Kā liecina ANO bēgļu lietu komisāra biroja sniegtie dati, kopš kara sākuma Eiropas valstīs oficiālo bēgļu statusu ir saņēmuši 3,7 miljoni Ukrainas iedzīvotāju. 672 tūkstoši no tiem ir skolas vecuma bērni. Visvairāk bērnu – aptuveni trešā daļa – patvērumu ir raduši Polijā. Daudzi no vecākiem nevēlas, lai viņu bērni jaunajā mācību gadā atgrieztos dzimtenē, jo situācija tomēr nav droša – kopš kara sākuma raķešu triecienos un artilērijas apšaudēs ir nogalināti 374 bērni, bet vairāk nekā 720 ir guvuši dažādus ievainojumus.
Taču situācija dažādos Ukrainas reģionos atšķiras, un viss ir atkarīgs no karadarbības zonas tuvuma. Ukrainas rietumu un centrālajā daļā skolas lielākoties darbu atsāks, bet valsts dienvidos un austrumos tas ir maz ticams. Taču arī salīdzinoši mierīgajos reģionos vietējās varas iestādes lemj, vai pilnvērtīgs mācību process būtu atsākams. Skolas tiek pārbaudītas, lai noskaidrotu, kā darbojas bumbu patvertnes, bet tur, kur tādu nav, varas iestādes cenšas tās izveidot.
Par to, kā jaunajam mācību gadam gatavojas Izglītības ministrija, nesen intervijā nacionālajam televīzijas maratonam pauda Ukrainas izglītības un zinātnes ministrs Serhijs Škarlets: "Pašlaik sadarbībā ar iekšlietu ministriju un valsts ārkārtas situāciju ministriju mēs esam pārbaudījuši gandrīz 21 tūkstoti mācību iestāžu. Tie kopumā ir gandrīz 80 procenti. Un šīs iestādes var sākt apmācību procesu."
Kā paziņojuši Kijivas pilsētas administrācijas pārstāvji, galvaspilsētā ar bumbu patvertnēm ir aprīkoti aptuveni 70 procenti skolu. Un aptuveni 70 procenti Kijivas iedzīvotāju ir izlēmuši par labu klātienes apmācībai, vēl aptuveni 20 procenti bērnu turpinās atrasties ārzemēs, bet 10 procenti mācīsies attālināti vai pēc individuālās programmas.
Taču, lai arī Kijivā pēdējo mēnešu laikā gaisa trauksmes skan ļoti bieži, reālas apšaudes ir ļoti retas. To gan nevar teikt, piemēram, par Mikolajivu, kas atrodas Ukrainas dienvidos, šo pilsētu un tās apkārtni Krievijas spēki no okupētā Hersonas apgabala apšauda gandrīz katru dienu. Tieši tāpēc 1. septembrī darbu nesāks neviena no Mikolajivas skolām. Kā pastāstījis pilsētas mērs Oleksandrs Senkēvičs, vairums bērnu un skolotāju tāpat jau ir no pilsētas aizbraukuši.
Svetlana Sviteļska pirms kara dzīvoja Kijivas tuvumā, taču, sākoties karadarbībai, evakuējās uz Ukrainas rietumiem. Dēlu un meitu, kuri jau kopš Covid-19 pandēmijas sākuma mācās attālināti, viņa ir paņēmusi sev līdzi un septembrī Kijivā atgriezties negatavojas: "Kad 24. februārī sākās karš, dēls gāja 10. klasē. Es bērnus no sākuma pārvedu uz Vinnicas apgabalu pie saviem vecākiem, bet pēc tam uz Ļvivu. Visu šo laiku dēls turpināja mācīties attālināti. Atgriešanos klātienes skolā es neizskatīju, jo es ceru atgriezties Kijivā aptuveni mācību gada vidū. Es nevēlos palikt Ļvivā uz visu gadu. Un, tā kā man pašai nav skaidrības par nākotni, attālinātās mācības ir labākais risinājums – mēs varam pārvietoties un mācīties. Otrkārt – man, protams, ir bail atstāt bērnus skolā, kuru var sabombardēt."
Kara sākumā Kijivu pameta arī Viktorija Vereščakova, kura pašlaik ar diviem bērniem dzīvo Vācijā pie saviem radiem. Sieviete meklē darbu un Ukrainā atgriezties vismaz pašlaik neplāno. Galvenais iemesls – bailes par bērnu dzīvību. "Es neplānoju tuvākajā laikā laist dēlu Ukrainas skolā. Turpinās karš, un mācības, visticamāk, būs attālinātas, bet, tā kā dēls pašlaik iet vācu skolā, viņš nespēs paralēli mācīties arī ukraiņu skolā. Iespējams, kad viss šis beigsies, viņš, protams, ies ukraiņu skolā. Taču pašlaik mums šeit ir laba skola un tā ievērojami atšķiras no mūsu sākumskolas. Man pašlaik šeit viss patīk, bet par kaut kādiem plusiem vai mīnusiem es vēl nemāku teikt. Kaut kāds noteikts laika posms ir jānomācās, lai varētu precīzi salīdzināt," teic Vereščakova.
Taču skolas un mācību formas izvēle kara laikā ir tikai puse no bēdas. Jau tagad eksperti norāda, ka pēc desmit vai divdesmit gadiem Ukrainas valsts saskarsies ar milzīgu demogrāfisko problēmu, jo divdesmitgadnieku paaudze būs katastrofāli maza.
