraiņiem sokas ar kriminālvajāšanu šajos noziegumos, par to nedēļas nogalē Ukrainas pilsētā Ļvivā notiekošajā konferencē "Vienoti par taisnīgumu" Ukrainas ģenerālprokuratūras Kara noziegumu departamenta vadītāju Juriju Belousovu izvaicāja Latvijas Radio korespondente Ukrainā Indra Sprance.
Latvijas Radio: Visi runātāji šodien konferencē norādīja, ka krieviem ir jāatbild par noziegumiem, ko viņi ir paveikuši Ukrainā. Vai jūs varētu mazliet vairāk pastāstīt par tām lietām, kas atrodas jūsu departamentā, kādas tās ir un cik daudz no tām jūs redzat kā kara noziegumu krimināllietas, un cik daudz no tām redzat kā genocīda lietas?
Jurijs Belousovs: Kopumā par pagājušo gadu mums ir vairāk nekā 70 tūkstoš lietas, kas ir kara noziegumu lietas. Bet uz šiem kara noziegumiem mēs skatāmies, vai tur ir sistemātisks raksturs un vai tās ir iespējams sagrupēt pēc pazīmes par noziegumiem pret cilvēci. Problēma ir, ka šobrīd mums krimināltiesā nav [pantu par] noziegumiem pret cilvēci, bet tas ir mums... Mēs domājam, ka varbūt dažas lietas par noziegumiem pret cilvēci mēs varētu ierosināt kriminālvajāšanai citās valstīs, viņu jurisdikcijā, ja viņu krimināltiesās tas ir iespējams. Mēs par to domājam. Mums ir gandrīz 300 aizdomās turamie – Krievijas armijas karavīri un virsnieki, kuri ir identificēti un kuri, kā mēs redzam, ir veikuši kara noziegumus.
Un no šīm 300 lietām mēs jau uz tiesu esam nosūtījuši aptuveni 100 lietas, un mums jau ir 28 tiesas spriedumi.
Vai gala spriedumi?
Agresijas noziegums vai noziegums pret mieru ir liela mēroga un nopietnas agresijas akta plānošana, ierosināšana vai izpilde, izmantojot valsts militāro spēku.
Gala spriedumi pret Krievijas karavīriem par kara noziegumiem. Plus mums vēl ir milzīga izmeklēšana lietās pret Krievijas augstākajām amatpersonām – par agresijas noziegumiem. Tur mums ir 639 aizdomās turamie, un mums ir pat 18 nacionālās tiesas spriedumi pret Krievijas Federācijas parlamenta pārstāvjiem.
Tāpat mēs varam sadarboties ar Starptautisko krimināltiesu. Mēs dalāmies ar visiem saviem pierādījumiem, mēs palīdzam viņiem iegūt pierādījumus, jo mēs gribam, lai viņi savā tiesā sauc pie atbildības Krievijas augstākās amatpersonas. Mums ir svarīgi ar viņiem uzturēt saikni, lai nedublētu darbu, – ja viņi sauks pie atbildības, tad mēs ne. Tāpēc mēs dalāmies ar informāciju.
Tāpat mēs esam nolēmuši iesaistīt mūsu starptautiskos partnerus no citām valstīm, un mēs domājam par to, kādas lietas viņi varetu paņemt uz savām tiesām. Mums ir svarīgi to saprast, lai novērstu resursu dublēšanos.
Kur ir tā robeža starp kara noziegumu un genocīda lietām?
Kara noziegumu lietās nevajag pierādīt nolūku. Ja tā ir seksuāla vardarbība un jūs to pierādāt, spīdzināšana un nogalināšana, un ja ir iedzīvotāji, kas identificē Krievijas karavīrus, kas to ir izdarījuši, tas ir kara noziegums – 100 procenti. Un vienalga, kas tieši viņu motivējis to darīt. Tas ir kara noziegums.
Genocīda lietās ir ļoti svarīgi pierādīt nolūku, ka šis konkrētais noziegums ir paveikts, jo persona, kas to veica, gribēja iznīcināt ne tikai konkrēto personu, bet personu kā lielākas grupas pārstāvi. Un ir ļoti grūti savākt šādus pierādījumus, jo viņi jau neteiks, ka viņi to darīja tāpēc, ka ienīst ukraiņus...
Tāpat genocīda lietas ir par augstāka līmeņa atbildību. Mums ir jāparāda noziegumu sistemātiskums, tas nav tikai viens cilvēks...
Bet arī šajā jautājumā mums ir dažas šaubas. Ja ir seksuālās vardarbības lieta, kurā viņš izvaro ukraiņu sievieti un saka, ka to dara tāpēc, ka viņa ir ukrainiete, tas var būs genocīda gadījums konkrētajā lietā. Bet šobrīd nav skaidras izpratne par to, vai viens noziegums var būt par pamatu genocīda lietai vai tikai sistemātiskas lietas var kalpot par pamatu.
Kā būtu labāk?
Es domāju, ka mēs nefokusēsimies uz individuālām lietām. Bet, ja tām būs sistemātisks raksturs, kā tas bija ar mūsu karagūstekņu masu slepkavību Olenivkā... Nogalināt 53 mūsu karagūstekņus – varbūt, ka tā būs genocīda slepkavības lieta, ko mēs varētu pierādīt mūsu nacionālajā tiesā.
Vai jūs varat pastāstīt mazliet vairāk par tām 28 pabeigtajām lietām?
Tās ir seksuālās vardarbības lietas, slepkavības, lielā mērā spīdzināšanas lietas. Arī ukraiņu apzagšana, pārsvarā šāda tipa lietas.
Cik noderīga ir citu valstu sniegtā palīdzība?
Viņi palīdz daudz. Daudzi no viņiem ir ieradušies un palīdz mums vākt pierādījumus. Mums ir apvienotā izmeklēšanas grupa no sešām valstīm. Ir ieradušies eksperti, viņi ziedojuši iekārtas, palīdzējuši mums sākt lietot jaunas tehnikas, piemēram, dronus un 3D skenerus, kas palīdz sagatavot modeļus iznīcinātajām ēkām. Tas ietaupa mūsu resursus, jo tas ir ļoti ātri, un mēs dažu stundu laikā varam iegūt bildes un video un pēc tam to izmantot tiesā. Tādas iespējas mums nebija iepriekš.
Var teikt, ka visa pasaule mēģina mums palīdzēt, un mūsu uzdevums ir efektīvi to izmantot.
Vai jūs varētu raksturot, kā ir strādāt ar šādām lietām, redzēt visas tās šausmas?
Tas ir grūti. Jums ir jābūt psiholoģiski pasargātam no tā visa, jo savādāk tu noslīksi katrā no tām lietām, ja uztversi to pārāk personiski. Tāpēc es domāju, ka šogad mēs iemācījāmies... nezinu, kā to pateikt, – pasargāt sevi.
Ko jūs varētu teikt visiem tiem, kas cietuši, un arī Latvijas cilvēkiem – vai taisnīgums uzvarēs?
Taisnīgums nāks, vienkārši mums vajag pagaidīt... Cilvēki gaida ātru taisnīgumu, bet ar to ir risks pieļaut kļūdas. Mēs negribam falsificēt lietas, mēs negribam, lai būtu tikai cietušajiem, ko parādīt, – nē. Mēs saprotam, ka tas būtu bīstams solis, tāpēc mēs pret šīm lietam izturamies ļoti pamatīgi.
Pat rēķinoties ar to, ka viņi ir mūsu ienaidnieki, mēs saprotam, ka likuma vara darbojas arī viņu labā, tāpēc mēs cenšamies, lai šīs lietas būtu vislabākās.
Mēs gribam, lai pasaule uzticas Ukrainas lietām. Mēs negribam, lai kāds saka, – jūs neesat efektīvi, nav pilnībā ievēroti likuma standarti; mēs negribam, lai kaut kas tāds tiktu teikts par Ukrainu. Tāpēc mēs cenšamies būt ļoti atklāti mūsu izmeklēšanās un ļoti efektīvi.
